Tā ir vecā un jaunā Latvijas valsts, ko ieraugām rīta agrumā pēc ierašanās Alūksnē mūsu bruņoto spēku Kājnieku skolā.
Pirms simts gadiem celtās Latvijas armijas 7. Siguldas kājnieku pulka kazarmas (pirmās būvētas no 1923. līdz 1929. gadam) izceļas ar savu gaišo krāsojumu, un pavisam drīz arī nojaušam, cik tagad šeit raita un enerģiska dzīve.
Nelielajā laukumā, kur plīvo Latvijas, Ukrainas un NATO karogi, instruktora vadībā iesoļo ap četrdesmit sportisku cilvēku. Tas ir brīvprātīgo rezervistu apmācību kursa otrais vads. Izretojušies tie nokrīt zemē un pacietīgi te saliec rokas elkoņos, te iztaisno, paceldami sevi tālāk no sasalušā asfalta. Tās ir rīta rosmes beigas, atliek nedaudz mazāk par pusstundu, lai savestu sevi kārtībā.
Kopā ar otro vadu uz rezervistu apmācības kursu, kas trīs nedēļu garumā pirmo reizi sarīkots ziemā, atbraukuši 95 “jaunie” karavīri, to vidū arī 15 sievietes. Viņu vecums – no 20 līdz 54 gadiem, bet kungiem no 22 līdz 60 gadiem. Tieši sešdesmit gadi ir beidzamā vecuma robeža, līdz kurai iespējams pieteikties šādam kursam.
Sākam iepazīšanos ar rezervistiem, un tā beigās jau pašā pēcpusdienā, stipri vien pasalis Lāčusila poligonā, es nospriežu, ka esmu pavadījis dienu ideālajā Latvijā, kur nav dzirdama gaušanās par mūsu valsts likstām, “slikto valdību” un visu pārējo. Te varu vērot cilvēkus, kurus tas vienkārši neuzrunā.
Vairākums viņu ir guvuši sekmes savos arodos un labi zina, kādēļ ieradušies Alūksnē un tagad trīs nedēļas no rīta līdz vakara lūzienam karavīra gultā staigā gaišās pikseļa formās un armijas zābakos.
Par to lieki nerunājam, taču zinām, ka var nākties ar ieroci rokās sargāt Latviju. Aizsoļo ap trīsdesmit nākamo profesionālo karavīru, kas šeit apgūst kājnieka prasmes nedaudzu mēnešu garumā. Rīta tumsa jau tiktāl atkāpusies, ka var labi pārskatīt Alūksnes ezera plašumus.
Kazarmā ideāla kārtība
“Trīs minūtes!” – nosauc viens no nodaļu komandieriem. Atkārto vairāki rezervisti: “Trīs minūtes!”, “Trīs minūtes!” – tā, lai visi dzirdētu. Gultas kārtīgas, segu locījumi vienādi, un