Šajā rakstā pievērsīsimies bīstamākajam no apledojuma rašanās veidiem – atkalai.
Latgale bez elektrības nedēļām ilgi – šī gadsimta lielākā atkalas stihija
Cīņa par vārda “atkala” nozīmi
Jau desmitiem gadu ik palaikam uzvirmo diskusijas par vārda “atkala” nozīmi. “Latviešu valodas literārajā vārdnīcā” (1972.-1996. gads) šķirklī “atkala” skaidrots šādi: “plāna ledus kārta, kas izveidojas uz zemes un priekšmetiem, aukstā laikā līstot lietum vai pēc atkušņa uznākot salam. Lietus, kas līst aukstā laikā un veido šādu apledojumu. Laika apstākļi, kad rodas šāds apledojums.”
Tātad pašlaik spēkā esošais skaidrojums noteic, ka atkala ir gan lietus, kas līst un veido ledus kārtu, gan pati ledus kārta, gan tāds ledus, kas rodas vienkārši atkusnim mijoties ar salu. Un, ļoti iespējams, ka atkušņa un sala radītā ledus kārta vārdam “atkala” ir piedēvēta Padomju laikos, kad par atkalu mēdza saukt jebkuru apledojumu,
Uz šo faktu uzmanību 1997. gada 21. aprīlī vērsa bijušais Saeimas deputāts un vides aktīvists Guntis Eniņš. Viņš publicēja sleju laikrakstā “Diena”, saucot to par latviešu valodas noplicināšanu un atklājot, ka tobrīd pat Hidrometeorloģiskā dienesta pārstāvji lāga nezinot, kas tā atkala galu galā ir.
Eniņš rakstīja: “Ja nu kāds tomēr netic un vēl šaubās, kas ir atkala, tad to var izlasīt vecajā Latvijas laiku konversācijas vārdnīcā: “Atkala, ledus garoza, kas dažreiz līstot pārklāj zemes virsu un priekšmetus, kad sīki lietus pilieni krīt uz aukstiem priekšmetiem un sasalst, vai arī jau krītot gaisā pārdzesēti un sasalst triecienā pret priekšmetiem (zemi, kokiem utt.).”.
Nesaskaņas par terminoloģiju turpinās arī mūsdienās, taču tagad strīdu iemesls ir cits – vārdu savienojums “sasalstošs lietus”. Starptautiski meteoroloģijā to lieto jau sen, tomēr latviešu valodā šis termins nav apstiprināts. Sasalstošs lietus ir atkala, tomēr, tā kā daudziem nav skaidrs, ko tieši nozīmē atkala, gan Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centrs (LVĢMC), gan mediji šos abus terminus lieto paralēli, visbiežāk abus kopā – “rīt Latvijā gaidām atkala jeb sasalstošs lietus”.
Šajā gadsimtā lielākos postījumus atkala radīja 2010. gada nogalē. Ap Ziemassvētkiem vairākas dienas Latvijā ar pārtraukumiem lija sasalstošs lietus, kas mijās ar sniegu un puteni. Vislielākā atkala izveidojās Latgalē, kur ap koku zariem un elektrības vadiem bija leduskārta aptuveni centimetra biezumā. Tā kā arī sniegs brīžiem bija slapjš, tas krājās uz koku zariem, līdz iestājās noturīgs sals, sniga lēni, un sniegi turpināja liekt un lauzt kokus.
Decembra beigās un janvāra pirmajā pusē desmitiem tūkstoši mājsaimniecību palika bez elektrības, daudzviet elektrības nebija pat nedēļām ilgi.
Beiguši svinēt Jauno gadu, valdības ministri atgriezās darbā un, kad Latgalē dažviet jau nedēļu nebija elektrības, sāka lemt, kā koncentrēt spēkus, lai novērstu stihijas postījumus. Vairākos desmitos novadu izsludināja ārkārtas stāvokli. Elektrolīnijas bija pārrautas visdziļākajos mežos un purvos, kur nokļūt bija īpaši sarežģīti, jo pēc atkalas bija sekojuši puteņi – sniega biezums sasniedza 30–50 centimetrus, bet kupenās tas bija līdz viduklim. Elektromontieru brigādēm daudz laika pagāja, brienot uz avārijas vietām, līdz
robežsargi nāca talkā ar sniega motocikliem. Palīgā devās arī brigādes no Igaunijas un Lietuvas energokompānijām,
lai gan arī kaimiņvalstīs atkala un puteņi bija radījuši daudz problēmu.
Pēc tam, kad krīzes situācija bija novērsta un vairumā mājsaimniecību elektrība pieslēgta, situācija elektrotīklos vēl ne tuvu nebija saucama par labu. Daudzviet bija īstenoti pagaidu risinājumi, un joprojām uz līnijām draudīgi liecās puslūzuši koki vai to zari. Tā kā piekļūt nomaļajām vietām bija sarežģīti, tika nolemts bīstamos koku zarus apzāģēt no helikoptera, kas aprīkots arī īpaši tam paredzētām zāģu ripām. Šos darbus veica kompānija no Somijas, kuras darbs maksāja 1000 latu stundā.
Atkalu rada lietus, kas līst un uzreiz sasalst. Tas var notikt divu līdzīgu, bet tomēr niansēs atšķirīgu procesu rezultātā.
Pirmais, kad pēc aukstāka laika perioda ar salu Latvijā ieplūst siltāka gaisa masa, siltums parasti sākumā ieplūst augstākos atmosfēras slāņos un aptuveni 0,5–2 kilometru augstumā temperatūra paaugstinās virs nulles, kamēr uz zemes vēl valda sals, kā arī virs šī siltā gaisa slāņa temperatūra ir zem nulles. Ja šādā situācijā ir nokrišņi (un parasti ir), tad sniegs izkrīt no mākoņiem, krītot cauri siltajam gaisa slānim izkūst, tālāk jau lietus piliens krīt uz zemes, kur gan gaiss, gan virsmas ir aukstas. Piliens nokrīt un pārvēršas ledū.
