Lai arī Zintis Haberkorns un Marta Bogdanova-Haberkorne noteikti ietilpst dzimtenē atgriezušos cilvēku statistikā, viņu lēmums to darīt nav bijis saistīts ar valsts emigrācijas programmām vai iespējamo palīdzību.
Ikviena aizbraukšanas un arī atgriešanās gadījuma motīvs ir personīgs un īpašs, to apliecina saruna ar Zinti un Martu – mūsu tautiešiem, kuri ilgu laiku dzīvojuši un strādājuši Anglijā.
“Ar Zinti iepazināmies Anglijā. Tas bija kovida laikā, internetā. Kad satikāmies klātienē, viens no pirmajiem jautājumiem viņam bija, vai arī man ir doma atgriezties Latvijā. Mana atbilde bija “jā”, tālāk jau gatavojāmies kopīgi, un tā nu tas ir arī noticis. Kad viņš mani bildināja, viss notika pavisam ātri, braucām uz Latviju un te arī apprecējāmies,” atceras Marta.
“Martu satiku, kad abi jau bijām nobrieduši un nolēmuši veidot ģimeni, radīt pēcnācējus. Ātri sapratām, ka bērnus gribēsim audzināt Latvijā. Šaubas gan bija, jo Anglijā dzīvot būtu drošāk, varētu vēl sapelnīt vairāk naudas. Bet tad iznāktu vismaz divreiz mainīt dzīvesvietu – vienreiz Anglijā, lai dzīvotu kopā, un otrreiz uz Latviju, kad būtu paaugušies bērni. Praktiskais moments mums abiem ņēma virsroku – sapratām, ka iepriekšējais dzīves posms beidzies, jābrauc mājās un jāšķir jauna lapa!” stāsta Zintis.
Pirms pusotra gada divas nedēļas pirms kāzām atlidojuši uz Latviju un ar visām mantām atbraukuši pie Zinta radiem uz Ventspili. Tur ātri viss kļuvis skaidrs – te arī paliekam!
Atjaunotās Latvijas Republikas bērni