Modinātājs skanēja 09.30. Izlīdu no gultas pēc minūtēm piecām. Nomazgājos, saģērbjos, sakravāju somu. Mājās būšu tikai rītdien. Ieleju pietiekami daudz ūdens kaķim, kā arī kārtīgi piepildu bļodiņu. Atā!
No 12.00 līdz 15.00 našķojos pats un dāvāju arī citiem iespēju nogaršot sāļos krekerus. Svētdienā lielveikalā daudz cilvēku. Vienmēr pārsteidz, cik daudz pārīšu, kur viens no abiem ne vārda nav sapratis, ko teicu. Otra pusīte tad skaidro un tulko no latviešu valodas uz krievu pavisam vienkāršus vārdus – klasisks, ar sieru, ar skābo krējumu, ar sīpoliem. Kā viņi ikdienā bez valodas zināšanām funkcionē šeit? Mistērija.
Man atraksta Pūkas bijušais īpašnieks. Gribot šovakar atnākt aplūkot, kā mums abiem klājas. Viņš vienmēr trāpa laikā, kad neesmu mājās! Neraža? Kā kuram. Man nepatīk spontāni apciemojumi. Gribētos sakārtot dzīvokli, pirms tur laižu iekšā, tāpēc ir svarīgi zināt laicīgi, ja kāds grib steigties ciemos.
Negribu vazāties apkārt baltā kreklā. Fiksi pārģērbties autoostas tualetē? Protams. Tualetes ūdenī arī kārtīgi izmērcēt svinīgo kreklu. Kad tas ir izdarīts, tad skaļi nopūtos, kad kārtējo reizi sev esmu atgādinājis par cilvēkbūtnes mūžīgo tizlumu. Vēl stunda, līdz būs iespējams kāpt autobusā. Sēdvietu autoostā ir ārkārtīgi maz. Te malā ir kafejnīca. Piesēdīšu. Klausos sarunu starp jauniešiem un pārdevēju.
– Jobanaška!
– Bomzis!
Jaunietis kaut kur bāž makaronus. Pārdevējai tas nepatīk. Piedraud ar apsardzi. Tā, uz ko vēl varētu pabļaut? O, te pie galdiņa jaunieši, kuri pirms krietna laika pabeiguši maltīti.
– Nu, ko vēl sēžat? Ā, latviski nesaprotat? Što siģiķe zģes, a? Mņe ohranu vizivaķ? Kur cilvēkiem ēst? Stāvus kājās?
Izskatās, ka jaunieši pēc mirkļa tomēr aizvācās. Domāju, kad ievēros mani. Neko neesmu te kafejnīcā pircis. Riju sāļos krekerus, kas bija palikuši pāri pēc degustācijas. Oi, ko es te drukāju! Man taču vēl atskaite par degustāciju jāuzraksta.
Mani galu galā nekur nedzina. Kur dodos? Uz Auci? Tas vēl nav galapunkts. Dziļāk laukos, dziļāk nekurienē! Te kaut kur top Betijas Zvejnieces īsfilma “Jaunības eksperti”. Tā kā darbu man nav daudz, izdomāju, ka var nakti pavadīt te, brīvprātīgi piedaloties masu skatos. Vasaras sajūta. Silts. Odi. Grants ceļi. Filmēšanas komanda, kura skumst par auto, kas cieš, te braucot. Skan LR1, kur Jānis Znotiņš uzlicis Jura Simanoviča dziesmu “DJ Grēks”. Navigācija, kas ved dziļāk mežā, kur beigu beigās ir iespēja tikai griezt riņķī, nevis braukt uz priekšu. Kāda pārtikas veikala meklējumi, kas noved pie pamestas ēkas, kur dzīvība, izskatās, nav kādu laiku manīta. Vienīgi gāzes baloni stāv, gaidot savu pircēju. Diez, pilni?
Reivs kūtī. Gaidot tumsu un masu skatu aktierus, lauku mājas pagalmā skan astoņdesmito gadu pankroks. Liels, balts suns vārdā Miša skraidelē apkārt, vērojot notiekošo no malas. Iesaistīties neplāno. Ja sauc, svilp vai kā citādi centies pievērst uzmanību, tad pretī saņem neizpratnes pilnu skatienu un dusmīgus rējienus. Liec mani mierā, cilvēk, ja!
