Es teiktu, ka ir pārfrāzētas bērna atbildes. Skaidrs, ka nerunā tik saliktos teikumos 😀
Noteikti žurnālisti “piedzejojuši” un pārfrāzējuši.
Ja kādam gadījumā interesē anekdotiska pieredze starp bērnu un žurnālistu, tad man ir mazais story time:
Man pašam jau no agras bērnības ir naids uz žurnālistiem un medijiem. Redz, es jau sākot no sākumskolas laikiem aktīvi darbojos dažādās skolas un pašvaldības aktivitātēs – visādās olimpiādēs, interešu izglītības pulciņos, organizēju skolas telpās izstādes, kursus un diskusiju klubiņus, un tamlīdzīgu visādu figņu. Kā rezultātā ik pa laikam mani intervēja vietējās pilsētas avīzes žurnālisti – pēc katras intervijas es nākošās/aiznākošās dienas avīzē pamanīju, ko viņi ir sarakstījuši no manām “intervijas atbildēm”, un man katru reizi bija šoks un dusmas. Piemēram –
Spilgti atmiņā palicis, kā pēc viena no skolā organizētajiem pasākumiem, man žurnāliste jautāja “un kā ģimene atbalsta tevi šo visu darot”, un es viņai godīgi atbildēju, ka diemžēl ģimenē mums nav tās labākās attiecības, un ka visu nākas darīt pašam nereti pat pret vecāku gribu, un ka lai citi bērni, kuriem vecāki arī nav atsaucīgi, nebaidās ņemt un darīt arī vieni paši. Jūs nespējat iedomāties, kādas dusmas uznāca nākamajā avīzē lasot “..un lielāko paldies par šī pasākuma idejas tapšanu puisis saka savai māmiņai” – stulbā žurnāliste vispār apgrieza manu teikto kājām gaisā, lai tikai bīdītu savu adžendu. Un tā diemžēl notiek neticami bieži…
Izrediģēti ārā piecu minūšu klusuma brīži starp katru vārdu un uzrakstīts literārā valodā. Dziļākās domas – vecāku viedoklis, stāstīts bērnudārzā/skolā vai saklausītas medijos.
Noteikti pārfrazēts. Ja gribat redzēt pārsteidzoši gudro bērnu, iesaku apmeklēt volontieru punktu Rīgas autoostā, tur 13 gadu meitene no Odesas pārvalda visu labāk nekā 30+ gadu veci pimpji kas tajā pašā punktā atrodās
Ja ap tekstu nav pēdiņas, tad liela iespēja, ka teksts ir mainīts
Mans četrgadnieks runā ļoti līdzīgi, kad uzturas pieaugušo sabiedrībā. Ja vecāki neuzskata, ka bērns ir kaut kas zemāks, bet ar to runā un skaidro visu, kas notiek apkārt, tad bērni ļoti ātri iemācās nopietni atbildēt uz nopietniem jautājumiem un pietēlot papildus nopietnību. Divu gadu vecumā jau mācēja slīkt visas šaha figūras un atpazīt visus burtus. Būtībā dārziņš, savā veidā to sabojāja, jo tur attiecas kā pret bērniem un socializācijā ar citiem bērniem iemācās tos notikumus,kas svarīgi tur un interese par nopietnām lietām zūd, bet tiklīdz ilgāku laiku ar pieaugušajiem pavada, kas runā kā ar sabiedrības locekli, tā top skaidrs, k 37.gadu vecumā es vairs neko 4.gadniekam nevaru iemācīt 🙂
Varbūt vidusskolnieki stulbi palikuši
Bērni pārāk ātri paliek gudri , jo tehnoloģijas , kas ir kārdinājums. Cilvēkam nav jābūt gudram. Tas nedot priekšrocības parādīzei. Jau Bībele raksta, ka tad, kad nāks beigu laiki, pieaugs gudrībā starp cilvēkiem. Kādreiz sestajā klasē vēl smilšu kaste sēdējām , tahad bērni par akcijām runā.
Šādi cilvēki dod man cerību nākotnei.
Visi pieaugušie reiz bija bērni, bet mēs kaut kā regulāri to aizmirstam.