Te būtiski uzsvērt, ka lietus šādās reizēs var būt pārdzesēts – tas ir termins fizikā, ar ko apzīmē šķidrumus, kuru temperatūra ir zemāka par sasalšanas temperatūru.
Tātad lietus pilienā ūdens temperatūra var būt pat zem nulles, bet par ledu tas nav pārvērties kristalizācijas kodolu trūkuma dēļ.
Kas ir un kas nav atkala?
Ja virsmas ir slapjas no iepriekš kusuša sniega vai, ja iepriekš lijis un uznācijs sals – NAV ATKALA;
Uz ceļiem, ielām un ietvēm apledojums rodas sablīvējot sniegu. Ledus izveidošanos arī šajā gadījumā vēl vairāk veicina atkušana un sasalšana – NAV ATKALA;
Lietus, kas līst sala laikā, jeb kad gaisa temepratūra ir zem nulles – IR ATKALA.
Otrs veids, kā rodas atkala, ir pārdzesēta smidzināšana. Lai arī tautā parasti uzskatīts, ka smidzināšana ir vienkārši neliela līšana, meteoroloģijā smidzināšanu no parasta lietus neatšķir intensitāte, bet ūdens pilienu izmērs. Smidzināšanā tas ir ļoti sīks, kā migla, kas nosēžas uz virsmām un visu samitrina. Pārdzesēta smidzināšana nerodas, kad pie mums pēkšņi ieplūst silts gaiss. Pat gandrīz pretēji – tas notiek tad, kad silts gaiss pie mums jau ir ieplūdis, lēna vēja dēļ gaisa masa ir mazkustīga, tajā mākoņi kļūst arvien piesātinātāki ar ūdeni, līdz sāk smidzināt. Taču, lai arī gaisa masa kopumā ir silta un mākoņu augstumā temperatūra var būt pozitīva, piezemes slānī ir iestājies neliels sals. Sīkie ūdens pilieni krīt lejup un uz virsmām veido ledus kārtiņu.
Kā skaidro Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) sinoptiķis Kristiāns Pāps, pārdzesēta smidzināšana parasti rada mazāk bīstamu atkalu nekā sasalstošs lietus, jo veido plānu ledus kārtiņu. Sasalstoša lietus dēļ apledojums ekstrēmākos gadījumos var būt pat vairāku milimetru un centimetru biezumā.
Agrāk, kad meteoroloģisko novērojumu stacijās nepārtrauktā diennakts režīmā novērojumus veica cilvēki, atkalas radīto apledojumu mērīja. Meteoroloģisko novērojumu stacijās starp pārējiem mērinstrumentiem bija arī ļoti vienkārša instalācija – starp divām latām nostieptas metāla stieples, uz kurām atkalas laikā veidojās apledojums, stacijas darbinieks to ar lineālu izmērīja un ziņoja, cik biezs tas ir. Šajā gadsimtā LVĢMC pakāpeniski automatizēja novērojumus, un kopš 2018. gada meteoroloģiskajās stacijās manuālus vai vizuālus novērojumus neveic – viss ir automatizēts.
Ierīču, kas veiktu apledojuma biezuma mērīšanu, pagaidām nav.
LVĢMC sinoptiķis Kristiāns Pāps stāsta, ka šobrīd tiek testētas iekārtas, kas varētu veikt automatizētus apledojuma novērojumus, un ir cerības, ka tuvākajos gados dati par apledojumu atkal būs pieejami. Tas ne tikai ļaus konstatēt apledojuma veidošanās intensitāti un biezumu, bet palīdzēs precīzāk un reģionāli detalizētāk prognozēt šo bīstamo laika parādību.
Vai klimata pārmaiņas atkalu padara biežāku?
Skaidras atbildes uz šo jautājumu pagaidām nav. Pirmkārt, problēmas novērtēt atkalas atkārtošanās biežumu un intensitāti ir datu trūkuma dēļ. Jau kopš 2000. gadu sākuma mērījumus pakāpeniski beidza veikt visā Latvijā. Atkalai mēdz būt relatīvi lokāls raksturs. Ir reizes, kad tā skar plašus apvidus, taču vēsturē bijuši gana bieži gadījumi, kad atkalu fiksē tikai viena vai dažas no Latvijas meteostacijām. Tas apgrūtina šīs parādības pētniecību.
Atkalu rada plašu, daudzu atmosfēras procesu mijiedarbība, kas arī neatvieglo, piemēram, nākotnes ilga termiņa – klimatiska mēroga modelēšanu. Kristiāns Pāps, kurš par sinoptiķi LVĢMC strādā jau vairāk nekā 10 gadus, vērtē, ka
izmaiņas sasalstoša lietus atkārtošanās biežumā ir nelielas vai nebūtiskas, vienlaikus atzīst, ka apkopotu datu par to nav.
Viņaprāt, biežākas kļūst situācijas, kad Latvijā atkalu rada pārdzesēta smidzināšana, un to viņš saista ar klimata pārmaiņām. Tiesa, pārdzesētas smidzināšanas izraisīta atkala parasti rada nelielu, bet ne tik bīstamu apledojumu kā sasalstošs lietus.
LVĢMC Klimata un skaitliskās modelēšanas nodaļas vadītāja Dace Zandersone cer, ka tuvākajā nākotnē izdosies pievērsties atkalas pētniecībai, lai gan iepriekšminēto problēmu dēļ tas būs sarežģīts uzdevums.