Pirms 105 gadiem, 1921. gada 26. janvārī, Antantes Augstākā padome atzina Latvijas Republiku de iure. Ar to vainagojās vairākus gadus ilguši pūliņi, Baltijas nācijām apliecinot savas pašnoteikšanās tiesības. Tas nebija vienkāršs ceļš, un izšķiroša nozīme tajā bija arī Neatkarības karam, Latvijas Radio raidījumā “Šīs dienas acīm”, sagaidot atzīšanas 104. gada dienu, sprieda vēsturnieki.
Lēmumu par Latvijas un arī Igaunijas atzīšanu par pilnvērtīgiem starptautisko attiecību subjektiem Parīzē pieņēma Antantes Augstākās padomes, respektīvi, Pirmajā pasaules karā uzvarējušo valstu – Lielbritānijas, Francijas, Japānas, Itālijas un Beļģijas – pārstāvji.
Pirms tam īstenoti pamatīgi diplomātiskie pūliņi – Latvijas delegācija jau kopš 1919. gada janvāra darbojās Parīzē, kur Miera konferencē valstis vienojās par pēckara Eiropas un pasaules politisko izkārtojumu, tomēr cerībām uz ātru Latvijas valstiskuma atzīšanu nebija lemts īstenoties.
Cerības Parīzes Miera konferencē nepiepildījās
“Latvijas iekšpolitiskā situācija bija sarežģīta jau tūlīt pēc valsts valsts nodibināšanas. Padomju Krievijas Sarkanā armija iebruka jau 1918. gada decembra pašās beigās un 1919. gada janvāra sākumā, tātad lielākās Latvijas teritorijas daļas diezgan ātri nokļuva Sarkanās armijas rīcībā,” norādīja vēsturnieks, Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta zinātniskās padomes priekšsēdētājs Ainārs Lerhis.
1919. gada pirmajā pusē vairākkārt mainījās militārā un arī iekšpolitiskā situācija Latvijā. Vienu brīdi vienlaikus pastāvēja pat trīs valdības – Kārļa Ulmaņa valdība uz kuģa Liepājā, Andrieva Niedras valdība un Pētera Stučkas valdība.
“Pagaidu valdības pārstāvjiem un jaunajiem diplomātiem, tai skaitā Latvijas delegācijai Parīzē, bija nepārtraukti jāskaidro, kas īsti notiek Latvijā,” stāstīja vēsturnieks.
To ievērojami apgrūtināja fakts, ka ne vienmēr informācija no Latvijas līdz Parīzei un otrā virzienā pienāca raiti – telegrammas mēdza kavēties, aizķerties vai nepienākt.
Lai arī mums ļoti tīk lietot vārdu savienojumu “Latvijas delegācija Miera konferencē Parīzē”, Latvija šajā konferencē nebija oficiāla dalībvalsts, norādīja Lerhis.
Latvijas pārstāvji, līdzīgi kā daudzu citu jauno valstu diplomāti, strādāja konferences kuluāros, cenšoties noorganizēt tikšanās ar citu valstu pārstāvjiem. Lai aprakstītu šo situāciju, nereti lieto vārdu savienojumu “pie konferences”.
“Tas precīzi parāda mūsu delegācijas starptautisko statusu – tā vēl nebija atzīta tajā brīdī,” precizēja vēsturnieks.
Taču bija cerība, ka tas tomēr varētu notikt. Zināmā mērā šīs cerības saglabājās līdz pat 1919. gada jūnija vidum, kad kopā sanāca tā saucamā Baltijas komisija, kas bija nodibināta jau aprīlī.
“Lielvalstu pārstāvji uzklausīja dažus bijušās Krievijas Impērijas pārstāvjus, uzklausīja Baltijas valstu pārstāvjus, bet bija skaidrs, ka starptautiska atzinuma vēl nebūs. Tā ka sākuma cerība, ka tieši Parīzes Miera konferencē tiks plaši izskatīts Baltijas un citu jauno valstu jautājums, nepiepildījās,” skaidroja Lerhis.
