Ņemot vērā šādas aptaujas, vai un kā kopš kara sākuma ir mainījusies jūsu attieksme/komunikācija ar Latvijas krievvalodīgajiem?
Ņemot vērā šādas aptaujas, vai un kā kopš kara sākuma ir mainījusies jūsu attieksme/komunikācija ar Latvijas krievvalodīgajiem?
13 comments
Kā jau iepriekš arī tagad sarunu cenšos uzturēt latviešu valodā. Uz krievu valodu pāreju tikai galējas nepieciešamības apstākļos.
Kopš marta, kad tika veikta aptauja? Nu, lai arī “Ne vienu, ne otru” nav nekāda baigā nostāja un uzskatu k anevar palikt neitrāls šādā tēmā – daļēji liekas ka tik tiešām varētu būt ka šie neatbalsta ne vienu, ne otru… Speciāli aizbraucu uz gājienu okupeļa nojaukšanai, lai arī tur bija (pats gan neredzēju) daži indivīdi ar dalīto šizofrēnijas/stokholmas sindromu, es šodien laikam tomēr tos visus 46% neskaitītu pie tiem krieviju atbalstošajiem 20%… Varbūt akla cerība…
Kas attiecas uz valodas lietojumu vai tiešo saskari – man ir iespēja arī darbā nemācēt krieviski un es to pilnībā izmantoju. Bet man šādas saskares kopš kara sākuma ir bijušas divas, tapēc es droši vien neesmu tiesīgs komentēt tiešās saskares.
Iepriekš es biju no tiem, kurš tiešām uzskatīja, ka ir nevis jāšķeļ sabiedrība, bet jāmēģina viņus integrēt. Puse Rīgas runā krieviski un nekur viņi nepazudīs. Nebalsoju es par saskaņām un citiem prokremliskajiem, bet arī par NA es nebalsoju. Tiešām uzskatīju, ka NA un SC ir viens un tas pats un katrs vienkārši izmanto savu ērto nostāju, lai kūrētu savu. Brīvi runāju ar kaimiņiem krieviski/latviski, reizēm brīvi pārejot no vienas otrā teikuma vidū, tāpat kā viņi. ja viņiem grūti atrast vārdu latviski, viņi pāriet krieviski un mēs normāli komunicējam.
​
Kopš iebrukuma Ukrainā tas viss ir mainījies. Es esmu sapratis, ka KF tiešām ir tieši tāda, par kādu mūs visus šos gadus brīdināja NA. Tā pati kaimiņiene, ar kuru man bija normālas attiecības, regulāri posto… sauksim tos par divdomīgiem facebook postiem. Nav outright vate, bet tālu arī nav.
​
Es neuzskatu, ka esmu radikalizēts, bet noteikti vairs neesmu tas “sadzīvosim” tips. Pieminekli – nojaukt. Jebkāda Krievijas atbalstīšana – noziegums.
Visiem ir pienācis brīdis izlemt, kurā pusē tu nostājies. Vai iet uz priekšu un redzēt sevi modernā, rietumu vērtību pasaulē, kurā visiem ir vienlīdzīgas tiesības; vai krist atpakaļ 20.gs. vēmekļu bedrē, kurā vārtās vēstures atraugas.
Nav nekāds vidusceļš. Vai nu Tu esi ar mums, vai pret mums.
EDIT: Nedaudz precizēšu par savu attieksmi pret NA – tas ir diezgan sūdīgs politiskais spēks, lai neteiktu vairāk. Viņiem šajā reizē izgāja kā parunā par veco pulksteni – arī vecs pulkstenis divas reizes dienā rāda pareizu laiku. Tas, ka RUS izrādīijās tieši tāda, kādu viņu mālēja NA, ir tikai veiksme NA pusē. NA ir nodarījis daudz gauža Latvijai un par viņiem balsot nedrīkst. NA tika piesaukta vairāk dēļ ērtā RUS raksturojuma – “tāda, kādu viņu mālēja NA”.
Es vienmēr centos max integrēt krievus, izturējos kā pret jebkuru citu, smaidīju, utt. Tagad pret katru esmu skeptiska, jo ir 75% iespējamība, ka neatbalsta ukraiņus. Manā ikdienā krievu nav daudz, bet, kad aizbraucu, piemēram, uz Rīgu, esmu ļoti skeptiska, kaut kādreiz tāda noteikti nebiju. Sad, sad situation.
Cenšos nedalīt pēc valodas, jo tā ātri tie dzeltenie un pelēkie kļūst par sarkanajiem. Sak, nav piederīgi te, būs piederīgi tur.
Bet pret tiem sarkanajiem 20% – ir jārunā. Tur nav ko uzmest lūpu un attieksmi būvēt. Ir objektīvi skaidrs, ka Krievijas rīcība nav attaisnojama un ir tieši bīstama mums un arī viņiem. Un par to ir jārunā. Jāskaidro. Jājautā, kā tie cilvēki vispār varēja nonākt pie cita secinājuma, no kāda skatu punkta spriež utt.
Manā pilsētā ar krieviem nav problēmu, visi forši vienmēr esam sadzīvojuši, Rīgā parādos 2-3 reizes mēnesī, tur notiekošais mani neuztrauc.
Cenšos vienmēr runāt latviski, bet ja redzu, ka cilvēks tiešām nesaprot, kad pie viņa vēršos, tad lūpu neuzmetīšu, un parunāšu krieviski, nav jau grūti.
Eh, ir ok.
Es pilnībā neesmu mainījies.
Es vienmēr esmu bijis centrists. Vienmēr uzskatīju, ka Okupācijas piemineklim ir jāpaliek, kaut arī tas ir nepatīkams. Jāpaliek tāpēc, ka daudziem cilvekiem tas nozīmē kaut kādu uzvaru un atgādinājumu par kara šausmām. Kaut nepiekrītu, saprotu. Viņi stāvēja ar lozungiem “nekad vairs!” un “Fašisms neuzvarēs” un es tik pat labi būtu varējis nostāties ar tādu pašu lozungu blakus.
Visas manas sarunas ar krievvalodīgajiem arī bija ļoti neitrālas. Viņi pastāvēja par kaut kādu savu vēstures izpratni, es zināju, ka tur man cauri nesanāks izsist ar savu uztveri un vienmēr atstāju to uz tādu kā “davai žiķ družno.” Nekad nepiekāpos par skolām krievu valodā un tamlīdzīgi un cītīgi skaidroju, kāpēc tā uzskatu. Kāpēc man liekas, ka Latvijai, 2 miljoniem cilvēku, salīdzinoši niecīgs skaits latviešu, ir jāsargā sava kultūra. Tomēr biju atvērts dialogam.
Es pilnībā neesmu mainījies.
Es vienmēr esmu bijis centrists. Es uzskatu, ka Okupācijas piemineklis ir jāgāž, jo tas ir nepatīkams. Jāgāž tāpēc, ka tas ir pilnībā zaudējis savu nozīmi. Vairs nav pat iespējams pat nedaudz izlikties, ka tas ir kaut kāds pārprastas pagātnes un nepareiza patriotisma simbols. Tagad, kad atkal tiek veikts genocīds, masveidu izvarošanas un spīdzināšanas, pamuļķi nevarēja pieminēt savu (vecvec)vectēvu mājās pie svecītes. Bija jābūt uz vietas. Un lozungi nu ir “Uz Berlīni” un “Varam vēlreiz!” Tas vairs nav beigtu pensionāru piemiņas punkts. Tas ir izvarotāju un genocīda aizstāvju propagandas rīks.
Visas manas sarunas ar krievvalodīgajiem ir ļoti neitrālas. Viņi runā pilnīgu figņu un es neitrāli sūtu līdzi kravu kuģim. Viņi vairs nespēj izlikties, ka ietur kaut kādu neitralitāti. Nespēj vairs melnu par baltu izkrāsot. Raud, ka ukraiņu bēgļiem Latvijā neprasa zināt latviešu valodu. Raud, ka viss nav tik viennozīmīgi. Raud par kaut kādu ASV iebrukumu Irākā, it kā paši nebūtu notusējušies pa Afganistānu, Gruziju, Moldovu, Sīriju, Kazakhstānu, Baltkrieviju… Pīkst, čīkst, un, pavisam godīgi teikšu – sevi pazemo ar katru reizi, kad atver muti. Bet man nekas vairs nav jāskaidro. Taču vienkārši ej tu pa gaisu. Visu laiku slēpies aiz Krievijas un visiem bija tevi jāciena tava lielā brāļa dēļ. Tavs lielais brālis nu tiek spārdīts dubļos un apdirsies kliedz. Tā kā dodies, krievu kuģi…
Es joprojām esmu centrists. Bet daudzi no viņiem nu ir atklāti nacisti, izvarošanu fani, genocīda veicinātāji un derīgie idioti un tādi man riebušies vienmēr.
