25.05.2023.

Visādas analīzes jānodod – asins un urīna. No rīta uzdevums fiksi paveikts, uzreiz uz laboratoriju. Astoņdesmit četri eiro. Astoņdesmit četri eiro, Karl! Jēziņ. Trieku ķeršu, stāvot pie kases. Man tagad ir kardināli jāmaina ēšanas paradumi, lai paliek kaut eiro uz rokas… Komentāros droši dalies ar visiem lētas ēšanas trikiem. Virtuvē riebjas atrasties, jo tur nav kur izplesties manā dzīvoklītī. Varu kaut ko uzvārīt, kaut ko uzcept. Neko daudz pie plīts nejēdzu. Ja ir kas padomā, ko var lēti un salīdzinoši viegli sataisīt, dod ziņu. Kad nesen saņēmu naudu no gadījuma darbiem, biju nereāli priecīgs. Biju iztēlojies, ka varēšu gan našķoties, gan īri un rēķinus apmaksāt jūnijā. Te tev nu bija. Fototerapija un analīzes pamatīgi iegriež. Protams, biju jau nojautis, ka cīņa ar psoriāzi nebūs lēta padarīšana, bet, uh, kad ieraugi tos skaitļus, tad sirds salecas. Šodien nekādu darbu arī nav, par kuriem maksātu, brīvs. Piektdien gan jau derētu aiziet uz fototerapiju. Šonedēļ būs divas reizes. Kopumā derētu trīs. Tā kā tur strādā tikai darbadienās, tad, visticamāk, jāiet pirmdien, trešdien un piektdien, lai ir pauzīte starp reizēm. Vienīgi nauda, naudiņa… Ai. Kad vēl atrados Spānijā, biju kaut ko sapņojis par tikšanu galā ar zobiem. Nē, tas noteikti nespīd.

Tuvojas iestājeksāmeni. Rokas neceļas gatavoties. Droši vien slinkuma dēļ, bet arī citu iemeslu dēļ – galvā šaudās nesapratne, kā vispār izdzīvotu. Pilna laika darbu nepavilkšu ar studijām. Jau tagad nepavelku, klīstu tikai starp gadījuma darbiem. Galus tāpat nesavelku, vienīgi ar tavu palīdzību izdodas. Neliekas kopā šī puzle ar sapņaino nākotni, kur daru visu ko. Visvairāk iegriež ēšanas paradumi, veselība un slinkums. Tā, lūk.

Tikko pienāca klāt jauns džeks tērpies baltā kreklā, kas pārklāts ar sīkām, zilām švīkām, un melnās džinsās. Iespējams, pat mazliet jaunāks par mani. Prasa krieviski, vai saprotu. Meloju, ka nesaprotu. Viņš turpina runāt krieviski. Jāatzīst, ka īstenībā tiešām neko vairs nesaprotu, jo viņš šļupst. Rāda MORGENSHTERN videoklipu, ejot man līdzās. Paga, ko, vecīt? Tad sāk rādīt visādus augstceltņu foto, kas izskatās kā MI veidoti. Prasa, vai te kaut kur tādi ir. Saku, ka nē. Tad jautā, ar ko nodarbojos. Atbildu latviski. Pēc tam vaicā, kur atrodas Lienes iela. Nezinu, nepārzinu Rīgu, kaut arī atrodos te jau labu laiciņu. Viņš rāda virzienu un cenšas izspiest no manis apstiprinošu atbildi. Jā, jā, padodos, lai būtu Lienes iela tur, kaut nezinu, vai tiešām tur. Tad angliski prasa, vai te kaut kur ir penthauss. Nezinu, vecīt! Laikam saprata, ka no manis neko neizvilks daudz. Uz to pusi, kur, viņaprāt, būtu Lienes iela, puisis nedevās. Pa čakeni soļot sāka. O, te kaut kāda iestāde, kur par ādu rūpējas. Rausta durvis. Ciet. Iet pie nākamajām durvīm, kur skaistumkopšanas salons. Tiek iekšā. Uh, interesanti būtu uzzināt, vai tur strādājošos arī tagad izjautā par penthausiem!

