Godīgi sakot – nē, ne īpaši. Es pats, lai gan esmu pilsētnieks, visas vasaras bērnībā un jaunībā pavadīju dziļos laukos Latgales pusē pie Kārsavas, un vilki, lapsas un ik pa laikam pa kādam lācēnam, kas ieklīda pagalmā, bija diezgan ierasts skats. Pat mazs būdams neskaitāmas reizes esmu gaiņājis vilkus projām no vistu aploka, vienkārši plaukšķinot rokas un bļaujot – tur nekāda drosme nebija vajadzīga.
Savvaļas dzīvnieki, pat plēsīgie, ļoti baidās no pēkšņiem trokšņiem, gaismām un citām urbanizācijas ieviestām lietām. Ir ļoooti reti tie gadījumi, kad meža dzīvnieki uzbrūk cilvēkiem. Cik dzirdēju no lauku radiem, tad lielākā iespēja saķerties esot ar lāčiem, it sevišķi pavasaros – tiem nereti *flight-or-fight* momentos ieslēdzas *fight* režīms, un tad gan labāk lēnām atkāpties līdz šķūnim vai mājai. Pats gan neesmu to dabūjis izbaudīt uz savas ādas – jaunie lāči ir ļoti tramīgi un ņēma kājas pār pleciem momentā.
Vilki nav dumji. Kauties nelīdīs, ja nav nepieciešams.
2 comments
Godīgi sakot – nē, ne īpaši. Es pats, lai gan esmu pilsētnieks, visas vasaras bērnībā un jaunībā pavadīju dziļos laukos Latgales pusē pie Kārsavas, un vilki, lapsas un ik pa laikam pa kādam lācēnam, kas ieklīda pagalmā, bija diezgan ierasts skats. Pat mazs būdams neskaitāmas reizes esmu gaiņājis vilkus projām no vistu aploka, vienkārši plaukšķinot rokas un bļaujot – tur nekāda drosme nebija vajadzīga.
Savvaļas dzīvnieki, pat plēsīgie, ļoti baidās no pēkšņiem trokšņiem, gaismām un citām urbanizācijas ieviestām lietām. Ir ļoooti reti tie gadījumi, kad meža dzīvnieki uzbrūk cilvēkiem. Cik dzirdēju no lauku radiem, tad lielākā iespēja saķerties esot ar lāčiem, it sevišķi pavasaros – tiem nereti *flight-or-fight* momentos ieslēdzas *fight* režīms, un tad gan labāk lēnām atkāpties līdz šķūnim vai mājai. Pats gan neesmu to dabūjis izbaudīt uz savas ādas – jaunie lāči ir ļoti tramīgi un ņēma kājas pār pleciem momentā.
Vilki nav dumji. Kauties nelīdīs, ja nav nepieciešams.