Bez modinātāja atvēru acis 06.53. Pirms kāda laika Facebook viena sieviete piedāvāja atdot saldējumus un rozīnes. Pieteicos. Atrodas netālu no manas dzīvesvietas, jāizmanto izdevība! No sākuma sarunājām tikties vakar vakarā, bet viņai plāni mainījās. Pārcēlām uz šo rītu, kaut kad ap astoņiem, deviņiem. Tagad no rīta gribēju uzrakstīt un precizēt, ka varam satikties tajos astoņos, taču tas vairs nav iespējams. Viņa mani nobloķējusi. Dīvaini. Ne viņa man bija Facebook draugu sarakstā, ne es viņu pazinu, nekā tāda. Un es vēl tik agri pamodos, lai tiktu pie kaut kā garda, eh.
Šorīt vajag nopirkt Pūkai barību. Veterinārā klīnika, kur to pērku, vēl nav vaļā, cik zinu. Vispār no gultas varu līst ārā ap vienpadsmitiem, nekur ātrāk nav jābūt. Neraža. Skaidrs, ka visu brīvo laiku blenzīšu viedtālruņa tumšajā atvarā.
Deviņos aizslāju līdz klīnikai pēc kaķu barības. Klīnikā konsultēja kādu klientu, man bija jāuzgaida. Eh, nebūtu bijis jāgaida, tad ienāktu, paņemtu un uzreiz nopirktu vajadzīgo. Nē, nācās aplūkot, kas vēl interesants plauktos spīguļo. O, izsmidzināma kaķumētra. Rakstīts, ka ar šo var pamudināt izmantot kādu rotaļlietu. Izmēģināsim! Eju mājās barot sevi, barot kaķi. Kad visi paēduši, laiks eksperimentam. Sakratu iepakojumu, kā prasīts. Apsmidzinu koka rotaļlietu, kur kaķim būtu jādzenā rotaļlietas. Pūka sēž blakus un vēro. Mazliet paosta. Nekā īpaša. Turpina vērot, kā izmisīgi viens pats dzenāju tās nolāpītās bumbiņas, cerot, ka Pūka pievienosies. Nekā. Aizmetu pudeles korķīti uz otru istabas galu. Ahā, tagad gan pamodās, skrien pakaļ korķim! Bet rotaļlieta? Ej dirst ar visu rotaļlietu – tāda laikam ir Pūkas atbilde.
Vēl mani dirst pasūtīja arī darīšanas, kuru dēļ ap vienpadsmitiem būtu jāsāk kustēt. Pārcēla uz rītdienu. Ko nu? Visu dienu nīkt mājās? Nē, nē, ir vēl vienas darīšanas – vienīgi piecos vakarā. Baigi ilgi jāgaida.
Protams, arī sabiedriskais transports kavē! Neko nenokavēju, par laimi. Par šo uzzināju tikai vakar. Saņēmu īsziņu, ka varu filmēties masu skatos, tikai ir viens bet – nogriezīs ļoti īsus matus. Vakar, meklējot slēpni, skatījos uz īsziņu, ilgi domādams. Ko tur daudz domāt? Par filmēšanos maksās, bet frizūru izveidos par velti! Dodos piemērīt kostīmus. Jūnija sākumā būs masu skati. Kirils Serebreņņikovs veido filmu par Aušvicas koncentrācijas nometnes galveno ārstu Jozefu Mengeli. Man divas lomas tiek – karavīrs un policists. Ar karavīru nekādu problēmu, bet ar policistu gan ir joki. Esmu vājš un tievs, policista uniforma neder! Ko nu? Meklēt citu aktieri šai lomai? Šūt uniformu? Baigais darbs! Nē, dabūs man masu virsū. Še, velc šo džemperi, otru arī pa virsu, tad vēl policista tērpu! Plecu vietā vajadzētu polsterus. To nav. Ai, bāzīs zeķes. Ja man šādi ietērptam jūnija sākumā būs jāfilmējas, būšu beigts un pagalam. Vasarā saģērbies kā mīnus divdesmit grādos. Normāli svīdīšu! No masu skatu aktieriem esmu palicis pēdējais pie kostīmiem. Atnācu 17.00, ievilkās piemērīšana līdz pat 20.20. Vismaz galva viegla, nepierasti bez garajiem matiem. Nav vairs ko aizlikt aiz auss, cik savādi.
1 comment
tu būsi liels rakstnieks.