Kā neciešu ādu! Vai psoriāze pievilina odus? Uzlika grimu. Tūlīt to visu nokasīšu, jau ir asinis uz vaiga. Īstenībā nenormāli niez. Visu dienu. Seja. Aizvākt!
Ugunskurs. Režisores mamma gatavo zupu. Būs nakts pusdienas.
Odi ir kā urlas, bars uzbrūk vienam.
Būšu bārmenis. Kaut kāda aktivitāte gan sākās vienpadsmitos vakarā. Nekurienē esmu no pus deviņiem. Visu šo laiku blenzu ekrānā. Drīz izrubīsies. Kā rīt tikšu mājās? Pie dirsas. Ceļš vienmēr ir piedzīvojums. Gaidīšanas laikā gan paspēju visu ko sadomāties, sagruzīties. Ai. Vispār biju cerējis izdancoties. Pie bāra ir krietni garlaicīgāk. Filmēšana norisinās tur, kur Kūcvāls. Zināji par tādu? Es ne. Šovakar uzzināju. Tas ir industriālās mūzikas festivāls, kas norisinās Dobeles rajona, Lielauces pagasta “Lauvās”.
Zemapziņā dejo pāris – vēlme apreibināties un vēlme nomirt.
Elektrotroksnis. Dīdžejs ar zaru vainagu un aizklātu seju ar melnu plīvuru. No griestiem uz kakla uzkrita tārps. Daba.
Es esmu suicidāls. Pašnāvniecisks egoists, kurš nevar saņemties nolekt. Medikamentu vairs nav, jo psihiatru neapmeklēju. Man ir žēl, ka 5. augustā viss neizdevās, kā biju gribējis. Nāves domas elpo pakausī 24/7. Drīz, drīz…
Šo rakstu, jo man izlādēsies tālrunis tūlīt. Nebūs vietas, kur paslēpties. Es ienīstu sevi, jo viss, kas manā galvā riņķo, ir “es”. Neviena cita tur nav. Briesmīgi. Ik pa laikam palūru Telegram, vai nav iespējams iegādāties ieroci. Labprāt nošautos. Hihi.
Iedomājies? Sēžot un neko nedarot var nonākt pie ārkārtīgi depresīvām sajūtām. Kā tas tā nākas? Kādēļ prāts aizcilpo vienmēr uz tumšāko stūri? Kā kritiens. Kā virpulis. Kā atvars. Kā vadātājs, kam nespēj pretoties. Vai spēj? Vai negrib? Kas te īsti notiek, ko, tavā galvā, Anna? Un kā to visu izšaut ārā, ja nav ieroča? Nekas. 2%. Iestāsies tumsa. Elle. Iedomājies – tā es jūtos par ierīces izslēgšanos. Ārpus tās nekā cita nav. Ir tikai tūkstošiem stāstiņu jums, lai radītu ilūziju par rīcību, notikumiem, draugiem un citiem rēgiem.
Te nekā nav.
1%. 00.53.
Varbūt tikšu līdz lādētājam? Ir līdzi. Tiku! Kamēr lādējās, sēdēju pie dīķa, klausījos varžu kurkstēšanā un skatījos zvaigznēs. Bailes pārvar, darot to, no kā bail. Vienīgi līdz galam neizprotu, no kā man ir bail. No kā man ir bail? Ha, no masu skatu filmēšanas šis pārvērtās par depresīvu tekstu drukāšanu. Vienmēr protu gaisotni padarīt smagnēju. Nēsāju sev azotē līdzi smagu tukšumu. Sēdēju pie dīķa un domāju, kā būtu tajā lēni ieslīgt. Grimt un nogrimt. Neprotu peldēt.
Veģetāra soļanka. Mazliet vēss. Diezgan ilga kopīga pasēdēšana pie ugunskura. Kartupeļi nevārījās, kā vajag. Pofig, ēdīs, kādi ir. Paēdu zupu, pasēdēju pie ugunskura, depresija ar pie reizes nomierinājās. Dažreiz dzīvē vajag maz. Tikai kādu mirkli vērties liesmās. Es apsolu, neesmu piromāns!
