07.06.2023.

06.40 tiekamies pie autobusa. Ceļš ved uz kinopilsētiņu Cinevilla, kur filmē Kirila Serebreņņikova filmu par Aušvicas ārstu Jozefu Mengeli. Esmu kareivis. Viens no šodienas galvenajiem uzdevumiem ir turēt rūpi par savu šaujamo. Ir izsniegti īsti ieroči, kas, protams, nav pielādēti. Tātad nošauties šodien vēl neizdosies. Labi, labi, beigšu par šito. Kaut kad, haha… Karabīne “Karabiner 98” tagad man labās rokas vietā – nekur nevar atstāt, visas dienas garumā jātur sev tuvumā. Otrs uzdevums ir neaizmigt! Gulētas trīs stundas un divdesmit minūtes. Kā parasti, tad liela dienas daļa masu skatos tiek aizvadīta, gaidot kaut ko – sākumu, saucienu, starta šāvienu. Filmētājiem svarīgi, lai esi saģērbts, sakrāsots, uz vietas un pieejams. Pēc tam var riktēt visu pārējo. Kamēr riktē pārējo, sēdi un gaidi. Pat telefonā blenzt nav vēlmes. Visi jandāliņi, skandāli un drāmas lieki nogurdina smadzenes. Izdzertas divas kafijas un tēja. Kafijas iedarbību nejūtu. Pusdienās makaroni ar gaļu un salātiņi. Pēc ēšanas jāpavazājas apkārt pa kinopilsētiņu. Glīta zila baznīciņa, kur iekšā asiņaina ellīte. Masu skatu aktieri dažādos tērpos visur sagūluši – kapos, zem kokiem un mājām ēnā, uz soliem teltī un visur citur, kur var atgulties un atpūsties no karstuma. Šajos tērpos ir tiešām sutīgs!

Uz laukuma masu skati tiek ap diviem, trijiem dienā. Ebrejus dzen iekšā vagonos, ārā no vagoniem, uz priekšu, atpakaļ un karavīri seko līdzi. Kad esam šādi izvazājušies, pus deviņos vakarā var sēsties busā un braukt uz Rīgu. Oi, kā es gulēšu! Saldi, saldi. Šodien diemžēl nesanāca tikt uz fototerapiju. Rītdien jātiek.