Foto: Ekrānuzņēmums no “Facebook”/Iveta Laicena
Kāda latviete, kura piecus gadus dzīvo Spānijā, sociālajā platformā “Facebook” dalījusies emocionālā pieredzes stāstā par attieksmi Latvijas vēstniecībā Spānijā. Sieviete neslēpj vilšanos par saskarsmi ar dažiem ierēdņiem, atklājot gan rupjību, gan to, kā mūsu valsts tiek reprezentāta ārvalstīs. Diemžēl jāsecina, ka aprakstītais liek kaunēties, nevis lepoties.
Kokteilis
Šajos sešos datumos dzimst visgudrākie cilvēki: vai esi starp viņiem?
“Vērojot liepu ziedus un gājputnus…” Laika vērotājs Bukšs atklāj, kāds būs rudens un kad sāksies ziema
Kokteilis
Ja sieviete tevi patiesi mīl, viņa regulāri teiks šīs 4 lietas
Turpinājumā lasiet latvietes piedzīvoto, kas spilgti apliecina – mēs katrs esam Latvija, bet ne visi to apzinās.
“Pasei beidzās derīguma termiņš, izpētīju vēstniecības pieņemšanas brīvos laikus, pieteicos un vakar ar pašu pirmo rīta ātrvilcienu devos ceļā. Par ceļu, domām, pārdomām, redzēto – to kaut kad, ja atlidos mūza. Šobrīd, kamēr sajūtas un domas vēl svaigas, par vēstniecību, cilvēkiem tajā, sevi un Latvijas tēlu.
CITI ŠOBRĪD LASA
Varbūt pompozi skan, bet, esot ārpus Latvijas, vēstniecības ir tās, kas to pārstāv, kas ir Latvijas vizītkarte.
Vilciens Madridē ienāca ar kavēšanos, tāpēc izlēmu neriskēt ar sabiedrisko transportu, bet aši devos uz takšu pieturu. Rinda gara, bet, pateicoties teicamajai organizācijai, ātri vien tiku pie brīvās mašīnas. Tā kā pirms četriem gadiem jau biju vēstniecībā, zināju, ka tā atrodas aiz Prado muzeja, vienā no daudzstāvu namiem. Kurā stāvā, to gan biju aizmirsusi. Taksis pieturēja otrā ielas pusē, pārgāju pāri un meklēju jel kādu Latvijas Republikas piederības zīmi uz norādītās adreses, pie domofona ar maziem, izplūdušiem burtiņiem uzraksts “Latvijas vēstniecība”, tiesa ieraudzīju arī mazu šiltīti durvju ailē, ka, jā, šajā namā atrodas vēstniecība.
Nospiedu zvana pogu.
“Jā.”
Ne labdien, ne Latvijas vēstniecība, bet vienkārši “jā”.
“Labdien, es pēc pieraksta.”
Nelaipnā asā balss turpināja – “Jums būs jāuzgaida, mums nav interneta, kāds ir jūsu telefona numurs, mēs jums zvanīsim.”
Numuru nosaucu un mēģināju ko bilst, mani pārtrauca pavēlnieciska tonī “Tālu neaizklīstat”.
“Labi, bet es atbraucu…”
“Zinu,” mani pārtrauca vēl asākā tonī.
Teikumu “Man ir divi telefoni, kurus var izmantot kā rūterus.” balss vairs nedzirdēja, jo vienkārši atvienojās.
Es stāvēju uz ielas kā apstulbusi, ko darīt, uz cik ilgu laiku, galvā domas par to, ka stāvvieta Gijonas stāvlaukumā apmaksāta tikai līdz dienas beigām, ka man noteikti šovakar jātiek atpakaļ.
Kas šis vispār bija? Laikam jau mana sejas izteiksme izteica visu apmulsumu, apjukumu, jo garām ejošā sieviete pieskārās plecam – “Jums viss labi, varbūt ūdeni?”
Nu, jā, diena karsta.
“Paldies, man viss labi,” atsmaidīju un devos uz ielas galā esošo kafejnīcu. Apsēdos pie galdiņa, pēc brīža oficiants atnesa pasūtīto kafiju, bet es pa to laiku biju aizdomājusies.
