Laikā, kad atceramies, cik viegli lielvaras var pārvilkt svītru kādas mazākas valsts neatkarībai, Kuldīgas novada Vārdupē par to palīdz runāt arī uz Sibīriju izvesto cilvēku piemiņas vieta. Tā arvien tiek papildināta, un tagad tajā varēs izlasīt arī izvesto cilvēku vārdus un jau iztālēm varēs redzēt sarkanbaltsarkano karogu.

Neliels uzkalns ceļa malā un netālu esošās mājas Vārdupē abās reizēs, kad Padomju Savienības okupanti no Latvijas veselām ģimenēm izveda nevainīgus mierīgos iedzīvotājus uz Sibīriju, bija vieta, kur apkārtējos ļaudis sadzina vienuviet, lai tālāk vestu uz dzelzceļa staciju Skrundā. Tobrīd šajā vietā bija Planīcas pagasta teritorija.

“Mūs skāra ļoti daudz. Visiem, kuriem bija zeme, kuri nepatika okupantiem. Tas bija ļoti liels trieciens, jo praktiski visa tā puse gar Jāteli palika tukša.

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Kuldīgā pilnveido deportēto piemiņas vietu

Foto: Novadu Ziņas LTV

Varētu teikt, gandrīz visas ģimenes tika izvestas,”

stāstīja Kurmāles pagasta vēstures pētniecības entuziaste Aina Sļisarenko.

Piemiņas vieta Vārdupē izveidota pirms vairāk nekā 20 gadiem. Par tradīciju kļuvis ik gadu martā tur stādīt sniegpulkstenītes, bet tagad par katru izvesto cilvēku atgādinās arī informatīvais stends un jau iztālēm būs redzams sarkanbaltsarkanais karogs. Katra, kurš piedzīvojis šausmas savā ģimenē, rokas pieskāriena pavadīts, karogs uzvijas mastā. “Bērzuleju” saimnieks Ikars Strautnieks ir viens no tiem, kurš atgriezās un vienmēr piedalās ar idejām piemiņas vietas iekārtošanā.

“Kad es tagad paskatos, kas notiek Ukrainā, tas taču ir necilvēciski. Katru dienu es Dievu lūdzu, es esmu kristīgs cilvēks. Un tomēr es ticu, Dievam vajadzētu būt taisnībai par šitiem zvēriem,” sacīja Strautnieks.

Izsūtītā Anna Rancāne atcerējās piedzīvoto: “Es biju sajūgusi zirgu un vedu malku mājā, jo tēvs man nebija. Tas man bija cietumā. Un uzreiz man pienāca klāt, lai es sviežot malku ārā, braucot sētā, krāmējot mantas. Jābrauc esot līdzi.”

Savukārt Lilija Ose dzimusi izvesto ģimenē Sibīrijā. Viņai prieks par piemiņas vietas iekārtošanu.

“Tagad, kad būs karogs, mēs brauksim garām, aizkustinoši, ļoti aizkustinoši. 

Blakus mums ir Krievija ar saviem nenormālajiem plāniem un nesaprotamiem izgājieniem, liekas arvien nozīmīgāk. Man prieks, ka te arī ir jauni cilvēki,” sacīja Ose.

Par ļaunumu tagad vēstīs izlasāmie cilvēku uzvārdi – ne viena vien ģimene atrodama abās izsūtīšanas reizēs. 

Kļūda rakstā?

Iezīmējiet tekstu un spiediet Ctrl+Enter, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Iezīmējiet tekstu un spiediet uz Ziņot par kļūdu pogas, lai nosūtītu labojamo teksta fragmentu redaktoram!

Ziņot par kļūdu