Rietumi nogaidīja
Pēc šīs sanāksmes Latvijas pārstāvji vairāk koncentrējās uz citiem punktiem – Rietumu lielvalstu palīdzību, aizdevumu, bēgļiem, Vācijas karaspēka evakuēšanu no Latvijas teritorijas , kā arī bēgļu un kara laikā ārpus Latvijas devušos karavīru netraucētu repatriāciju.
Ļoti svarīgs jautājums arvien bija Latvijas situācijas skaidrošana: informācijas nodošana un apmaiņa, darbs ar ārvalstu žurnālistiem un diplomātiem, informācijas precizēšana un cīņa ar neprecīziem skaidrojumiem un interpretācijām.
Paralēli tika nodibināti kontakti ar citām jaunajām valstīm, kurām bija tādi paši vai līdzīgi mērķi kā Latvijai un kuru pārstāvji saskārās ar līdzīgiem izaicinājumiem.
“Smagākā situācija no atzīšanas jeb iespējamas atzīšanas viedokļa bija tieši tām jaunajām valstīm, kas vēlējās arī juridiski pilnībā atdalīties no agrākās Krievijas Impērijas.
Salīdzinoši vieglāka situācija bija valstīm, kas bija radušās uz Vācijas un Austroungārijas impēriju drupām. Tur šis jautājums risinājās ievērojami vieglāk, bet tieši no rietumvalstu puses, no Francijas, tradicionālās Krievijas sabiedrotās līdz šim un tajā skaitā arī Pirmajā pasaules karā, no Lielbritānijas ļoti ilga tika nogaidīts, kas tad īsti notiks Krievijā,” skaidroja Lerhis.
Rietumvalstis nevēlējās pāragri risināt jauno valstu jautājumu, tādējādi pieņemot, iespējams, Krievijai nelabvēlīgus lēmumus, jo nebija skaidrs, kā tālāk risināsies situācija pašā Krievijā. Nebija skaidra Krievijas tālākā attīstība un virzība un vai gadījumā pēc pāris gadiem tur neatjaunosies iepriekšējai līdzīga iekārta.
“Pierādījās un kļuva skaidrs, ka, neskatoties uz to, ka Vudro Vilsons bija runājis par nāciju pašnoteikšanās tiesībām un starptautiskajā arēnā Pirmā pasaules kara beigās tā bija viena no populārākajām tēmām, ne uz visām nācijām reāli tiks attiecināts šis nāciju pašnoteikšanās princips, un to būs ļoti sarežģīti īstenot,” norādīja vēsturnieks.
Neatkarība vispirms bija jāizkaro
Pakāpeniski Parīzes Miera konferences laikā lielvalstis arvien vairāk atteicās no agrāk sludinātā tautu pašnoteikšanās principa, un līdz ar to sākotnējais atbalsts latviešu centieniem sāka pamazām izzust.
“Ļoti svarīgi, ka 1919. gada maijā piecas Antantes valstis kolektīvi raksta notu [Krievijas Impērijas kara flotes] admirālim Kolčakam, kurā paskaidro savu pozīciju. Notā ļoti skaidri izpaužas tas, ka tās joprojām atbalsta vienotu Krieviju un vienotās, brīvās Krievijas tautas – vienas tautas – tiesības lemt savu likteni nākotnē caur Krievijas Satversmes sapulci,” norādīja Latvijas Okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītājs Gints Apals.
Kļuva skaidrs, ka atbalsts Latvijas pašnoteikšanās centieniem bija palicis labākajā gadījumā pusceļā, ja ne sācis iet pretējā virzienā.
“Tikpat labi mēs to varam interpretēt arī tā, ka līdz ar Parīzes Miera konferences beigām un Versaļas līgumu Latvijas starptautiskā situācija jau ir pasliktinājusies. Ne vien nav izdevies panākt atzīšanu, bet būtībā šī iespēja – sagaidīt atzīšanu nākotnē – jau ir mazāka nekā vēl dažus mēnešus iepriekš,” atzina vēsturnieks.
