Pērn Latvijā tika novērots būtisks reemigrantu skaita pieaugums, atgriežoties 909 cilvēkiem. Arī šogad šī tendence turpinās, reemigranti pakāpeniski atgriežas, lai uzsāktu jaunu dzīvi dzimtenē. Lai iedvesmotu citus un sniegtu praktisku atbalstu, Ogrē norisinājās Reemigrantu stāstu pēcpusdiena, kurā dalībnieces dalījās savā pieredzē par atgriešanos Latvijā. Un kā viņas atzina, realitāte esot gana skarba. Lai stiprinātu saikni ar tautiešiem un iedrošinātu citus, jau otro reizi notika Reemigrantu stāstu pēcpusdiena, šoreiz – Ogrē. Dalībnieki tikās ar divām iedvesmojošām reemigrantēm Kristīni Kolhofu un Rūtu Treiju, kas atgriezušās no ārzemēm un aktīvi uzsākušas dzīvi šeit – Latvijā. Kāpēc, iemesli esot bijuši dažādi, taču vēl tagad to esot grūti izskaidrot.
“Braucot uz Latviju, man nebija plāna palikt šeit. Tas viss bija kaut kā spontāni. Šeit būdama, es sapratu, ka es gribu būt šeit,” saka Kristīne Kolthofa, kas atgriezusies Latvijā no Nīderlandes.
“Atbraucu uz Latviju atpūsties ar bērniem, izdomājām, ka mēs braucam uz Latviju tomēr atpakaļ. Un daļa no tā bija arī tāpēc, ka jaunākajai meitai bija jāsāk iet pēc Latvijas vecuma skolā, viņa jau Anglijā gāja divus gadus skolā, un sapratu, ka laikam tomēr gribu, lai viņa iet skolā Latvijā, nevis Anglijā,” saka Rūta Treija, kas atgriezusies Latvijā no Apvienotās Karalistes.
Pasākuma organizatore, reemigrācijas koordinatore Vidzemes plānošanas reģionā Inga Madžule: “Ir vecāki, kuriem bērniem jāuzsāk skolas vai bērnudārza gaitas, jau savlaicīgi mēģina saprast, izzināt šo situāciju, kādas būs iespējas attiecīgajā mācību iestādē saņemt šo vietu. Vai arī, kad pensionēšanas vecums ir pienācis, plāno atgriezties Latvijā.”
Rūta Apvienotajā Karalistē apguva Latvijā vēl salīdzinoši mazpazīstamu profesiju – kriminoloģiju un tiesu psiholoģiju. Tagad viņa aktīvi pielieto iegūtās zināšanas. Savukārt Kristīne ar vīru izveidojusi veikalu, kur arī notika reemigrantu pēcpusdiena. Taču, kā abas reemigrantes atzīst, atkal uzsākt dzīvi Latvijā nebija viegli. Rūta Treija: “Es biju izpētījusi visu, atradusi skolas, iestādes, atradu, kur dzīvot, viss, lai būtu sakārtots, lai būtu deklarētā adrese un viss pārējais, lai sakārtotu, piemēram, mājas pirkumus un tādas lietas. Tāpēc es ticu, ka viena liela problēma cilvēkiem, kad viņi atgiežas, pietiekami nesagatavojas. Sociālā palīdzība Latvijā, es gribētu teikt, ir nekāda, ja vien neesat absolūts nabags, kas dzīvo uz ielas, kas ir drusku citādāk, nekā tas ir ārzemēs.”
Kristīne Kolthofa: “Realitāte ir ļoti skarba, jo es principā visu informāciju meklēju pati. Aizejot, meklējot palīdzību, diezgan skarba attieksme ir – tu izvēlējies pats aizbraukt, tu izvēlējies atbraukt. Tā ir tava problēma.”
Rūta Treija: “Es izlasīju kāda latvieša rakstnieka vārdus, kurš teica – ne no viena nav tā jābaidās, kā no latvieša, kurš iet pašā rindas priekšā ar augsti paceltu latviešu karogu, jo īsts patriots tā neizskatās. Un es gribētu teikt, šeit daudzi droši vien apvainosies, ļoti milzīgs daudzums reemigantu ir sirdī daudz lielāki patrioti, arī darbos, nekā tie, kas ir uz vietas un vienkārši lepni uzliek krekliņu “latvietis”, bet reāli nav gatavi neko darīt tā labā.”
Reemigrantu pēcpusdiena Ogrē notika jau otro reizi, pirmo reizi tā notika Cēsīs. Savukārt janvārī tā plānota Valmierā.”
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.
Par sižeta saturu atbild SIA “VIDZEMES TV”.
#SIF_MAF2024
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta.