Kāpēc neraksti? Nav ko rakstīt? Domā, ka rakstīt var tikai tad, kad dzīvo uz ielas un vazājas pa pasauli?
Apmēram šādi, bet ne tieši tā, izteicās viņa, 82 gadus veca māksliniece, kurai interesē manas gaitas.
– Tev taču tāds potenciāls! Nu, tu taču studēsi kaut kur, vai ne? Nevar sev šitā pāri darīt.
– Nevar gan, jā. Piekrītu.
Pēdējais mirklis ķerties kaut kam klāt. Vienmēr pēdējā brīdī sāku domāt. Drīz vasara. Iestājeksāmeni. Ko runāt? Ko dziedāt? Kaut ko no Daniila Harmsa daiļrades vai varbūt no Riharda Bargā? Atceros šos ieteikumus, ko kāds no jums agrāk komentāros pieminēja. Izlasīju “Plikos rukšus” un Harmsa stāstiņus. Piefiksēju telefonā tos fragmentus, kurus varētu mācīties no galvas. Labi, varbūt šodien pat jāķeras klāt. Visgrūtāk būs ar dziesmu, jo nav man dziedamās rīkles. Nezinu arī, kam lai prasa palīdzību, kurš varētu paklausīties manos pīkstienos un kurš varētu tos virzīt tuvāk dziedājumam, ne ķērcienam.
Rakstu kauna dēļ. Viņa taču mani atbalsta finansiāli. Ne ar mazām summām. Es tikmēr sēžu piedrazotā istabā bez pastāvīga darba ar skatu prom no studijām un jēgpilnas eksistences. Sporta nams “Daugava”. Jākāpj laukā no tramvaja. Jāčāpo uz māju pusi. Padzeršos kvasu. Kaut ko darīšu. Savācu lielāko daļu atkritumu istabā, ko biju izmētājis apkārt. Salasīju, izmetu. Tagad jāatrod mazajā istabiņā savu vietu katrai lietai. Pēc tam var izsūkt putekļus. Tas būtu jādara biežāk, ņemot vērā manu ādas mūžīgo puteni un kaķa vēlmi visu sasildīt ar savu spalvu villaini. Klausos Spotify Techno Punk Mix. Kaut kur zemapziņā atceros ekstazī un reivu jaudu. Varu kustēties tālāk. Agrāk “tuc tuc” mūziku vispār nesapratu. Tagad tā ir daļa no manis. Vispār jau šo istabas kārtošanu varētu saukt par prokrastināciju. Var? Nezinu. Laiks tek. Kad ķeršos klāt tekstiem? Pusē septiņos vakarā jāiet skatīties izrādi “Pasta nams” Nacionālajā. Marta beigās biju ticis pie biļetes. Paziņai bija lieka, tad ar 50% atlaidi paķēru no viņas. Paredzēts bija jau skatīties 19. aprīlī, bet pārcēla. Tā nu tikai tagad sanāks redzēt. Cerams, būs tā vērts.
Vai bija vērts? Nezinu. Izrādi neredzēju. Biļetes ar dāmu, kura gribēja skatīties kopā ar mani, iesprūda uz Vanšu tilta. Piektdienas vakars, hokejs un zvaigznes ne tā sastājušās. Nav lemts ne aprīlī, ne maijā. “Nu, tad es neiešu uz to izrādi!” zilā uzvalkā tērpies kungs ir sarūgtināts. Iespējams, cilvēks, ko viņš gaida, arī ir iesprūdis uz Vanšu tilta. Skrienoša dāma ar augstpapēžu kurpēm nesās man garām. Nepaguvu pat aplūkot, tikai dzirdēju “kaut kāds murgs!”. Arī kādā korķī gan jau iesprūda. Ko tālāk? Gaidīt, kad līdīs ārā. Atdos naudu par biļeti. Satiksies vismaz. Tikai no tā tilta jātiek nost. Pēc desmit minūtēm – izdevās? Nē. Pēc divdesmit? Nebūs. Pēc pusstundas? Hei, man ir ideja citām nodarbēm šovakar!
Atceries, meklēju trepes, lai tiktu pie slēpņa? Kāda slēpņotāju komanda šovakar plānoja savākt vairākus slēpņus, kuriem jārāpjas kaut kur pakaļ. Es viņiem atklātu kādas mistērijas galapunktu, viņi man izpalīdzētu ar trepēm un piekļūšanu pie slēpņa. Nebiju cerējis, ka vispār ar viņiem sastapšos. Teātra izrāde beigtos nedaudz pirms astoņiem, bet šie jau gatavi kāpelēt no septiņiem. Likās, ka nemaz netiksimies. Vispirms gan jāiekaro kāda priede, kurai slēpnis ir gandrīz pašā galotnē. Kā tikt augšā? Jādabon virve pāri kādam zaram. Neizdodas stundu. Tad jau es arī paspēju pievienoties! Striķim klāt karabīne piesieta, ko mest. Neizdodas vēl pusstundu. Ko nu? Varbūt kādam ir kaķene?
– Apzvani citus slēpņotājus.
– Ko traucēsim, hoķi taču skatās!
– Hei, varbūt ar dronu?
– Ir drons?
– Jā, jāaizbrauc uz mājām pakaļ tik.
Labi, lai iet! Palikušie turpina mētāt karabīni. Atrod kādu zaru, kuram galu ar nazi sagraiza, lai var iespraust karabīni. Ar zaru atvēzēties un mest – ir vieglāk, ne? Nu, grūti teikt. Noteikti neprognozējamāk. Nav zināms, kad karabīne izslīdēs ārā. Vai vispār pareizajā virzienā izslīdēs un lidos?
Atbrauca pāris ar dronu. Tagad jau viss vienkārši. Tikai ātri tumšs paliek. Visādas konstrukcijas tiek veidotas, lai tiktu augšā. Vienas trepes ar otrām kopā sasietas, tad vēl cilvēks uz tām, kuru bariņš ļaužu netālu ar virvi velk augšup. Līdz zaram tikts, taču ar to viss nav beidzies. Ne jau uz pirmā zara slēpnis karājas. Tumsa iestājusies, viesu grāmatiņā slēpņotāju lietotājvārdu ierakstīti, tagad visi pa mājām! Pārējos kokus citā reizē dosimies iekarot. Vajag taču kaut ko redzēt!
Cilvēku bildē redzi?