Pie šī iznākuma noteikti nevar vainot Latvijas delegāciju, jo arī citas jaunās valstis Parīzes Miera konferencē no rietumvalstīm netika panākušas neko vairāk kā humanitāro palīdzību un pārtikas pakas.
Tāda vienkārši bija starptautisko norišu dinamika, kas tobrīd nebija labvēlīga. Ar diplomātiskajiem centieniem bija par maz.
“Neatkarība tomēr mūsu gadījumā vispirms bija jāizkaro ar ieročiem un asinīm,” pauda Apals.
Tomēr ir pamats arī pozitīvam 1919. gada 28. jūnijā noslēgtā Versaļas miera līguma vērtējumam Latvijas de iure atzīšanas kontekstā, bilda Latvijas zinātņu akadēmijas īstenais loceklis, profesors Inesis Feldmanis.
“Liela daļa pētnieku uzskata, ka arī Latvija caur Versaļas miera līguma trīs pantiem – 116., 292. un 434. – tika ieguvusi vispārēju de facto atzīšanu. Tam bija ļoti liela nozīme, jo līdz Versaļas miera līguma parakstīšanai Latviju praktiski ar atsevišķiem rakstiem de facto līmenī bija atzinušas tikai četras valstis, bet Versaļas miera līgumu parakstīja 32 valstis un līdz ar to atzina arī Latviju kā de facto pastāvošu valsti,” vēsturnieks skaidroja.
Starptautiskā situācija mainījās
Izšķiroša loma virzībā uz Latvijas de iure atzīšanu bija uzvarai Neatkarības karā, tomēr arī 1920. gada 11. augusta miera līgums ar padomju Krieviju tūdaļ nenesa Latvijas atzīšanu.
“Pat vēl īsti neizveidojusies, uzreiz jau Latvija saskārās ar to, ka lielvalstis faktiski gaidīja, ar ko beigsies pilsoņu karš Krievijā, un tieši tāpēc notika kavēšanās ar de iure atzīšanu. Kad kļuva skaidrs, ka Krievijā boļševiku vara ir izveidojusies uz ilgu laiku, arī tad vēl nesteidzās, jo tika gaidīts, kā tad nokārtosies šīs attiecības ar Padomju Krieviju,” skaidroja Latvijas Nacionālā arhīva vadošais pētnieks Artūrs Žvinklis.
Nekādā veidā nemazinot un nenoniecinot Latvijas diplomātu nopelnus, daudz ko tomēr noteica izmaiņas starptautiskajā situācijā pēc tam, kad boļševiki nostiprinājās Krievijā uz palikšanu. “Rietumvalstis, Antante bija spiestas meklēt un izmantot katru iespēju, lai radītu pretsvaru un barjeru Padomju Krievijai, ko padomju laika historiogrāfi sauc par sanitāro kordonu. Latvija bija robežvalsts – šī sanitārā kordona sastāvdaļa,” norādīja vēsturnieks.
Otrkārt,
īpaši no Francijas puses vēl aizvien nebija izgaisušas bailes un vēlēšanās vēl vairāk nospiest Vāciju uz ceļiem, kā arī radīt buferi starp Krieviju un Vāciju, lai, nedod Dievs, šīs varas kādreiz atkal neapvienotos.
“Tieši tas arī, manuprāt, galvenokārt izšķīra to, ka Baltijas valstis, un tajā skaitā Latvija, ieguva šo starptautisko atzīšanu, ka galu galā Latvija kļuva par starptautisko tiesību subjektu, kļuva par de iure atzītu valsti un varēja izveidot diplomātiskās attiecības ar Eiropas valstīm un daudzām pasaules valstīm,” pauda Žvinklis.
