03.05.2023.

Pamodos ap astoņiem bez modinātāja palīdzības. Nav Pūkas gultā. Ielīdusi skapī. Rīts var sākties ar Pūkas iznākšanu ārā no skapja.

Džina dzēriena degustācija. Pienāca kāda sociālā darbiniece, kura kaimiņam stiepj Walter alus bundžu. Stāsta, ka pērk par kaimiņa doto naudu. Darbiniece nevar par savu naudu neko otram pirkt. Stāv pie galdiņa, prātojot, vai kaimiņam dzēriens, ko piedāvāju, derētu. Ai, lūdzu, piedodiet, es tikai pagaršošu. Nu, tamdēļ jau es te esmu, dzeriet! Jūs te vēl būsiet vēlāk? Kādu stundiņu būšu. Labi, pagaidiet, man jāaiziet līdz kaimiņam, atdošu aliņu, pastāstīšu arī par jums un jūsu produktu.

Nevienam nenovēlu šādu sociālo darbinieci. Kā var turpināt barot alkoatkarību, kad tā turpina tikai dzīt postā? Es jau, protams, neesmu labāks, piedāvājot bezmaksas alkoholu, taču tāds ir mans darbs. Vai tad sociālās darbinieces darba pienākumos ietilpst alkohola piegāde?

Kāds krieviski runājošs pāris, kuriem tā ap piecdesmit, prasa, ko te dodu. Nu, džins ar limonādi. Vārdi džins un limonāde ir diezgan internacionāli – gin and lemonade. Što on tam pridlagaet? Ņiznaju, no šas paprobivaju. Kā var nesaprast ne vārda? Nevienu pašu vārdiņu latviski nezina. Tas mani šokē katru reizi, kad šo piedzīvoju. Jebkurā darba reizē gadīsies šādi cilvēki. Citreiz vairāk, citreiz mazāk, bet krievu, kuri ne vārda nesaprot, te ir daudz. Viņi nekad neko neiemācīsies un nesapratīs, ja atbildēšu krieviski.

Auksti ārā. Atlikušo dienu snauduļoju.