Seriāls «Pusaudzība» arī Latvijā izgaismo skaudro ainu par jauniešu ņirgāšanos interneta vidē / Raksts

Džeimija stāsts trāpa desmitniekā

Pasauli satricinājis stāsts par 13 gadu veco Džeimiju no pavisam ikdienišķas britu ģimenes, kurš tiek apsūdzēts savas skolas biedrenes slepkavībā. Kopš 13. marta, kad miniseriāls tika piedāvāts “Netflix” abonentiem, retā pasaules valstī filma neierindojas skatītākās pozīcijā.

Vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa stāsta, ka viņa par filmu uzzinājusi no meitas: “Man burtiski pirms pāris dienām meita, kas ir pusaudžu vecumā, atnāca un teica – mammu, jums ar tēti to filmu vajag noskatīties.”

Viņa bija spēcīgi ietekmēta un stāstīja sižetu, kā tur viss noticis, kā sociālie tīkli ietekmējuši.”

Filma mākslinieciski veidota vienā plūdumā, bez dinamiskas montāžas, lai skatītāju neatstātu sajūta, ka viņš šajā traģiskajā stāstā ir nemitīgi klātesošs – gan Džeimija aizturēšanā un pratināšanā, gan izmeklētājiem cenšoties noskaidrot pusaudža rīcības iemeslus.

Kinokritiķe Dārta Ceriņa atzīst, ka “Pusaudzībai” ir izdevies “iekost” laikmeta garā un, tā kā “Netflix” abonentu skaits jau pārsniedz 300 miljonu robežu, filma ieguvusi tik milzīgu rezonansi: “Seriāls pievēršas šai “Alfa” paaudzei, kuru mēs mēģinām atšifrēt un mēģinām saprast, kādos sociālos uzvedības modeļos vai virzienos arī viņi dodas.

Protams, tas, par ko reflektē seriāls, ir ekstrēms – nāve no vienaudža rokas.

Faktiski tas, ko mēs redzam, ir ne tik daudz varbūt ar šādu morāles klātbūtni, bet, manuprāt, tiešām vairāk mēģina analizēt to situāciju, kā tas varēja notikt. It īpaši arī ģimenē, kur šķietami nav nekādu problēmu…

Un es domāju, ka tas rezonē, cenšoties saprast, vai ar vecāku mīlestību pietiek, vai ar to ir gana. Manuprāt, seriāls rāda to, ka nepietiek. Tāpēc es domāju, tā ir tā lielā mūsu saruna.”

Latvijā kiberbulings lielāks, nekā uzrāda statistika

“Lielā saruna” ir sākusies daudzās valstīs. Un tai ir pamats arī Latvijā. Pētījumi par pāridarījumu izplatību Latvijas skolās atklāj, ka Stefana Grehema un Džeka Torna kino stāstu var attiecināt arī uz mūsu pusaudžiem.

Katrs piektais skolēns aptaujā, kas tika veikta pirms diviem gadiem, atzina, ka kaut reizi pēdējo mēnešu laikā cietis no kiberbulinga.

“Kultūršoka” aptaujātie pusaudži ļoti labi zina, kas ir kiberbulings jeb ņirgāšanās virtuālajā vidē. 12 gadus vecais Miķelis stāsta, ka ņirgāšanās skar visu: “Parasti par izskatu.” 11 gadus vecā Karolīna arī atzīst, ka apcelšana notiek ļoti bieži: “Piemēram, kaut kādās grupās raksta kaut kādu aizskarošu informāciju vai sūta kaut kādas bildes.”

11 gadus vecā Una un 10 gadus vecā Keita stāsta, ka klases čatos ir ņirgāšanās. Uz jautājumu, vai kaut kas par izskatu ir bijis, visas meitenes atbild apstiprinoši.

“Manas draudzenes vairāk arī vispār tā kā apsmej, ka resnas,” savu “jā” papildina Una.

Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis norāda, ka bulings interneta vidē ir kas tāds, ko mēs ikdienā neredzam, un tāpēc šķiet, ka tas neeksistē: “Bet gadījumi par to arī mums ienāk ļoti daudz un dažādi.

