Ko redzi tu, kad mēģini prātā vizualizēt sarkanu zvaigzni?
Afantāzija (Aphantasia) ir neiroloģisks stāvoklis, kad cilvēks nespēj vizualizēt attēlus savā prātā. Saka, ka šāda īpatnība piemīt līdz kādiem 4% cilvēku. Un daudzi par to nemaz nenojauš. Iespējams arī tu.
Pats uzzināju, ka esmu šajā kategorijā 3 gadus atpakaļ. Pirms tam man šķita, ka tā ir tikai metafora, kad kāds saka, lai es iztēlojos šo vai to. Esat klausījušies Guided meditation, kur jūs tjipa atrodaties jūras krastā, saule spīd, smiltis silda, koki vējā lokas? Nu lūk, man tajos brīžos bija pilnīga tumsa un man likās, ka tas ir pavisam normāli.
Lai būtu vēl interesantāk – man ir tā saucamā totālā afantāzija. Es neredzu, nedzirdu, nesagaršoju, nesaožu neko savā prātā. Man ir domas, monologi, dialogi, bet pilnīgā klusumā.
Esmu novērojis (tikai un vienīgi novērojis), ka manu draugu un paziņu lokā afantāzija ir cilvēkiem ar ADHD, vai ar aizdomām par ADHD un dažām citām neiroloģiskām atšķirībām.
Ja tev ir afantāzija, vai tev ir arī ADHD, autisma spektrs, OCD, disleksija, disgrāfija, tureta sindroms vai citi?
Ir arī labā puse šim visam – gulēt var iet pilnīgā tumsā un klusumā 🙂
by deathmaize
8 comments
Ja tev ir afantāzija, tad esi MP4
Man ir afantāzija, es pat to nezināju līdz kādiem 48 gadiem, līdz ar to kad es savu prātu būvēju no 10-12 gadu vecuma es to darīju meklējot apkārtceļus un, ja godīgi, tad nepiesārņojot savu smadzeni nomodā es varu daudz efektīvāk lietot savu “procesoru” – vizuālie attēli nereti ir troksnis kas traucē vairāk nekā palīdz.
Mana zemapziņa strādā visu laiku ar max atdevi un spēj nodot ļoti precīzi dažādas lietas caur sajūtām, to grūti izskaidrot, bet es varu izdomāt jaunu spēli un mierīgi spēlēt to savā prātā – izjust visu un zināt precīzi kā kam jāizskatās utml.
Vēl interesanti, ka man katru nakti krāsaini sapņi rādās, visu laiku, bez apstājas – ja kāds pamodina tad pāris milisekundes es atceros visu, un ja neiespringstu iecementēt to atmiņā tad aizmirstu uzreiz. Sapņi ļoti fascinējoši, tas ir it kā mana zemapziņa kompensē to ka es nomodā neko nespēju vizualizēt bombardējot mani visu nakti ar nereālu izklaidi.
Nekādu citu problēmu ar neiroloģiju man nav, viss vienmēr padevās viegli, izņemot vizuālo iztēli, domāju ka man tas pat daudz palīdzēja dzīvē jo nācās būvēt citus savienojumus smadzenē un eksperimentēt ar to.
Man rodas jautājums… mūsdienās vispār ir kāds cilvēks palicis, kuram nav nevienas no šīm abrevatūrām? ADHD, OCD, PTSD, BPD, GAD, MDD, ASD, SPD, SAD, NPD, BSDM, LBGT… tas saraksts vienkārši nebeidzās. Katrs steidzās katrai savi tizlībai izdomāt kaut kādu modernu nosaukumu, lai, lielākoties, attaisnotu savu slinkumu vai stulbumu. Un tad vēl izrādās, ka kāda grupa ir īpašāka par citu grupu. “tĀdI, kĀ eS eSaM tIkAi čEtRi pRoCeNtI”… “mĒs eSaM īPaŠi”… “mUmS aRī iR tIeSīBaS”…
Šis viss jau ir palicis vnk par kaut kādu tizlu trendu. Varbūt vienkārši ejiet strādāt un izlieniet no interneta!?
Tu pat atcerēties nevari kaut ko, ko esi redzējis?
Pag, es nesapratu, kad aizver acis, var kaut ko redzēt? Vai arī prātā iedomāties? Un, ja tas ir prāts, kas Tev to saka priekšā, tad kā ar aizvērtām acīm var pateikt, vai to “redzi” vai arī tas ir prātā?
Un ar Latviju šim saistība kāda tieši?
Izmainiet spilgtumu tā, lai pirmais simbols nav redzams, otrs is knapi redzams, bet trešais ir labi saskatāms. /s
Ble visiem tgd ir autisms un adhd. Man draugu lokā nevienam nekad tāds bulšits nav bijis. Nevienam tavā draugu lokā nav adhd vai autisms. Tā ir atmaska tam, ka viņi ir vnk lohi, slinķi vai vel kkas.
Comments are closed.