Saimnieciski patstāvīgas, vēlētas pašvaldības ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, taču demokrātijai, kā zināms, gadās trūkumi. Arī pagājušā gadsimta 20.–30. gadu Latvijas demokrātijas perioda pilsētās, apriņķos un pagastos notika tā, ka pilsoņu ievēlētai pašvaldības vadībai izrādījās ļoti individuāls skats uz labas saimniekošanas jēdzienu, kad līdz bankrotam atlika viens solis un valdība Rīgā šķita gan kā visu nelaimju vaininieks, gan vienīgais glābējs.
“Labi, ja politiskām partijām pēc viņu izvēles būs laimīga roka bijusi. Mēs zinām, cik tur nejaušības valda un ka tur dažu labu reizi izspraužas priekšgalā tas, kas pēc tā amata visvairāk kāro un kas ne vienmēr ir tas īstais vīrs savā vietā,” 1921. gada pavasarī par pašvaldību amatpersonu dotumiem sprieda advokāts Andrejs Frīdenbergs.
Neilgi pirms tam politisko intrigu dēļ viņš bija zaudējis Rīgas pilsētas galvas amatu. Galvaspilsētā manīja saimniekošanas grūtības, un Frīdenberga ieskatā vaina slēpās politisko partiju cīkstiņu sekās, kad no darba tiek padzīti spējīgi speciālisti, bet vietā nākušie ir vien “mācekļi” bez kompetences komunālajā darbā. Gada laikā atbildīgus amatus tobrīd dažādu, arī politisku intrigu dēļ, Rīgā bija atstājuši 15 vadoši speciālisti, kamdēļ bijušais pilsētas galva 1921. gada 25. aprīļa “Jaunākajās Ziņās” konstatēja: “Līdz ar katra atbildīga nodaļas vadītāja maiņu mainījās arī sistēma un pa daļai komunālie darbinieki. Neviens no viņiem savu sistēmu līdz galam nepaguva izvest un dažs labs pasākums vidū pārtraukts. Skaidrs, ka ar tādām metodēm katru saimniecību novedīs pie sabrukuma.”