03.23 paziņo, ka jāsagaida saullēktu. Līdz tam esam brīvi. 05.16 būs saullēkts. Divas stundas principā. Aizgāju uz mežu. Uzrāpos kokā. Gaidīju sauli. Ai, muld telefons par laiku. Ātrāk gaišs palika. Pēdējā kadrā masu skati varēja salūtu baudīt. Es gan no trokšņa mazliet salecos. Nepatīk tādas izklaides. Filmēšanā gan var pieciest. Viss! Brīvi! Pa mājām!
– Transports ir?
– Heh.. Jā!
– Tiešām?
– Jā!
Nav, protams. Muldu. Gribēju pastaigāt. Tā kā pielika pie bāra, ne dejošanas, tad diezgan daudz sanāca sēdēt. Nolēmu izstaigāties. Jāiet fiksā solī, lai paspēju uz autobusu. O, izskatās, ka ar raito soli būs divdesmit minūšu rezerve. Kopā 12 km jānosoļo. Skaisti iet, kad saule lec! Kad atlikuši vēl 5 km, tad ceļa malā piestāj sarkans, noputējis Wolksvagen Golf. Onkulītis labākajos gados atceras laikus, kad pats tā soļojis un baudījis putnu dziesmas. Saka, ka reizēs, kad gribi izstaigāties, noteikti kāds gribēs aizvest, bet reizēs, kad negribas tālu soļot, tad neviens auto neapstāsies. Tā arī parasti ir. Atveda līdz pieturai. Tagad stundu varu sēdēt un baudīt – rīta sauli, putnu meldiņus un mieru. Īsajā braucienā onkulītis paspēja pukoties par augsto NĪN, par zemajām algām laukos un perspektīvas neesamību jauniešiem. Domāju, ka laiks uzgrauzt krekerus. Varbūt pat vēl paspēšu tikt līdz slēpņošanas pasākumam Rīgā, ja mobilais nebūs nosprādzis. Ja daudz drukāšu, tad jau nomirs, neko darīt. Ko tad galu galā darīju? Plēsos uz urrā. Tagad sēžu autobusā asiņains un sāpju pilns. Tā parasti ir pēc negulētām naktīm. Daudz stresa un slodzes ķermenim.
Pamodos jau atpakaļ Rīgā. Sāp vēl trakāk, apģērbs pielipis, kur ādu esmu nokasījis. Iegāju kafejnīcā, pieliku lādēties telefonu, nopirku vrapu un gaidu slēpņotāju tikšanos. Vēl stunda. Pēc tam uz mājām un gulēt. Nevaru sagaidīt. Kāpēc būtiski apmeklēt pasākumu? Tas arī skaitās kā atrasts slēpnis.
Kafejnīcā mani apkalpoja sieviete ar piespraustu Ukrainas karodziņu. Latviski nesaprot ne vārda. Vēl joprojām neuzskatu, ka cilvēkiem bez valsts valodas zināšanām vajadzētu strādāt klientu apkalpošanas jomā. Ir taču n-tie citi darbi. Kad iemācīsies vismaz pamatfrāzes latviešu valodā, tad lien darbā, kas saistīts ar cilvēkiem. Uzrakstīju ziņojumu VVC. Iespējams, kāds pagūs mani jau par nacistu nodēvēt.
Ar slēpņotājiem tiekamies pie Lielā Kristapa. Vairums te ir vācieši. Tikai es un vēl viens džeks esam vietējie. Pasākuma organizatori esot no Frankfurtes. Rīgā kopā aizvadīs tikai sešas stundas. Četras vēl palikušas. Vakarā laidīs uz mājām. Kādai vācu dāmai līdzi arī sunītis vārdā Snoopy. Kad ar to esmu sasveicinājies, slēpņotāju viesu grāmatiņā ierakstījies, lai varu atzīmēt atradumu, tad laiks čāpot mājās.
Ar vazāšanos apkārt atjēdzos, ka mazdrusciņ pietrūkst degošākajam rēķinam par internetu. Mammai jau prasīju par īri, tagad mammas māsai par rēķinu jāprasa. Stulbi. Tagad gan viens tikai prātā – gulēt. Rīt uz darbu! Laiks pelnīt!