Rietumvalstis pārstāja gaidīt
Līdz pat 1921. gada 26. janvārim Latviju de iure tomēr bija atzinušas vairākas valstis. Pirmkārt, Latviju de iure jau bija atzinusi Padomju Krievija, kas bija pats svarīgākais, jo Latvija un Padomju Krievija bija noslēgušas miera līgumu 1920. gada 11. augustā, norādīja Feldmanis.
Tāpat starptautisko attiecību literatūras pētnieki strīdas, vai jau tajā laikā nevar uzskatīt, ka savstarpēji viena otru ne tikai de facto, bet arī de iure bija atzinusi Latvija un Igaunija, jo pirmais savstarpējais līgums starp mums un kaimiņiem tika noslēgts jau 1919. gada jūlijā. Līdzīgi ar Lietuvu un savstarpēji noslēgtu līgumu 1919. gada oktobrī.
“Taču patiesi labvēlīga situācija Latvijai de iure jautājumā sāka veidoties 1920. gada nogalē, kad
galvenās rietumvalstis saprata, ka tomēr Padomju Krievija nav īslaicīga parādība un varbūt vairs nav vērts ziedot Baltijas valstis uz vienotas, nedalāmas Krievijas altāra,” pauda vēsturnieks.
1921. gada 26. janvārī Antantes augstākā padome, kurā bija pārstāvētas piecas valstis, atzina Latviju de iure. Šīs piecas valstis bija Francija, Lielbritānija, Itālija, Japāna un Beļģija.
Mums vislabvēlīgākie bija itāļi
Taču svarīgā sēde un tās priekšvakars nenoritēja nemaz tik gludi. Noraidošu pozīciju ilgstoši ieturēja, piemēram, Amerikas Savienotās Valstis un citi starptautiski nozīmīgi spēlētāji. ASV savu viedokli mainīja tikai 1922. gada vasarā, kad 28. jūlijā beidzot atzina Latviju un Igauniju de iure.
“Varētu teikt, ka
vislabvēlīgāko nostāju iepretim Latvijas un citu Baltijas valstu de iure atzīšanai ieturēja Itālija. Tai bija savi iemesli,
bet Itālijas diplomāti tiešām cīnījās par Baltijas valstu starptautisku atzīšanu, jo itāļi uzskatīja, ka tādā veidā var tikt nedaudz vājināta Krievija, kas bija Itālijai izdevīgi, jo viņi baidījās no Krievijas ietekmes palielināšanās Balkānos,” skaidroja Feldmanis.
Otrs Itālijas lielā atbalsta iemesls bija fakts, ka Itālija, lai gan uzvarētājvalsts, jau kādu laiku atradās opozīcijā Francijai, Lielbritānijai un ASV, jo Parīzes Miera konferencē, kur tika izstrādāti miera līgumi pēc Pirmā pasaules kara, netika akceptētas visas itāļu prasības.
“Itāļu labvēlīgo attieksmi pret Baltijas tautām noteica arī tas, ka tik tikko faktiski bija noslēgusies pilnīga Itālijas nacionālā apvienošanās – tā kā viņi jutās solidāri ar šīm jaunajām valstīm. Tāpēc Itālijas tā laika politiķi ļoti aizstāvēja Baltijas valstu intereses un iestājās par to starptautisku atzīšanu,” norādīja vēsturnieks.
Britu nesaprašanās
Nozīmīgajā sēdē par Latvijas un Igaunijas atzīšanu de iure notika arī vairāki kuriozi. Pirmkārt, jau pats Baltijas valstu atzīšanas jautājums nemaz nebija iekļauts darba kārtībā, un arī pati atzīšana notika īpatnēji.
“Viena daļa vadošo Anglijas politiķu nebija pārvarējuši savu negatīvo attieksmi pret Latvijas un Igaunijas atzīšanu de iure līmenī,” norādīja Feldmanis.
Sēdē no sākuma uzstājās Itālijas ārlietu ministrs Karlo Sforca, kurš ierosināja atzīt Latviju un Igauniju de iure līmenī. Pēc tam uzstājās Lielbritānijas ārlietu ministrs Džordžs Kerzons, kurš tieši otrādi – savā runā uzsvēra un mēģināja argumentēt, ka Latvija un Igaunija nav jāatzīst de iure līmenī.
