Ceptas olas un baltmaize, duša. Vienos dienā tikai sāku kustēt. Kamēr mazgājos, atskan durvju zvans. Normāli cilvēki sen šajā laikā ir augšā un pieejami, bet es rosos kā agrā rīta stundā. Kaimiņiene kā māte mazu bērnu čubina – zemenes atstiepusi. Un kā lai izlienu no sava “nevaru, negribu, nesanāk”, ja šādi lutina? Dodos uz fototerapiju. Rindas nav, eju iekšā kabinetā. Ķibele atgadījusies, lampas slēdzas ārā pēc īsa brīža. Nebūs man šodien fototerapijas. Izsauc meistaru. Cik ātri salabos, nav zināms. Atnākšu rītdien, varbūt tad būs vairāk informācijas. Tinkš, telefonā noskan paziņojums. Ziņa no kaimiņienes – pildītās pankūkas ēdīsi? Jā, paldies, atstāj pie durvīm, neesmu vairs mājās! Jādodas uz džina dzēriena degustāciju.
Vēl neesmu līdz galam galdiņu uzstādījis, kad pienāk Ģirts Jakovļevs, prasot, kas te būs un ko te var dabūt. Vēl neko nevar? Žēl. Jauns vīrietis aiz viņa metas man skaidrot, ja nu gadījumā nezinu, tad viņš ir viens no Latvijas teātra smagsvariem. Zinu, protams, zinu. Pirms kāda laika viņa teātrī taču garderobists biju! O, šajā lielveikalā vēl vismaz divas citas degustācijas norisinās. Kāda jauna meitene, kura piedāvā ķiršu-aroniju un multiaugļu sīrupu, pienāk, piedāvājot nogaršot. Vispār jau nevar konkurentu gardumus baudīt darba laikā! Labi, kamēr neviena nav, fiksi var mazo glāzīti iztukšot. Bet, hei, viņa manu dzeramo ar grādiem arī darba laikā dzers? Jēziņ, dzer ar! Dullā!
Jāatnāk un jāaiziet prom pa veikala aizmuguri, kur darbinieku ieeja, piegādes un viss pārējais. Pirms laiž prom, jāpārbauda soma. Kundze gados saka: “Pagriezies, puis, tā lai kamerā redz, ka somā skatos! Man jau nemaz neinteresē, bet, zin, galvenais, lai nevienam nerodas nekādi jautājumi un sūdzības!”
Soļoju mājās, rakstot atskaiti par padarīto – cik daudz dzēra, cik pirka, kā garšoja vai negaršoja u. tml. O, kāda pusstunda līdz mājām vēl. Piezvanīšu mammai. Pēdējo reizi zvanīju 23. maijā. Attiecības vairāk kā ar draudzeni, ne mammu. Tā ir, ja dzīvo tik tālu viens no otra. Kamēr pļāpājam par to, ko katrs šajā laikā esam sadarījuši, atnāk īsziņa no DPD. Ai, es taču nesen TV6 Facebook konkursā uzvarēju! Tiku pie RoHS MO8726 melna pārnēsājamā skaļruņa, kam virsū TV6 logo un uzraksts “BEZ BREMZĒM!”. Ar tādu pašu uzrakstu slēpjas arī mugursoma atsūtītajā paciņā. Tā gan ir krietni mazāka par to, ko lietoju ikdienā, taču šai somai ir gaismiņa aizmugurē! Var būt nemainīgi gaiša, var arī midžināt baltā vai sarkanā krāsā. Jautājums tikai, vai man būs kur pielietot to somu? Varbūt pārdot? Pagaidām lai stāv. Skaļrunis gan feins! No lētā gala, bet savu funkciju paveic. Ir arī iebūvēts radio. Signālu knapi ķer un tikai tad, ja ir arī vads iesprausts. Pirms biju iespraudis vadu, ieslēdzu tāpat režīmu. Uz pašu skaļāko izlauzās šņākoņa, kas līdzinās putekļsūcējam. Pūka metās sist ar ķepu ļaunajam, melnajam mazā izmēra nezvēram! Še, saņem, saņem, riebekli! Hm, kā vēl izklaidēt sevi un Pūku? Vēl var paslēpt skaļruni kaut kur istabā, ieslēgt kaķu ņaudēšanas skaņas. Kaķenei nav ne jausmas, no kurienes kāds viņu sauc. Sāk ņaudēt pretī, varbūt atsauksies! Ā, nē, atrada gan, no kurienes tā ņaudēšana nāk…
Dāvanas ir, varētu arī uzēst. Par laimi, kaimiņu ģimene par to jau ir padomājusi. Pie durvīm gaida maiss ar zupu, pankūkām un citiem labumiem. Visu pat nespēju uzreiz apēst. Vēderā gan labi lien. Devīga dieniņa, ne? Vai varbūt dievīga?