“A ko tu šodien?”, raksta čoms. Šobrīd neko! Pavazājamies? Viņam vajag uz Depo pēc jaunas somas un skrituļslidām, bet es jau esmu noskatījis kartē tuvāko slēpni, kas atrodas Kojusalas dārzā. Vakar, starp citu, bija mans 400 atradums. Šodien jau 401. Depo atradu fantastisku maisu, kurā ielīst un raudāt, kad līst lietus un ir depresija. Pielieku foto, lai redzi. Par šīs preces ražotājiem varu izteikties ar čoma vārdiem, ko šodien izdzirdēju – malači, kabači!

Suncīša Greja saimnieks atkal aptuveni nedēļu nevarēs staigāt. Dzelži jāizņem ārā no kājas. Tā kā par manu brīvprātīgo vēlmi vazāties ar suni beigās tiku apbalvots finansiāli, tad piekritu vēlreiz, neko negaidot pretī. Vienkārši sirdī prieks, ka mans mazais ieguldījums tika novērtēts. Vairs nestaigāšu no rītiem, bet vakaros. Slēpņi centrā ir atrasti un aplasīti, bet varbūt jāpavazājas arī tāpat vien – pavisam bezmērķīgi! Vispār baigi feini – neskatoties hoķi, mierīgi varu sekot līdzi rezultātiem, staigājot pa centru. Malači, kabači mūsējie! Vedot suni pastaigā, sajutos kā spiegs – rezultātus noklausos un suni arī nočiepu! Saimnieka dzīvoklī tik nemanāmi iegāju, paņēmu sunci un devos pastaigā, ka ne čiku, ne grabu. Atpakaļ arī pavisam nemanāmi ierados. Tik nemanāmi, ka samnieks pusstundu nav sapratis, kur suns pazudis. Pēc suņa atvešanas mājās aizsūtīju Greja labākajam draugam video, kur rādu, ka šis nostājies ne pie mājas durvīm, bet blakus esošajām.

“Pag., tas ir prom ejot vai nākot atpakaļ?”
“Pag., Grejs jau mājās?”

Lūk, es būtu izcils spiegs! Vienīgā problēma būtu, ka pēc tam visu izstāstītu internetā. Bet visādi citādi – zvēru, esmu izcils spiegs!

Esmu iesācis rakstīt publisko dienasgrāmatu, mēģināšu to darīt arī turpmāk. Ja tev tas patīk, ieskaiti eiriku. Saprotu, ka nostājos atkal kārtējo reizi ubaga pozā. Žēl, cerēju, ka ilgāku laiku pats tikšu galā. Vienīgi agrāk lūgšanās netā ik pa laikam bija, lai dažādos veidos apreibinātos, tad tagad tas ir medicīnisku iemeslu dēļ. Teorētiski ceru, ka ilgāk par mēnesi šīs šausmas ar naudu neilgs – vai nu fototerapija līdzēs, būs kādu laiku miers. Mūžīgs miers gan tas nebūs. Labākajā gadījumā ilgāk par gadu āda būs normāla. Sliktākajā gadījumā vien dažas nedēļas. Izklausās bezcerīgi, ne? No vienas puses ceru, ka fototerapija nelīdzēs, lai tieku pie valsts apmaksātiem medikamentiem, kas, manuprāt, ir krietni efektīvāki. Īsti nav skaidrs, kāpēc piedāvā fototerapiju, kas pacientam krietni izmaksā, turklāt ilgtermiņā, šķiet, baigi daudz nelīdzēs. Jā, ar šo visu gribēju pateikt, ka ierakstus noslēgšu ar konta numuru un Paypal saiti. Uzbāzīgi atgādināšu par sevi. Pieņemu, ka no lielā Facebook un Twitter kontaktu loka sāks kārtējo reizi zust cilvēki, bet varbūt kādu šie ikdienas fiksie atspoguļojumi ieinteresēs. Klak!