Ļoti daudzi bērni pat nezina, ka par to var ziņot, nezina par to, ka tā ir pret viņiem vērsta vardarbība.

Bet tajā pašā laikā tās ir ļoti daudz, un tā ir pilnīgi absolūti Latvijas realitāte. Jo, ja kādreiz bez interneta bērns aizgāja mājās, viņš bija drošībā kaut kādā formā no skolā piedzīvotās vardarbības, tad šobrīd tas bērns ir 24 stundas 7 dienas nedēļā pakļauts šai vardarbībai, jo internets ir daļa no socializēšanās, ir daļa no iekļaušanas sistēmas tam nepilngadīgajam bērnam.”

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs aicina apzināties, ka digitālā vide visu pastiprina: “Ja, piemēram, tradicionāla bulinga variantā tu piedzīvo vardarbību ar vienu konkrēto klasesbiedru, kas pret tevi tā izturas, bet tas ir kaut kā ierobežotāk. Ja mēs runājām par kiberbulingu, tad tā ziņa, kas tiek ielikta “WhatsApp” ar tavu pliko dibenu, kas tika nofotografēts, tā tiek amplificēta. Tas ir daudz plašāks konteksts, un tas ir konteksts, kas ar tevi ir kopā visu laiku.”

Latvijas skolēnu veselības paradumu pētījums 2022./2023. gadā liecina, ka visvairāk no kiberņirgšānās Latvijā cieš trīspadsmitgadīgas meitenes, vislielākie pāridarītāji ir 15 gadus veci zēni.

Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis uzskata, ka statistikas dati neatklāj visu realitāti: “Ļoti daudzi bērni nemāk atpazīt vardarbību, kas pret viņu bijusi, vai negrib to atzīt.

Tāpēc, patiešām pēc tā, ko mēs skatāmies, gandrīz katrs jaunietis, es teiktu, ka ir saskāries ar kiberbulingu.”

Liegt sociālos mediju pusaudžiem līdz 16 gadu vecumam?

Sociālo mediju speciālists Artūrs Mednis ir pārliecināts, ka digitālā vide atspoguļo to, kas notiek pašā sabiedrībā: “Bet internetā tas ir ātrāk un vieglāk izdarāms, un arī varbūt pārprotamāk. Teiktu, ka varbūt pat tieši otrādi – internetā būtu teorētiski vieglāk no tā izvairīties, vienkārši nelietojot šos tīklus vai aizejot projām, bet tā problēma ir tāda, ka daudzi nevar.”

Eksperts uzsver, ka sociālajiem medijiem  šobrīd ir galvenā loma pusaudžu dzīvē tur pavadīto stundu skaita ziņā. Kā pusaudžus pasargāt – vienas atbildes nav.

Bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs uzskata, ka tāda atbilde būtu miljona vērta: “Ja kādam būtu atbilde uz šo jautājumu, tad, es pieņemu, ka Nobela prēmija jau gaidītu, klauvētos pie durvīm.

Skaidras atbildes nav uz šo jautājumu. Pusaudžu vecums bija un būs.

Jautājums par digitālo vidi – atkal skaidrs, ka digitālās tehnoloģijas ir daļa no mūsu dzīves, tās pašas par sevi nav ne labas, ne sliktas, tas ir darbarīks. Vienu un to pašu darbarīku var izmantot ļoti dažādos veidos. Ar āmuru var kādam galvaskausu pārsist, var arī naglu iesist.”

Seriāla “Pusaudzības” scenārija līdzautors Džeks Torns uzskata, ka viedierīces būtu jāuztver kā cigaretes un jāaizliedz līdz 16 gadu vecumam, jo sociālo mediju platformas pusaudžus bieži vien var novest “tumšos nostūros”.

Viņš ar mediju starpniecību aicinājis Lielbritānijas valdību pieņemt radikālu lēmumus pret tehnoloģiju kompānijām un tāpat kā Francijā, Norvēģijā un Austrālijā liegt pusaudžiem pieeju sociālajiem tīkliem.