Esmu Spānijā piecus gadus, ir pieredzēts, piedzīvots daudz kas, gan antīkie ierēdņi, gan abas kundzes, kuras katra ar vienu pirkstu uz tastatūras rakstīja man izziņu, gan prātam neaptveramā birokrātija, bet nekad rupjība no ierēdņa puses.
Reiz, esot policijā, viņiem salūza printeris, ierēdnis pienāca klāt, atvainojās, palūdza apsēsties, pagaidīt, visiem piedāvāja ūdeni. Tā ir attieksme pret sevi, savu darbu, pret cilvēkiem apkārt. Tāpēc, dzīvojot te, es zinu – ja mazākās problēmas, meklē policistu.
Nē, neko briesmīgu jau kundze neizdarīja, tikai es jau esmu atradusi no PSRS laiku namu pārvaldnieku toņa.
Gāja laiks, atstāju kafejnīcas terasi, pārcēlos sēdēt uz soliņa, pagāja vēl laiks, atskanēja zvans un pavēlnieciskajā tonī nokomandēja – “Nu, nāciet.”
Nē, nekāda sasveicināšanās, priekšā stādīšanās.
Kādas minūtes pagāja, līdz nokļuvu pie vēstniecības durvīm, piezvanīju.
“Jā,” balss ļoti nepamierināti nosauca.
“Labdien, jūs zvanījāt, es pēc pieraksta..”
“Nākat,” un durvis atvērās.
Ieejot hallē, meklēju kādu uzrakstu, kurš norādītu, kur man jādodas – nekā. Nu, labi, kāpšu pa trepēm, gan jau ieraudzīšu. 2., 3., 5. stāvs, skatos, durvis plaši atvērtas, statīvā skaisti iesprausts Spānijas karogs, aiz tā vēl divi, nepaspēju saskatīt, kad man priekšā nostājās kundze apkopējas tērpā: “Senjora, jūs uz kurieni?”
“Labdien, es uz vēstniecību.”
“Nē, senjora, te nav vēstniecība, tā ir otrajā stāvā.
Tieši tajā brīdī no lejas pa visu māju nodārdēja “Nu, kur jūs palikāt?”
Jau skrienot lejā saku – atvainojiet, neredzēju uzrakstu, aizgāju garām.
Otrajā stāvā pie atvērtām durvīm stāvēja niknās balss īpašniece un bakstīja ar pirkstu uz zeltainas plāksnes ar tādiem pat spīdīgiem burtiem – lasīt protat?
Kundze pagriezās un devās prom, es paliku durvīs, labi, ka atcerējos, ka jāiet kaut kur pa labi. Jā, tā zeltainā šilte bija, bet tādas ir pie advokātu, mediķu u.c. durvīm, es tiešām ar acīm meklēju kaut ko pazīstamu, Latvijai piederošu.
Otrā telpā aiz stikla mani sagaidīja cita darbiniece – laipna, smaidīga, atvainojās par neērtībām, parunājām pāris vārdus. Jautāju, vai ir bijusi Astūrijā, atbildēja, ka nē. Uzaicināju ciemos, teicu, ka labprāt parādīšu, kas ir viesmīlība, kā mēs uzņemam viesus.
Pa to laiku ienāca krieviski runājošs pāris, sieviete runāja lauzītā latviešu valodā, pie rokas meita, kurai nepieciešama pase, arī viņi pie durvīm saņēma zināmo “welcome” programmu. Meitenīte sabijās un sāka gražoties. Kaut kā tika galā, bet bija skaidrs, ka vēstniecība būs pēdējā iestāde, kur viņi gribēs vērsties.
Tas laikam pielika punktu arī man, tāpēc darbiniecei uzjautāju, kas bija šī “laipnā” kundze, kura mani pie durvīm sagaidīja, tajā brīdī no blakus kabineta izleca arī viņa, dusmās zibošām acīm uz mani paskatīties, diemžēl vārdu nesadzirdēju, toties laipnā darbiniece bija Nora.
Paldies, Nora, ja man tālāk būtu bijis jākārto visi papīri ar Tavu kolēģi, bez trača neiztiktu.
Parasti nemēdzu kasīties, bet šoreiz ir vēlme. Un tā nebūs kasīšanās, bet fakti.
