Šonedēļ uz kino! Jaunumi lieliem un maziem skatītājiem / Raksts

“Telmas ideālā dzimenīte”

Šonedēļ kinorepertuārā nonāk pašmāju animācijas filma, kas veidota visjaunākajai – pirmsskolas vecuma – auditorijai. Krāsainiem zīmuļiem izzīmētā filma “Telmas ideālā dzimenīte” ir stāsts par mazo pingvīnu meiteni vārdā Telma. Viņai drīz apritēs 5 gadi, viņa sapņo par krāšņām dzimšanas dienas svinībām kopā ar draugiem. Taču ar ikdienu aizņemtie Telmas vecāki nav saprotoši, un viņa nolemj lietas ņemt savās rokās (vai spārnos?). Taču neparedzētu notikumu dēļ Telma dodas garā ceļojumā, kurā sastopas ar visdažādākajām situācijām.

Šī ir režisora un animatora Reiņa Kalnaeļļa otrā pilnmetrāžas animācijas filma pēc 2014. gadā iznākušā darba “Zelta zirgs”. Tā ir izrādīta jau vairākos kinofestivālos ārvalstīs, piemēram, Vācijā un Igaunijā. Vācijā, Kemnicā norisošajā bērnu filmu festivālā, filma jau ieguvusi Eiropas Bērnu filmu asociācijas balvu.

Lai arī varētu šķist, ka animācijas filmas bērniem Latvijas kinorepertuārā nav retums, tomēr “Telmas ideālā dzimenīte” pārstāv kādu ne tik bieži sastopamu segmentu – tā ir apzināti paredzēta arī pirmsskolas vecuma bērniem. Lielākoties animācijas filmas, īpaši ASV lielo studiju veidotās, ir paredzētas lielākiem bērniem, turklāt tajās ieliktas arī dažādas vien pieaugušajiem saprotamas nianses, lai tās padarītu pieejamas maksimāli dažādai mērķauditorijai. 

“Telmas ideālā dzimenīte” ir stundu un desmit minūtes gara, kas nozīmē, ka pārlieku neizsmels mazāko skatītāju spēju noturēt uzmanību. Turklāt vizuālais veidols piedāvā patīkamu atspaidu no Holivudas datoranimācijā veidotās stilistikas.

Kino no 21. marta.

“Gadalaiki. Vermiļjo”

Kinoteātros šonedēļ nonāk arī kāds cits starptautiskajos festivālos izrādīts jaunums – gleznieciskā spēlfilma “Gadalaiki. Vermiļjo”, tā aizvadītā gada septembrī saņēma Venēcijas kinofestivāla žūrijas “Grand Prix”. Filmu ir veidojusi itāļu režisore Maura Delpero. Stāstu iedvesmojusi viņas tēva bērnība un uzaugšana Ziemeļitālijas kalnu ciematā Vermiļjo. Filmā redzam kuplu ģimeni ar daudz bērniem 1944. gadā – arī režisores tēvs ir bijis viens no 10 bērniem, kas ģimenē auguši. Kā režisore atzinusi intervijā, atsevišķi elementi no tēva ģimenes attiecību mustura iekļauti arī filmā. Filmas norises vietas atrautība no ārpasaules gan dažkārt liek minēt, par kuru – Pirmo vai Otro – pasaules karu tiek runāts, jo dzīves gaita ciematā šķiet nemainīga cauri laikiem.

Filmā sekojam līdzi ģimenei aptuveni gada griezumā, dzīve rit pakārtoti gadalaikiem un tradīcijām, sadzīve ir spartiska un reizēm skaudra – šī salīdzinoši nelielā perioda laikā pieredzam piedzimšanas, aiziešanas, iemīlēšanos un salauztas sirdis. Uz visām šīm dzīves mainīguma un neparedzamības norisēm ciematu ieskaujošie kalni izskatās kā stabils un nepielūdzams nemainīguma simbols.

Mauras Delpero filma ir veidota no vērotāja perspektīvas – it kā kāds stāvētu varoņiem netālu līdzās, nekādi neiesaistoties, vērotu un iemūžinātu viņu dzīves. 

Tajā ir ļoti izteiksmīga noskaņa – stērķelēti balti palagi un dažādu pelēcīgu un zilu toņu sienas gluži vai rada taktilu sajūtu.

Lai arī vizualitāte ir skaista un krāšņi pretnostāda cilvēka pasauli ar dabu, tomēr viena no būtiskākajām atziņām ir sajūta par to, ka dzīve pēc šādiem aizlaiku tikumiem tomēr nav kaut kas, par ko idealizēti sapņot, it īpaši, esot sievietei. Šīs filmas varones nereti kļūst par situācijas ķīlniecēm, jo sieviešu tiesības ir nesalīdzināmi ierobežotākas nekā vīriešu.

Kino no 21. marta.

Ziņot par kļūdu