Par uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindromu jeb UDHS netrūkst arī mītu un aplamu priekšstatu, tos Pasaules UDHS apzināšanas dienā atspēko ārste-psihiatre Laura Štāne.
Kas ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms, ko tas nozīmē, ar ko tas atšķiras no parasta kustīguma?
Uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms ir smadzeņu attīstības traucējumu veids, kas nosaka to, ka cilvēkam ar šo problēmu ir grūti funkcionēt vairākās sfērās, un tā ir uzmanības noturēšana jeb koncentrēšanās, impulsu kontrole, kāpēc šie cilvēki varētu kļūt nesavaldīgi un pārspīlēta aktivitāte ar minēto kustīgumu, bet arī nav tā, ka ir kaut kāds vienots precīzs šī pacienta -profils.
Izpausmes var būt ļoti atšķirīgas, un, piemēram, minētā kustīguma var vispār nebūt. Piemēram, meitenēm bērnībā kustīgums nav izteikts, līdz ar to meitenēm retāk diagnosticē šo problēmu, bet tas nenozīmē, ka viņām šo traucējumu nav.
Šo traucējumu gadījumā tā nav kāda slikta audzināšana vai šie cilvēki nav apzināti nepaklausīgi, līdz ar to tādas klasiskas audzināšanas metodes vai sodīšana nenes vēlamo rezultātu. Viņi nesāk uzvesties sociāli pieņemamāk, bet tam cilvēkam tiek nodarīts kaitējums, ja viņš visu laiku tiek strostēts par šīm savām slimības izpausmēm. Šo cilvēku smadzeņu darbības īpatnības ierobežo viņus funkcionēt tā, kā vajadzētu.
Kādi ir biežākie mīti, aizspriedumi, stereotipi un kā jūs tos atspēkotu?
Joprojām ik pa laikam es sastopos ar to, ka cilvēki jauc uzmanības deficīta jēgu, šo jēdzienu pārprotot tā, it kā cietējam trūktu kaut kādas uzmanības no apkārtējiem, nevis ka tas ir saistīts ar pacienta grūtībām koncentrēt pašam savu uzmanību. Atliek atgādināt un skaidrot par to.
Runājot par mītiem un stereotipiem, viens ļoti izplatīts ir maldīgs noliegums, kas biežāk sastopams starp bērnu vecākiem, kuru bērnam ir šī problēma. Viņi uzskata to par tādu kā attīstības normu, kas, viņuprāt, pāriešot ar vecumu. Un tam gadās piemērotas apstākļu sakritības, jo šiem traucējumiem ir tendence, ka, nobriestot smadzenēm, mazinās arī UDHS izpausme.
Tomēr ir pietiekami daudz pētījumu, un arī savā praksē ikdienā es sastopos ar to, ka arī pieaugušo vecumā lielai daļai cilvēku joprojām ir šie traucējumi, kuri ietekmē viņu funkcionēšanu. Tāpēc bērnībā būtu svarīgi nosaukt problēmu vārdā, jo tad cilvēks var sākt saņemt palīdzību.
Ja to nenosauc, tas nenozīmē, ka šīs problēmas nav, un tas nav normālas attīstības posms. Attiecīgi, ja starp simptomiem meitenēm nav tik izteiktas hiperaktivitātes, tad tas veicinājis maldīgu stereotipu, it kā UDHS traucējumi zēniem būtu biežāk nekā meitenēm, lai gan runa ir par simptomiem, nevis traucējumiem.
Samērā noturīgs un izplatīts ir aizspriedums ir pārliecība, ka šī diagnoze vispār neeksistē, ka tas ir kaut kāds izdomājums, kaut kāda kārtējā modes tendence. Tomēr tās pētījumi ir diezgan apjomīgi, pēdējos gados nāk klāt jauni pētījumi par šīs diagnozes neirobioloģiskajiem pamatojumiem, ir daudz kvalitatīvu pētījumu metaanalīžu par UDHS traucējumu izplatību, tāpat arī par ārstēšanu, ārstēšanas efektivitāti dažādās sociālajās grupās, līdz ar ko nav pamata apšaubīt šīs diagnozes eksistenci.
Bet vēsturiski arī depresiju nopietni neuztvēra, tomēr pret to sabiedrības attieksme ir mainījusies. Domāju, ka sabiedrības attieksme mainīsies arī pret UDHS. Ja mēs uzlūkojam Latviju kontekstā ar citām valstīm, mums šo traucējumu diagnostika un ārstēšana sevišķi pieaugušo vecumā notiek salīdzinoši nesen, tomēr, izvērtējot kaimiņvalstu datus, ar mums ļoti līdzīgu sabiedrību, nav pamata domāt, ka mums šo traucējumu nebūtu.