Jā, pie vēstniecības ir izkārts Latvijas karogs, taču tas ir redzams tikai tad, ja nāk no kreisās puses, no ielas pretējās malas nav redzams, jo to aizsedz salapojušie koki, nākot no labās puses to aizsedz ES karogs un drēbe ar dzeltenu un zilu krāsu. Jā, drēbe, jo to, kas apsprausts ap balkonu ap tukšajiem puķu podiem, par karogu nosaukt nevar.
Vēstniecības telpās nekā, kas norādītu piederību Latvijai, arī tāda sīkuma kā ūdens krūzes nebija. Cilvēki brauc no tālienes, ne visiem somā ūdens. Nez, kas notiktu, ja būtu jautājusi pēc labierīcībām. Tas viss kopums mani uzspridzināja. Vestās mini dāvaniņas tā arī palika somā. Kā var mūs cienīt, ja mēs paši sevi necienām? Noplukuši, noļukuši. Negribu heitot, tāpēc par darbinieku apģērbu paklusēšu.
Vēstniecība ir valsts vizītkarte, un es vakar to ieraudzīju rupju, nekoptu, agresīvu.
Ja nu nav tās naudiņas, lai puķu kastes glīti iekoptu, noņemiet tās, lai uz pārējo sakopto balkonu, logu fona neizceltos ar mīnusa zīmi.
Mēs, kas dzīvojam Spānijā, arī esam kā Latvijas vizītkarte. Te, pie manis, apkārtējie, krodziņu īpašnieki, taku uzraugi ir pārliecināti, ka Latvijā ir skaisti, laipni, smaidīgi, jautri, kopti, darbīgi cilvēki, jo tādus redz manus viesus.
Vienu brīdi man šķita, ka es ar savu emocionālo dabu pārspīlēju, bet komentāri pie vakardienas ieraksta liek domāt, ka nē. Varbūt šī tēma ir jāsāk celt augšā. Cik piemēroti, sagatavoti ir ierēdņi, kuri pārstāv Latviju. Cik labi pārzina etiķetes jautājumus, cik stresa noturīgi. Kad vēl vadīju saimniecību, mums bija PVD jāatrāda, cik pareizi protam mazgāt rokas, arī stresa noturības treniņi bija, par apģērbu, kā pārstāvēt savu saimniecību, nozari, paši rūpējāmies – jā, tieši tā, rūpējāmies.
Te tiek pārstāvēta valsts.
Vakar draudzene teica – raksti faktus, bez emocijām. Bet es esmu emocionāls cilvēks, tās vienmēr skrien pa priekšu. Arī tagad rakstot birst asaras – Latvijā ir tik talantīgi, darbīgi, radoši cilvēki, kāpēc tie tiek nostumti malā, paslaucīti pagaldē “ak, mēs, bāru tauta” un priekšplānā izlien, nu, tas, kas izlien.
Manā paziņu lokā ir daudz mājražotāju, amatnieku, nav noslēpums, ka loloju ideju un kā varu tā lieku solīti aiz solīša tās īstenošanas virzienā – Astūrijas un kāda Latvijas novada sadraudzība, kopīgi pasākumi, tirdziņi, kur mūsu (Latvijas) mājražotāji varētu lielīties, izrādīties ar saviem gardumiem, un mūsu (Astūrijas) zemnieki, amatnieki ar savējiem.
Satiktos divas jaudīgas enerģijas, tās būtu iespējas abām zemēm nākotnei. Ar tādu domu vakar braucu – parunāt, ko varu darīt no savas puses.
Gan nāks atbilde. Šobrīd zinu – kamēr nekas vēstniecības attieksmē nemainīsies, bez akūtas vajadzības turēšos tik tālu, cik vien var.
Un tomēr, kādi ir kritēriji ierēdņu izvēlē? Spriežot pēc vakardienas komentāriem, laiks šo tēmu pacelt gaismā.
Vakardienas komentārus iekopēšu, zinu, ka manus tekstus lasa acīgas acis.
P.S. No mājām līdz Madridei ir 600 km, ar atrvilcienu 4 stundas, cēlos trijos naktī. Kopējās izmaksas – pase 96 eiro + sūtīšana 20 eiro; ceļš turp un atpakaļ 205 eiro.”
Tēmas
SAISTĪTIE RAKSTI