Šis rīts arī sākas ar degustāciju, taču šoreiz ar krēmsieriem, nevis džinu. Pirmo reizi gadījās tā, ka lielveikala darbiniece lika pārvietot jau uzstādītu galdiņu. Kavē laiku tikai! Visās citās reizēs pats varēju izvēlēties sev siltu vietiņu, lai ir tuvu degustācijas produkta plauktam un varu norādīt garšotājiem, kur visu var nopirkt. Nē, ņēma un aizdzina kaut kur ellē ratā. Lai būtu. Visiem krēmsiers garšoja, spēj tik griezt un krāmēt uz šķīvja. Īpaši priecīgs bija kāds onka no Ventspils puses.
Es no laukiem tālu braucis, ēsts nav, var te saēsties, ja? Droši, droši, nekautrējies, paēd! Nu, jā, es no laukiem, citādāk nevar. Re, tupeles zaļas, zāli pļāvu. Droši vien skatās visi uz mani, domā, kāds es lauķis! Nav, nav tā, smaidīgi mierinu. Jautrs onkulītis.
Jāsteidz mājās. Rīt brīva diena. Vispār bija paredzēti masu skati, bet kā jau ierasts kino jomā, tad datumi var pēkšņi mainīties. Ar policista tērpa uzmērīšanu man negāja viegli, ja atceries, kā zeķes bāza polsteru vietā. To tēlu tātad nespēlēšu. Būšu tikai karavīrs. No četrām vai piecām filmēšanas dienām palika vien divas. Nekas, ar to pašu būs jāiztiek! Ko tad tādu sadarīt, ja rīt brīvs? O, vēl pa kādai džina bundžiņai mētājas, kas palikušas no degustācijas. Laiks dzert!