Latvijas Kara muzeja fotokolekcijā ir vairāk nekā desmit tūkstoši vēsturisku fotogrāfiju, kurās redzamas ainas no pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas armijas dzīves.
Daudzas no tām ilustrē karavīru sadzīvi, un skaidrs, ka tādu daudzumu muzeja ekspozīcijā demonstrēt nekad nevarēs. Taču aptuveni 300 plašākai publikai līdz šim neredzētu vai retāk izrādītu bilžu nu izvietotas divu Latvijas Kara muzeja vēsturnieku – muzeja vadītāja vietnieka Jura Ciganova un muzeja Vēstures departamenta vadītāja Klāva Zariņa – sagatavotajā grāmatā “”Mēs iesim tur, kur Tēvu zeme sauks” Latvijas armijas karavīru ikdiena fotogrāfijās (1920–1940)”, kas atvēršanu piedzīvos starp diviem Latvijai valstiski ļoti svarīgiem svētkiem – 15. novembrī. Kā sacīts izdevuma ievadā: “Grāmatas autoru nolūks nav rādīt karavīru dzīves parādes pusi, nekoncentrēties uz katra ģimenes albumā esošajām goda bildēm ar augstiem karakungiem vai valstsvīriem, bet parādīt tieši karavīru – mūsu valsts miera sargātāju.”
Lielai sabiedrības daļai vēl no padomju okupācijas un atmodas laikiem ir idealizēts priekšstats par pirmskara Latvijas armiju kā tādu, kur iesauktajiem bijuši pirmšķirīgi dzīves apstākļi un teicama apmācības sistēma. Droši vien tas radās no salīdzinājuma ar obligāto militāro dienestu PSRS armijā?
Juris Ciganovs: Jā, nu padomju okupācijas gadi uzlika tam periodam zīmogu, ka tie bijuši “zelta laiki”, ideāls, uz ko tiekties. Atcerēties tēva vai vectēva dienesta gaitas Latvijas armijā bija viens no tādiem kā “virtuves pretošanās” veidiem padomju okupācijai.