Latvijas Izglītības un zinātnes ministrijas politiskā vadība ar “Kultūršoku” laiku sarunai šonedēļ neatrada.

Sociālo mediju eksperts Artūrs Mednis iesaka meklēt pusaudžiem alternatīvus, aizraujošus laika pavadīšanas veidus: “Tas, ko mēs varam jau kā sabiedrība kopumā darīt, ir, protams, veicināt to, ka ir arī citas lietas ārpus šiem sociālajiem tīkliem, ārpus interneta, ārpus datora vai datorspēlēm, vai telefona. 

Ir pētījumi, kas parāda, ka, piemēram, 13–14 gadus vecas meitenes telefonā komunicē ar citiem cilvēkiem no rīta līdz vakaram visu laiku bez apstājas. Un, protams, ka acīmredzot tam cilvēkam vienkārši nav, ko citu darīt, tas ir interesantāk.”

Vecāku organizācijas “Mammamuntetiem.lv” vadītāja Inga Akmentiņa-Smildziņa uzskata, ka pilnīgs sociālo mediju aizliegums situāciju neatrisinās: “Nemitīgi nāk jaunas vietnes un iespējas, kā apiet, kā uzzināt, kā tikt pie šīs informācijas. Tāda ir tā pasaule.”

Arī 14 gadus vecā Sofija negrib aizliegumus: “Vajag vienkārši, ja tev kaut kas tāds notiek, tev vajag pastāstīt vecākiem, izstāstīt pieaugušām personām, arī tiem pašiem draugiem lūgt palīdzību. Un tad jau būs kāds cilvēks, kurš tevi atbalstīs un tā kā izpalīdzēs tādā situācijā.”

Vecākiem jāvēro bērni, īpaša uzmanība jāpievērš zēniem

Tieši vēršanās pie vecākiem vai cita uzticama pieaugušā ir pirmais risinājums, kā pusaudžiem iesaka rīkoties kiberbulinga situācijās. 

“Tas, ko mēs varam darīt, viens ir, ka mūsu kā pieaugušo spēkos ir veidot šīs drošās attiecības ar bērniem jau no bērna vecuma. Tomēr – ne visiem bērniem būs paveicies tā, ka, piemēram, viņu vecāki ir spējīgi šīs attiecības veidot savas pieredzes dēļ. Bet būtu ļoti svarīgi, ka viņa dzīve ir kādas cits pieaugušais,” uzsver bērnu psihiatrs Ņikita Bezborodovs.

Bērni var vecākiem neko par notiekošo nestāstīt, tāpēc Inga Akmentiņa-Smildziņa aicina pieaugušos vērot, kā bērns jūtas: “Mums, vecākiem, gribas noteikti iedomāties, ka manam bērnam viss ir labi, un, ja viņš nesūdzas, tad viņam noteikti viss ir labi, un tā kā mazliet iebāzt galvu smiltīs kā strausam un neredzēt.

Bet es teiktu, ka vecākiem jātur acis vaļā un jāskatās uz savu bērnu, vai kaut kas nav mainījies uzvedībā, vai nav kaut kādas izmaiņas, lai var diezgan ātri noķert, ka varbūt bērnam sirds sāp un ka viņš ir varbūt atstumts, varbūt viņu kāds ir sācis apsmiet, un kaut kādās kustībās varbūt to ir iespējams manīt.

Varbūt nē, neviens nav teicis, ka vecāku loma ir ļoti viegla loma.”

Bērnu aizsardzības centra Bērnu labbūtības veicināšanas departamenta direktors Ako Kārlis Cekulis brīdina, ka tas var notikt ar jebkuru no bērniem: “Jautājums, vai tas bērns zinās resursus, pie kā iet un vērsties, un vai viņam būs mācīts par to, ka tādās situācijās vispār ir jāprasa palīdzība, ka tev nav jāpaliek vienam.

It īpaši šeit es runāju par puišiem, jo puišiem bieži vien kaut kādā apzinātā vai neapzinātā veidā māca par to, ka mums pašiem ir jātiek ar savām problēmām galā.

