Vēl viens svarīgs faktors ir atšķirīgā politiskā pieeja. Kā atgādina Šteinbuka, Igaunijas neatkarības likumā tika ierakstīts, ka budžetus nevar sastādīt ar deficītu, tādēļ Tallina ilgstoši dzīvoja ar proficītu un izveidoja rezerves fondu. Savukārt Latvijai 2008. gada krīzē nācās glābt “Parex” banku, kas prasīja milzīgus līdzekļus no budžeta. “Tajā laikā, kad mēs izmisīgi meklējām, kur aizņemties, Igaunija pat piedāvāja mums palīdzību,” viņa atgādina. Šis kontrasts starp uzkrājumiem un aizņemšanos skaidri iezīmē, kāpēc Latvija ir trauslākā no Baltijas valstu budžetiem.
Turklāt deficīta kāpumu Latvijā pastiprina straujais parāda servisa izmaksu pieaugums. Jau nākamgad procentu maksājumi par valsts parādu sasniegs 600 miljonus eiro. “Tie ir 600 miljoni, kas nav skolotājiem un mediķiem,” atzīst Šteinbuka.
Šāds slogs kavē iespējas ieguldīt tautsaimniecības attīstībā un sociālajās prioritātēs. Tas nozīmē, ka katrs jauns aizņēmums vēl vairāk samazina valsts manevra iespējas nākotnē.
Skaties un klausies podkāstu “Piķis un ģēvelis!” katru piektdienu portālā “tv3.lv”, kā arī “Spotify” un “YouTube”!
Ziņo par kļūdu rakstā
Iezīmē kļūdaino tekstu un spied Ctrl+Enter.
Iezīmē kļūdaino tekstu un ziņo par to!