9 comments
Es teiktu, ka ir pārfrāzētas bērna atbildes. Skaidrs, ka nerunā tik saliktos teikumos 😀
Noteikti žurnālisti “piedzejojuši” un pārfrāzējuši.
Ja kādam gadījumā interesē anekdotiska pieredze starp bērnu un žurnālistu, tad man ir mazais story time:
Man pašam jau no agras bērnības ir naids uz žurnālistiem un medijiem. Redz, es jau sākot no sākumskolas laikiem aktīvi darbojos dažādās skolas un pašvaldības aktivitātēs – visādās olimpiādēs, interešu izglītības pulciņos, organizēju skolas telpās izstādes, kursus un diskusiju klubiņus, un tamlīdzīgu visādu figņu. Kā rezultātā ik pa laikam mani intervēja vietējās pilsētas avīzes žurnālisti – pēc katras intervijas es nākošās/aiznākošās dienas avīzē pamanīju, ko viņi ir sarakstījuši no manām “intervijas atbildēm”, un man katru reizi bija šoks un dusmas. Piemēram –
Spilgti atmiņā palicis, kā pēc viena no skolā organizētajiem pasākumiem, man žurnāliste jautāja “un kā ģimene atbalsta tevi šo visu darot”, un es viņai godīgi atbildēju, ka diemžēl ģimenē mums nav tās labākās attiecības, un ka visu nākas darīt pašam nereti pat pret vecāku gribu, un ka lai citi bērni, kuriem vecāki arī nav atsaucīgi, nebaidās ņemt un darīt arī vieni paši. Jūs nespējat iedomāties, kādas dusmas uznāca nākamajā avīzē lasot “..un lielāko paldies par šī pasākuma idejas tapšanu puisis saka savai māmiņai” – stulbā žurnāliste vispār apgrieza manu teikto kājām gaisā, lai tikai bīdītu savu adžendu. Un tā diemžēl notiek neticami bieži…
Izrediģēti ārā piecu minūšu klusuma brīži starp katru vārdu un uzrakstīts literārā valodā. Dziļākās domas – vecāku viedoklis, stāstīts bērnudārzā/skolā vai saklausītas medijos.
Noteikti pārfrazēts. Ja gribat redzēt pārsteidzoši gudro bērnu, iesaku apmeklēt volontieru punktu Rīgas autoostā, tur 13 gadu meitene no Odesas pārvalda visu labāk nekā 30+ gadu veci pimpji kas tajā pašā punktā atrodās
Ja ap tekstu nav pēdiņas, tad liela iespēja, ka teksts ir mainīts
Mans četrgadnieks runā ļoti līdzīgi, kad uzturas pieaugušo sabiedrībā. Ja vecāki neuzskata, ka bērns ir kaut kas zemāks, bet ar to runā un skaidro visu, kas notiek apkārt, tad bērni ļoti ātri iemācās nopietni atbildēt uz nopietniem jautājumiem un pietēlot papildus nopietnību. Divu gadu vecumā jau mācēja slīkt visas šaha figūras un atpazīt visus burtus. Būtībā dārziņš, savā veidā to sabojāja, jo tur attiecas kā pret bērniem un socializācijā ar citiem bērniem iemācās tos notikumus,kas svarīgi tur un interese par nopietnām lietām zūd, bet tiklīdz ilgāku laiku ar pieaugušajiem pavada, kas runā kā ar sabiedrības locekli, tā top skaidrs, k 37.gadu vecumā es vairs neko 4.gadniekam nevaru iemācīt 🙂
Varbūt vidusskolnieki stulbi palikuši
Bērni pārāk ātri paliek gudri , jo tehnoloģijas , kas ir kārdinājums. Cilvēkam nav jābūt gudram. Tas nedot priekšrocības parādīzei. Jau Bībele raksta, ka tad, kad nāks beigu laiki, pieaugs gudrībā starp cilvēkiem. Kādreiz sestajā klasē vēl smilšu kaste sēdējām , tahad bērni par akcijām runā.
Šādi cilvēki dod man cerību nākotnei.
Visi pieaugušie reiz bija bērni, bet mēs kaut kā regulāri to aizmirstam.