Arī Latviešu strēlnieku piemineklis jānojauc vai jāpārvieto / Raksts

Latvijā daudz diskutēts par padomju pieminekļu nojaukšanu. Daļa arī jau nojaukti vai pārvietoti, balstoties īpašā likumā “Par padomju un nacistisko režīmu slavinošu objektu eksponēšanas aizliegumu un to demontāžu Latvijas Republikas teritorijā”.

Gidi nosūtījuši vēstuli vairākām institūcijām, uzdodot jautājumu, vai ar to pietiek, ka no Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa izņemts vārds “sarkans”. Viņi norādīja, ka padomju laikos pie Latviešu sarkano strēlnieku pieminekļa ikdienā stāvēja pionieru un komjauniešu godasardzes. Kopš neatkarības atjaunošanas piemineklis tiek dēvēts par Latviešu strēlnieku pieminekli.

Galvenais gidu jautājums, uzdots vēstulē, kas adresēta gan Rīgas domes priekšsēdētāja vietniekam, gan Rīgas pieminekļu aģentūrai, gan Nacionālā Kultūras mantojuma pārvaldei, gan citām institūcijām: vai ar nosaukuma maiņu var mainīt saturu? Gidi uzsver, ka nav apšaubāms vēsturiskais fakts, ka latvieši cīnījās gan “sarkano”, gan “balto” pusē, gan arī vēlāk – par Latvijas brīvību. Taču nav apšaubāms melīgums, ka šodien piemineklis tiek piedēvēts tiem, kas cīnījās par brīvību.

“Ap 500 latviešu (precīzs skaitlis nav zināms) bija augstākajos KGB amatos – čeka toreiz. Viskrievijas Ārkārtas komisija – to dibināja latvieši. Jēkabs Peterss, Mārtiņš Lācis, Štrodahs, kas koncentrācijas nometnes izveidoja. Krievijā, Urālos tieši, kur viņi cīnījās pret “baltajiem”, tur viņus joprojām atceras; ielas nosauktas Āziņa, sarkano strēlnieku komandiera vārdā. Betona piemineklis joprojām atrodas Iževskā,” norādīja Latvijas profesionālo gidu asociācijas valdes locekle Inguna Motte, uzsverot, ka uz sarkano strēlnieku rokām ir daudz nevainīgu cilvēku asiņu.

Piemineklis, kurā atveidoti trīs vīri, kas stāv, salikuši kopā muguras, pagājušā gadsimta 70. gadu sākumā tika celts par godu Ļeņina jubilejai un tika dēvēts par Ļeņina sargiem. Autori par tobrīd Latviešu sarkano strēlnieku muzeja ēkas un pieminekļa ansambļa arhitektūru saņēma PSRS Valsts prēmiju. Gadsimtu mijā tika apspriests, ka piemineklis ir jādemontē.

“Uzvarēja tas viedoklis, kurš būtībā teica, ka ir jāsaglabā kaut kāda paritāte starp vācisko Rīgu, jo tajā laikā tika atjaunots Melngalvju nams un Rolanda statuja. Tas parādīja šo vācisko Rīgu. Strēlnieki simbolizēja to latvisko Rīgu,” stāstīja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta vadošais pētnieks Kaspars Zellis.

Pēc arhitekta Gunāra Lūša-Grīnberga privātas iniciatīvas piemineklim tika mainīts uzraksts, postamentā iekaļot – “Latviešu strēlnieki 1915. – 1920.”. Taču, kā norādīja Zellis, piemineklī redzamā sarkano strēlnieku simbolika – zvaigzne pie cepures un ordenis pie komisāra krūtīm – un tā simboliskā jēga palika.

Vēsturnieks uzskata, ka Strēlnieku laukums ir ideāla vieta, kur stāstīt ne tikai pieminekļa, bet arī visas Latvijas vēstures stāstu.

“Uzskatīt, ka latviešu strēlnieks ir simbols, kas ir tikpat taisns kā telefona stabs, kuram nedrīkst neko pārmest un kurš vienmēr ir karojis tikai un vienīgi par brīvu Latviju, tā arī ir tāda braukšana otrā grāvī. Īpaši mēs neizmantojam pieminekļus, kam viņi vispār būtu domāti – tas ir refleksijām par pagātni,” uzsvēra Zellis.

Gidu asociācijas pārstāve piekrita, ka pieminekļa pakāje ir piemērota vieta, lai stāstītu mūsu zemes vēsturi. Tai pat laikā no pieredzes zina, ka lielākoties tūristi šurp brauc baudīt pilsētu, tās arhitektūru, nevis iedziļināties ļoti sarežģītos vēstures faktos. Viņa novērojusi, ka ārzemju tūristi Strēlnieku pieminekli dēvē par briesmīgu, vardarbīgu, neglītu un ļoti sovjetisku.

“Vajadzētu atpakaļ veco uzrakstu, ja jau tā grib pie patiesības turēties, ka tie bija latviešu sarkanie strēlnieki – Ļeņina sargi. Un tad skaidrot, kāpēc – ka daļa latviešu pārmetās otrā pusē, cīnījās par Latvijas brīvību,” ieteica Motte.

Tikmēr Rīgas domē skaidroja, ja Pieminekļu padome saņems no Gidu asociācijas iesniegumu par Strēlnieku pieminekli, tad izskatīs šo jautājumu un sniegs savu atzinumu. Nākamā šajā obligātajā ķēdes posmā ir Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde.

Gidu asociācijā uzskata – ja brīvības cīnītāju godināšanai nepietiek ar Brīvības pieminekli, Lāčplēša dienu un 11. novembra krastmalu, tad strēlniekiem, kuri cīnījušies par mūsu valsts neatkarību, jāceļ cits piemineklis.

Vairāk par šo tēmu:

Ziņot par kļūdu