Un tad tas bērns, kuram īstenībā nav resursu, viņš tiek atstāts viens pats situācijā, kas ir ļoti sarežģīta un kompleksa viņam.”

Sociālā māksla var palīdzēt bērniem atjaunot veselīgāku vidi 

Pērn Bērnu aizsardzības centrs par interneta drošības jautājumiem sniedzis 475 konsultācijas. Reizēm pēc bērnu zvaniem un ziņām situācijas risināšanā ir iesaistījusies policija, sociālais dienests vai bāriņtiesa. Arī “Kultūršoka” uzrunātie bērni šādas situācijas ir piedzīvojuši.

12 gadus vecā Miķeļa klasē ir bijusi arī policija: “Jā, mēs visi sapratām, cik tas ir nopietni. Un mums vēl joprojām ir klases čats, bet mēs vairs neapsaukājamies. Tie, kas apsaukājas, uzreiz tiek izmesti no grupas.”

Ako Kārlis Cekuli stāsta, ka Bērnu aizsardzības centrs var sniegt pirmo palīdzību: “Bet pēc tam ir nepieciešams, lai tā sistēma, kurā tas bērns dzīvo, tomēr veidojas tāda, lai viņam ir palīdzība. Daudzi jaunieši tomēr uzskata, ka tas ir kaut kas ļoti privāts, un viņam negribas par to ziņot. Jo šķiet, ka viņi tad pastāstīs, un tad cilvēki viņu izmetīs no tās grupas ārā, kas ir pretējais, ko tas jaunietis grib. Tas jaunietis grib būt iederīgs, nevis izmests ārā no šīs sabiedrības.”

Pusaudži “Kultūršokam” atzīst, ka nesūdzas par kiberbulingu. 11 gadus vecā Una domā, ka tas būs vēl trakāk: “Viņi sāk teikt, ka tu esi nodevējs un tā tālāk. Un vēl vairāk apsmej.”

Ako Kārlis Cekulis atzīst, ka ne vienmēr ir jāiesaistās no pieaugušo puses: “Bet pieaugušiem ir jāstiprina tie jaunieši, lai viņi ir gatavi rīkoties tajās situācijās, kad tas notiek. Un tas ir gan kibervidē, gan parastajā tādā izglītības iestādes vidē. Jo tie apkārtējie klasesbiedri – viņi viens otrā visvairāk ieklausās. Viņi ir viens otram autoritātes tajā pusaudžu periodā krietni vairāk nekā vecāki vai pedagogi. Tāpēc ir ļoti svarīgi mums kā pieaugušiem ieraudzīt, kuri klasē ir tie, kas to vardarbību var apstādināt kaut kādā formā.”

Latvijas skolās tiek īstenota somu antibulinga programma KiVa, bet kiberbulingam atsevišķas programmas nav. Britu valdība uzskata, ka ar pusaudžiem prevencijas darbs jāveic mākslas valodā, un, iespējams, miniseriāls “Pusaudzība” britu skolās būs kā obligāta mācībstunda, lai pusaudži apjaustu, kādas sekas var izraisīt kaut tikai apsmejoša emocijikona pie skolasbiedra ieraksta.

 

Kinokritiķe Dārta Ceriņa domā, ka mākslas darbi var līdzēt: “Man liekas, ka šī māksla kā sociālā pieredze ir kaut kas, kam mēs pievērsīsim arvien vairāk uzmanības. Šāda piesaiste caur tēmu vai caur konkrētu mākslas darbu – tas atgriež kaut kādā normalitātē, cenšas saprast, vai mēs, atrodoties šeit, nezinu, klasē 20–30 cilvēki, noskatoties šo darbu, vai mēs būtu gatavi nonākt šādā situāciju, vai mēs to darītu.

Es domāju, tas ir ārkārtīgi svētīgs virziens, par ko domāt, protams, arī Izglītības un zinātnes ministrijai un daudzām citām institūcijām Latvijā.”