Man gribētos gribēt. Tas ir vienīgais, ko gribu. Visu pārējo negribu. Nav spēka gribēt. Ja būtu, tad arī darītu – labāk sagatavotos kā pasākumu vadītājs, sarunātu, kā pēc tam tikt mājās, apjautātos, kā iet draugiem, rūpētos par psoriāzi, gatavotu ēst, lasītu grāmatas, gatavotos iestājeksāmeniem un tā tālāk, un tālāk. Vai tas ir slinkums? Vai slinkums ir slimība? Kā to nosaka? Skenē smadzenes vai uzdod jautājumus par to, cik lielu daļu dzīves ir pārņēmis slinkums un gribas trūkums? Vai depresija ir slimība? Ko mēs uzskatām par slimību? Vai to, kas traucē strādāt astoņas stundas dienā, piecas dienas nedēļā?
[Smadzenes.](https://alleninstitute.org/news-press/articles/lab-notes-why-dont-we-understand-brain)
[Depresija.](https://alleninstitute.org/news-press/articles/lab-notes-why-dont-we-understand-brain)
Tev, protams, nav jāatbild uz tiem jautājumiem. Rakstu, lai saliktu domas pa plauktiņiem un, cerams, kaut ko saprastu. Tas gan reti notiek. Bez piepūles vispār nekas nenotiek. Ik pa laikam domāju, ka kaut ko no iepriekš nosauktā gribu, bet vai tā tiešām ir? Iespējams, nomirt gribu. Dažreiz stāvu uz tilta un vēroju ūdens plūdumu, domājot par to, cik auksti tajā būtu slīkt. Šonakt arī tā stāvēju. Piebrauca netrafarēta policijas automašīna. Policiste noteica, ka dīvaini un aizdomīgi izskatos, tā stāvot te. Pateicu, ka viss ir kārtībā. Kā jau parasti. Viņa aizbrauca, es paliku.
Kāpēc nelecu? Man ir bail ne no nāves, bet no sāpīgas nāves. Piektajā augustā viss norisinājās tik viegli. Sarakstījos ar kādu svešinieku Reddit, kurš bija ļoti uztraucies. Centos mierināt viņu, līdz sāka nākt miegs un gāju gulēt. Viss. Vairāk nekā. Pilnīgi nekā. Nav ne atmiņu no pazudušajām četrām dienām, ne emociju. Tā es redzu nāvi – eksistences neesamība, pēc kuras ļoti ilgojos. Nav vairs jādomā par neesošo gribasspēku, sāpošo muguru un kaklu, jo viss ir asinīs nokasītās psoriāzes dēļ. Ne par ko nav jādomā, jo domu nav. Manis paša vairs nav.
Pietrūkst vecmāmiņas, pie kuras pleca pieglausties. Neviena cita arī vairs nav. Vai ir, tikai neesmu uzrakstījis, piezvanījis vai kā citādi devis ziņu. Nepietiekami spēcīgi gribu tos citus. Pietiek ar visādiem svešiniekiem internetā, kuri nu ir kļuvuši par tuvākajiem draugiem. Man tā šķiet. Neesmu pārliecināts. Izvairos no vārda draugs, jo neesmu sev nodefinējis, ko tas nozīmē. Iespējams, mana manipulatīvā, mantkārīgā puse negrib atzīt, ka man kaut kas ir jādod pretī. Arī to negribu.
Vai gribu atrod, sākot darīt? Cik ilgi ir jādara, līdz parādās griba darīt?
7 comments
Ummm…. Ko?
Vārds ”slinkums” ir nosaukums sociālam mehānismam ar, kuru sabiedrība no dzimšanas indoktrinē indivīdu, lai tas izpildītu laicīgās, pieņemtās sociālās normas un turpinātu populāciju.
Tu esi indivīvds, tu vēlies būt neatkarīgs, bet tavas sociālās iestrādnes izraisa neirozi, jo vēl neesi atradis veidu kā savienot individualitāti ar sabiedrību. Tas ir paradokss, kas jāpārvar katram individuālistam.
Esi slinks, nedari neko, nevēlies neko, zaudē cerību. Tu atradīsi savas individuālās attiecības ar realitāti, tur tu atradīsi virzienu, kurā ir jēga radīt.
This boy needs therapy
Kārtējais pašdiagnozētais depresijas upuris aka neko negribu darīt nekas nesanak un nekam nav jegas vai viena vārdā sakot sliņķis
The fuck?
Hmm interesanti, ka tik daudz tādi posti pēdēja laikā.
Negribu protams izklausīties kā boomers, bet var redzēt ka tavā dzīvē pietrūkst disciplīnas, neviens negrib darīt pareizās lietas, trenēties, ēst veselīgi, izpildīt grūtus sev uzstādītus mērķus, bet cilvēki sev to piespiež, jo zin ka tas uzlabos viņu dzīves.
(Tu nevari gribēt lai būtu gribēšana, tas ir pašam jāpārvar un jāizdara).
Cilvēki nav izveidoti lai tie būtu laimīgi (Ja visi cilvēki būtu laimīgi visu laiku, kāda būtu jēga progresam?), mēs esam izveidoti lai atvieglotu apkārtējās grūtības, lai vienmēr būtu progress, un strādājot ar discipinētu nostāju tev procesa laikā nesīs to pašu prieku un pašapmierinātību kura tev dzīvē trūkst.
​
Just some food for thought ^-^
Vēlos ieteikt tev palasīt par proskrastinaciju (procrastination), varbūt smelties labas idejas, un labāk izpratīsi,savu domu pārdzīvojumus, ko pasniedz mums.
Pūles un piepūles ir interesanti vārdi. Piedodiet, ka tik murgaini, bet angliski tas ir effort. Personīgi, latviski pūles liekās ar negatīvu pieskaņu, bet atgriežoties
Kad rodas griba darīt?
Tieši pats atbildēji. Darot. Darot rodas griba pūlēties. Jo vairāk dara, jo vairāk var un gribas izdarīt. Man patīk salīdzinājums, ar vieniem jūras koraļiem, kas dzīves sākuma stadijā, ir kā zivis, kas peldās un medī. Otrajā dzīves posmā, tās “piekūņojas” pie dzelmju pamatiem, un paliek par koraļiem, un ša procesā laikā, “apēd” savas smadzenes, un paliek nemobils. No tā, var secināt, ka smadzenes ir tikai radībām, kas kustas.
It gets easier, but you got to do it every day, that’s the hard part.