Sāls kvalitāte ir svarīga vairāku iemeslu dēļ. Jo tā slapjāka, jo krava ir smagāka – tātad saņēmējs maksā par ūdeni. Uz autoceļiem nonāk vājākas koncentrācijas maisījums, kas nepilda uzdevumus. Savukārt ceļu uzturēšanas darbiniekiem biežāk jārāpjas kaisītājā, lai iztīrītu iestrēgušās daļas. Tas var būt bīstami.
“Iepriekš visus mūsu vispārīgās vienošanās dalībniekus bijām ļoti precīzi un ļoti rūpīgi informējuši, ka rūpīgi pārbaudīsim sāls kvalitāti – gan mitrumu, gan granulometriju, gan piejaukumu. Mūsu iekšējā kārtība paredzēja, ka mēs pasūtījumu nododam nākamajai zemākajai cenai. (NP: Un tas bija lietuviešu uzņēmums.) Lietuvas uzņēmums “Keluva”, jā.”
Jūnijā no Ēģiptes atvesto sāli Latvijas autoceļu uzturētājs atteicās pirkt, jo tas bija pārāk mitrs. Trūkstošo iepirka no Lietuvas uzņēmuma. Pēc piegādes uz Latvijas noliktavām Latvijas valsts ceļi paņēma paraugus un secināja, ka jaunajā sālī mitruma ir vēl vairāk. Taču šoreiz iebilžu nebija.
Lietuvas uzņēmums “Keluva” sāli iegādājās no spāņu firmas, kas to iegūst atradnēs Marokā. Saskaņā ar prasībām, piegādes brīdī mitruma līmenis sāls kravā nedrīkst būt lielāks par 0,6%, bet vienā no “Latvijas autoceļu uzturētāja” noliktavās ņemtajiem paraugiem rādītājs bija vairāk nekā divas reizes lielāks – 1,4%.
Paraugu testēja autoceļu tīkla pārvaldītājs “Latvijas valsts ceļi”. Tas pasūta ceļu tīrīšanu un kaisīšanu “Latvijas autoceļu uzturētājam”. Uzņēmums reti testē sāls mitrumu kad tā jau nonākusi noliktavās, bet šoruden Latvijas valsts ceļi paraugus ņēmis vairākās.
“(NP: Tad kādēļ jūs viņu pārbaudāt un testējat?) Šajā konkrētajā gadījumā, par ko mēs runājam, šai kravai nebija iesniegta deklarācija. Nebija šie apliecinošie dokumenti. Mēs pēc pārbaudes sūtījām piegādātājam jautājumu par apliecinājumu, kas arī tika saņemts.”
Paraugs ar pārlieku lielo mitrumu tika ņemts “Latvijas autoceļu uzturētāja” Durbes iecirkņa noliktavā. Autoceļu uzturētājs iesniedza kvalitātes deklarāciju, apgalvojot, ka tur atvestā sāls nāk no tās pašas kravas, kas nogādāta pārējās noliktavās un piegādes brīdī kvalitāte bija normas robežās. To izdevis Spānijas uzņēmums, no kura “Keluva” sāli iegādājās.
Uzņēmuma iekšienē gan klīst baumas, ka sāli uz Durbes noliktavu piegādātājs, visticamāk, atvedis no veciem krājumiem, kas glabājās Klaipēdā. Viņu aizdomas pastiprināja Latvijas valsts ceļu interese par Durbes noliktavu.
“Mēs ņēmām ostā, no kuģa. Tas jau uzreiz mums deva pārliecību, ka materiāls atbilstošs visā aptvērumā. Arī mūsu noliktavās sāls paraugu ņemšana bijusi atbilstoša visām prasībām. Ja jūs runājat par vienu situāciju, kur Latvijas valsts ceļu pārstāvis bija ņēmis paraugu, kas bija mitrs, tad par to es varu paskaidrot, ka sāls tika paņemta, kad jau ilgāku laiku atradās noliktavā.
(NP: Vai ir iespējams, ka pierobežas noliktavām sāls tika vesta no Lietuvas uzņēmuma esošajām rezervēm?) Es domāju, ka nē. Man nav tādas informācijas Es teiktu, ka man ir informācija, ka sāls tiek vesta no ostas uz noliktavām. (NP: Kā to pārbaudīt?) Ir pavaddokumenti, ir ostas dokumenti, ir sāls pieņemšanas dokumenti.”
Uzreiz pēc sāls atvešanas, 9. augustā, arī pats Latvijas autoceļu uzturētājs paņēma piecu kilogramu paraugu testēšanai. Paraugs laboratorijā nonāca teju divus mēnešus vēlāk – 30. septembrī, testēšana notika vēl pēc dažām dienām. Rezultāts bija labs – ar mitruma līmeni 0,38%, tātad stipri zem pieļaujamā maksimuma.