Otrajā reizē viņu izglāba psihologs: “Man bija sarunāta tikšanās ar psihologu. Domāju, ka aiziešu pie viņa, pateikšos, tad nopirkšu žiletes un iešu pie Pērnavas upes. Es viņam teicu: “Paldies, ka palīdzējāt, bet atvainojiet…” Viņš sāka runāt, ka manas smadzeņu ķīmija ir izjaukta un tas ir ārstējams. Viņš mani pārliecināja doties uz Pērnavas slimnīcu pie dežūrārsta. Piecas minūtes runājām, un man teica, ka es palikšu slimnīcā. Es teicu: “Labi, iešu mājās pēc mantām.” Ārsts jautāja: “Vai esi pārliecināts, ka atgriezīsies?” Mājās piezvanīju ģimenes locekļiem un teicu, ka netieku galā, man jāiet uz slimnīcu. Slimnīcā pavadīju trīs nedēļas un saņēmu elektroterapiju,” sportistu citē Delfi.ee.