Tad situācijas izšķiršana bija Lielbritānijas premjerministra Deivida Loida Džordža rokās, taču viņš izlikās guļam, ka it kā ir iemidzis pie galda.
“Tad, kad atkal no jauna sāka izraisīties diskusija, tad Deivids Loids Džordžs piecēlās un teica: “Mēs dzirdējām divus pretējus viedokļus, mēs dzirdējām divas pretējas argumentācijas. Es piekrītu Itālijas ārlietu ministram Sforcam.” Kuriozs ir tajā apstāklī, ka Lielbritānijas premjers atzīšanas jautājumā nostājās pret savu ārlietu ministru Kerzonu antipātiju dēļ un atbalstīja Itālijas nostāju šajā jautājumā.
Ulmaņa apjukums
“Varbūt Latvijai mazliet paveicās. Tas nāca varbūt ne īsti gaidīti,” atzina Feldmanis. Te jāmin vēl viens kuriozs, kas apliecina, cik šī ziņa bija negaidīta pat tiem, kuri to ļoti gaidīja.
Kad Latvijas delegācija Parīzē saņēma ziņu par Latvijas starptautisko atzīšanu, tā uzreiz 26. janvāra vakarā nosūtīja telegrammu toreizējam Latvijas Ministru prezidentam Kārlim Ulmanim, taču šī telegramma ceļā aizkavējās un pienāca tikai nākošās dienas pusdienlaikā.
“Bet jau 26. janvāra 22.00 pie Ulmaņa kunga ieradās Somijas pārstāvis Latvijā un apsveica ar Latvijas de iure atzīšanu. Ulmanis domāja, ka Somija šajā ziņā izsaka savu attieksmi – ka Somija atzīst Latviju de iure. Nesaprotot, ka runa ir par vispārēju Latvijas de iure atzīšanu – no Antantes Augstākās padomes puses,” stāstīja vēsturnieks.
Aizkavējušās telegrammas dēļ Ulmanis to, ka Latvijas ir starptautiski atzīta di iure, nesaprata vēl 27. janvāra rītā, kad pulksten 11.00 pie viņa ieradās arī Itālijas pārstāvis un apsveica sakarā ar šo faktu.
“Ulmanis iedomājās, ka itāļu sūtnis viņu apsveic sakarā ar to, ka Somija ir atzinusi Latviju de iure. Situācija noskaidrojās tikai 27. janvārī ap pusdienlaiku, un tad jau tik tiešām sajūsma Latvijā bija vispārēja,” norādīja Feldmanis.
Latvijas atzīšana – negaidīta, bet likumsakarīga
“No otras puses, Latvijas atzīšana neapšaubāmi bija likumsakarīgs process. Šeit es gribētu pieminēt faktu, ka Pirmā pasaules kara gados ļoti dzīva bija ideja par tautu pašnoteikšanos. Varētu teikt, ka ASV iespaidā, Vudro Vilsona iespaidā, šī ideja bija iekarojusi ļoti plašas tautas, kas savā darbībā un savos dokumentos vienmēr atsaucās uz to. Varētu teikt, ka
tautu pašnoteikšanās ideja bija pārvērtusies par zināmu politisku evaņģēliju.
Neviens politiķis, kas gribēja kaut kādā mērā nodrošināt sev atbalstu, vismaz atklāti pret tautu pašnoteikšanās tiesībām nevarēja iebilst, jo tad viņa karjerai būtu pārvilkta strīpa,” norādīja Feldmanis.
Nevarētu teikt, ka tajā laikā tautu pašnoteikšanās tiesības bija kļuvušas par normu, bet tomēr tas bija princips ar īpašu nozīmi. Pašnoteikšanās tiesības tika izvirzītas kā viens no liberālā miera modeļa galvenajiem balstiem.