Viss jau bija zināms, kas kurā pusē stāv jau 2014. gadā.
Mazliet ir mainījusies gan – esmu pasācis spiest uz latviešu valodu, lai gan pašam gribētos mēli krieviski palocīt, lai neierūs. Jo valodas bagātība nav tikai ķeksītis skilu listē, tā iemāca ko vairāk, sniedz izpratni par kultūru.
To pasakot, nesen arī interesanta situācija: zvana sestdien kliente, runā krieviski un savu kompīti grib remontēt, grāmatvedības aplikācijas problēmas un numuru iedevusi paziņa, vajagot gatavu pirmdien pēcpusdienā. Ok, situācija skaidra un sūra – puse sarunas latviski, puse krieviski (lai identificētu vietu un laiku), un cilvēks nāk pie manis – izlēmu svētdien pa dienu pievērsties. Svētdiena mani pamodina ar zvanu – vai es neesot sācis vēl neko darīt, vai nevarot viņa paņemt savu datoriņu, tur failus vajagot…
Sajūta srazu, ka dirš (vienkārši reti neloģiska, praksē ārkārtīgi reti sastapta klienta rīcība, saplīsis ir saplīsis tomēr), bet neko nesaku – pārbaudīšu ar novērošanas metodi kārtējo reizi. Datoru paņēma atpakaļ un pajautāju: vai mani pakalpojumi Jums vispār būs vajadzīgi? Uz ko atbilde izvairīgi iedrošinoša: aga, otrdien vai trešdien. Sajūta, ka dirš mani nepameta un cilvēks aizgāja līdz ar solītajām dienām.
Iemesli tam var būt dažādi un tīri cilvēcīgi, bet šajā laikā tas nolasās diezgan vienā virzienā un vērtējums attiecīgi negatīvs.
Un viss šis karš ir nesis vienu lielu, negatīvu apstiprinājumu bērnībā dzirdētajām šausmām par Sarkano armiju, par to, kāda blakts ir krievs, cik tālu un vareni smird tā iekšējais sūds. Tā rezultātā esmu atgriezies pie savas mantras: krievs ir pidarass, iekams nav pierādījis pretējo.
To apstiprina vēl pāris gadījumu: paziņu lokā ir krievi, no kuriem vienai ir radi Ukrainā (vienā no noslaucītajām pilsētām, bet šiem esot ok, paspēja aizbēgt). Otrs strādāja Rīgas domē Ušakova laikā.
Kārtējo “Normāli cilvēki” varētu attiecināt uz viņiem, bet tad viens kameru priekšā 9. maiju nosauc bļa par tautas svētkiem, bet otra izrādās prokrieviska žurka, kura tagad “pēkšņi” ir uz dirsas un pasaule otrādi griežas karadarbības fakta priekšā. Bija mani bloķējusi soctīklos krietni pirms 22. gada: ko tur tas fašistlatvietis ņemas, to tik vien dara kā bez iemesla nodirš krievus un kritizē, sakot: kāpēc mirušie radi jāsprauž uz mieta un jāiet 9. maijā pie kauna staba bļaustīties?
Otrs vienkārši nosauc mani par negatīvu cilvēku un airē tālāk… Problēma esot visos citos, fašistiskajos latviešos!
Krievu masas būšana nepārliecināto pelēkajā zonā būtībā parāda ieņemtās pozīcijas korektumu. Krieva identitāti smagā mērā veido kara lietas un meli jeb iedomātā vienpersoniskā uzvara pār nacismu, – atlikušo daļu aizpilda pretīgas bomžimperiālistiskas tieksmes. Kāds gan jau vienkārši nomīza, kad KF propogandas sarunas nonāca līdz reālai darbībai, pēkšņi neko nezina un ir pelēkajā zonā.
Mana nostāja pret krieviem vienmēr ir bijusi ar nelielu skepsi – krievi mani ir iegāzuši trīs ļoti svarīgos dzīves brīžos, līdz ar to es viņiem īsti nekad neuzticos. Kopš kara sākuma šis viedoklis ir tikai nostiprinājies un tagad, ja ir iespēja es vispār no krieviem izvairos. Specifiski izvairos no krieviem, kas runā tikai krieviski. Ja krievs runās ar mani angliski vai latviski, tad man nekādu iebildumu pret viņu nav.
kurs jautaja
Tas ir bullshits par ne vienu vai otru