No laimes līdz izmisumam dažās sekundēs. Latvijas kods jauno mammu videodienasgrāmatās / Raksts

Aiga Leitholde: Filma “Postpartum” pieskaras intīmai sievietes dzīves pusei. Kā notika sagatavošanās šai filmai? Kā uzrunājāt māmiņas? 

Katrīna Birkenberga: Īstenībā šī sagatavošanās notika operatīvi. Ideja radās 2024. gada sākumā, kad man pašai piedzima dēls. Pāris nākamajās dienās man kļuva skaidrs, ka par šo jauno pasauli man trūkst informācijas. Domāju, kādēļ manas draudzenes, kas jau ir mammas, man par šo sajūtu karuseli nestāstīja? Varbūt viņas man to stāstīja, bet es neieklausījos? Tad man likās, ka man pašai sev ir grūti nodefinēt aktuālās sajūtas, kur nu vēl pastāstīt citiem. Tā arī radās ideja, ka vajadzētu par šo tēmu taisīt filmu, jo tas ir tas, ko es māku darīt. Tādu filmu, kurā varētu dalīties šajās sajūtās un ļaut ielūkoties šajā intīmajā brīdī. Tā kā pati biju jaunā mamma, mani ceļi krustojās ar citām jaunajām mammām – nav noslēpums, ka topošās mammas viena otru atrod sociālo tīklu grupās, gan ārpus veido sava veida atbalsta grupas. Tā es iepazinos arī ar filmas varonēm. 

Filmēšana bija pusgada garumā no bērnu dzimšanas, līdz viņiem palika pusgads. Pirmie mēneši mammām un bērniņiem ir trausls brīdis; tā man radās šis koncepts, ka varones pašas sevi filmētu un es to režisētu attālināti. Tas bija liels izaicinājums!

Pirmkārt, apbrīnoju mammas, ka viņām bija disciplīna filmēt savu ikdienu paralēli visām tām simts lietām, kas notiek viņu dzīvē.

Savukārt man, strādājot attālināti, dažreiz ir grūti izstāstīt, ko un kā tev vajag. Tāpēc mēs ļoti daudz laika pavadījām, sūtot viena otrai balss ziņas. Mēs ar operatoru ierunājām video pamācības, kā labāk būtu sevi filmēt un arī par to, ka dažreiz ir labi aizmirst, ka notiek filmēšana. Izaicinošākā bija filmas pēcapstrāde, kad no milzīgā materiāla kopuma bija jāsavelk kopā stāsts, kas ietilptu šajās 26 minūtēs. Mēs sapratām, ka varam iedot sajūtu par to, kā jūtas jaunās mammas, neejot dziļāk tēmā.

Man patika, ka filma nenorāda, kādas emocijas būtu jājūt, bet gan aicina dzīvot līdzi vērojot – jo galu galā šī ir dzīve, kas notiek.

Kā man viena ārste teica – kad mamma ir piedzemdējusi, brīžiem viņa ir trauslāka par bērniem, un dzīve pēc tam nav tik rožaina, kā to nereti var redzēt soctīklos. Šajā laikā nonāk no laimes līdz izmisumam – tas ir sekunžu jautājums, bet tas viss ir pārvarams! Mammām ir vajadzīgs atbalsts – ģimenes un sabiedrības atbalsts. Es ar filmu gribēju pateikt arī to, lai kā jaunās mammas jūtas, viņas noteikti nav vienas un vienīgās, jo mums visām problēmas ir līdzīgas.

Ja mēs atceramies 2023. gada traģiskos notikumus, kad jaunā mamma ar mazuli pazuda mežā. Tas atgādina, ka par pēcdzemdību depresiju vēl joprojām tiek runāts pārāk maz. 

Lasīju, ka aplēses vēsta – Latvijā katra piektā, sestā māmiņa saskaras ar pēcdzemdību depresiju, bet īsti par šo tēmu pētījumu datu nav. Ļoti žēl, ka par to sāka runāt tikai pēc šāda nelaimes gadījuma, bet man ir prieks, ka par to vairāk runā.

Tajā pašā laikā es gribētu minēt arī to, ka šīm četrām māmiņām, kurām nav pēcdzemdību depresijas, laiks pēc dzemdībām arī nav viegls dzīves posms.

Par šo dzīves posmu nevar runāt melnbalti – viss slikti vai viss labi – pa vidu ir plaša sajūtu amplitūda.

Šobrīd aktuāls jautājums ir arī par dzimstības samazināšanos. Sievietes saka, ka šādos nestabilos laikos, kad blakus notiek karš, nedomā par pēcnācējiem. Arī filmā jūs viegli pieskaraties šim aspektam. 

Par šo tēmu es varētu uztaisīt pilnmetrāžas filmu. Runājot par dzimstības samazināšanos, protams, pirmkārt, runājam par neskaidro ģeopolitisko situāciju. Otrs – mēs pašas saskārāmies ar valsts un sabiedrības attieksmi, kur vēl Latvijai daudz jāaug. Ja mēs kā valsts vēlamies uzlabot demogrāfisko stāvokli, tad būtu vairāk jāpiedomā par atbalstu šīm jaunajām ģimenēm.

Kā jaunās mammas – filmas galvenās varones – uztvēra šo filmu?

Abas varones bija klātesošas pirmizrādē, kur viena filmu redzēja pirmo reizi. Viņas abas bija ar rezultātu gandarītas. Man bija mazliet bail, ka, iespējams, viņām būs grūti uz sevi skatīties šādā ievainojamā brīdī, bet viņas to visu labi uztvēra. Esmu saņēmusi arī komentārus par to, ka esam drosmīgi, ka par šādu tēmu atklājam un par to runājam.

Viena no filmas varonēm bija plānojusi uzsākt studijas. Vai viņai tas izdevās?

Viņa jau cītīgi pāris mēnešus studē – piektdienās un sestdienās, tad vīrs pārņem bērnu pieskatīšanu. Sākumā viņa uztraucās, kā tas būs, bet beigās – ja tu kaut ko gribi, tas notiks. Studijas pārsvarā notiek attālināti, vīrs fantastiski tiek galā ar bērniem, viss ir ļoti labi. Bērni nekādā gadījumā nav šķērslis, un

sabiedrībai tas būtu jāsaprot – mazi bērni nav šķērslis, lai jaunās māmiņas varētu iet strādāt vai mācīties.

Viņām šāda iespēja būtu jādot! Tā spēja vienlaikus izdarīt vairākus darbus, kas parādās, kļūstot par mammu, ir apbrīnojama!

No filmas tapšanas līdz pirmizrādei daudz kas ir noticis. Kādas ir jūs atziņas, atskatoties uz šo gadu? 

Tas tik interesanti, cik ātri aizmirstas viss tas, kas noticis pirms mēneša, jo nāk nākamie piedzīvojumi un risināmās problēmas. Kopumā man nekad nav bijis tik interesanti, kā tas ir tagad. Es ļoti priecājos par šo savu lēmumu kļūt par mammu. Ja es iepriekš būtu zinājusi, ka būs tā, varbūt man jau būtu vairāk bērnu. Man šķiet, ir vieglāk nekā man pirms tam likās.

Vairāk