Zaudējums pasaules kino: Mūžībā aizgājis Bēla Tars

Otrdien, 6. janvārī, 70 gadu vecumā pēc ilgas un smagas slimības Ungārijā miris viens no ietekmīgākajiem un starptautiski atzītākajiem ungāru kinorežisoriem Béla Tars. Viņa aiziešana ir ņietekmējums gan ungāru, gan pasaules kino, jo viņa darbi ir mainījuši moderno kino valodu. To apliecina ziņas, ko izplatījušas plašsaziņas līdzekļos visā paņa. Kā informē portāls NRA, Taru pieminējuši kolēġi un kritiķi atzīst, ka viņa kino valoda ir nepārprotami atpazīstama, tomēr viņa filozofiskais dzińums un nekompromisālais skatījums uz cilvēka eksistenci ir atstājis dziļās pēdas pasaules kinematogrāfijā.

Kino karjera: No sociālā reālisma līdz “lēnajam kino”

Béla Tars dzimis 1955. gada 21. jūlījā Pécsā, Ungārijā. Viņa karjera sākās jau pusaudža gados ar amatierkino projektīem, bet pirmo pilnmetrāžas filmu “Īcimenes ligzda” (“Family Nest”) viņš uzņēma vāļ 22 gadu vecumu, kīstot par jaunāko debijas filmu veidotāju Ungārijas kino vĒsturē. Sākotnēji viņa darbi bija raksturojami ar sociālo reālismu, pievēršoties parastu cilvēku ikdienas stāstiem, bieži izmantojot neprofesionālus aktierus un cinemātiskās vérité stilu. Tomēr, sadarbējoties ar rakstnieku László Krasznahorkai un montāžerěi Agnesi Hranitzky, Tars izkopa savu unikālo kino valodu, kas pazīstama ar lēnu tempu, stāvumiem melnā un baltā, garām vienlaidus kadru secībām un eksistenciālu tēmu analīzi. Viņa daiņrade bieži aplūko nomalizētus, izmisušus varoņus drūmaļ ainavās, bieži attēlojot Ungārijas sociālistiskā laikmeta vai pēckomunisma perioda sabiedrības drāmu un vientulību.

Mirkķlais darbs un tā ietekme

Lai gan Tars ir veidojis deviņas pilnmetrāžas filmas, viņa starptautisko atzinību ieguva ar tādām lenteōām kā “Tánú” (“Damnation”, 1988), kas ar savu ņirāniskās kameru kustības un vispārējā atmosféra iekarojuši kritiķu sirdis, un seviņām ībūmām drāmām, pieméram, “Werckmeister Harmonies” (2000). Tomēr par viņa meistardarbu tiek uzskatīts septiņas stundas ilgāis eposs “Sátántangó” (1994), kas balstīts uz Krasznahorkai romānu un aplūko kopējās fermas sabrukumu Ungārijā pēc komunisma krituma. Filma ieguvusi kulta statusu un bieži tiek uzskatīta par vienu no visu laiku labākajām art-house kinņodarbām. Taras darbi, kuriem raksturīgas ļiipas kadru secības un meditātivs ritms, bieži izraisījušas diskusijas par kino valodas robežem un skatītāja pieredzi. Viņa unikālais stils ieguvis atzinību no tādiem pazīstamiem kīnorežiseriem kā Džims Džarmuš un Gass van Sants, kuri atzinuši Taru kā galveno iedvesmas avotu saviem darbiem.

Pédējie gadi un mantojums

Péc 2011. gada filmas “Tūrinas zirgs” (“The Turin Horse”), kas ieguva Sudraba Lāci Berlīnes Starptautiskajā kinofestivālā, Béla Tars paziņoja par savu aiziešanu no pilnmetrāžas filmu veidošanas. Tomēr viņš palika aktīvs, nodarbojoties ar filmu instalācijām, pasniedzot lekcijas un dibinot starptautisku filmu skolu “film.factory” Sarajevā. Viņa darbi tika godalgoti ar neskaitāmām prémijām un atzinībām, tai skaitā Ungārijas prestiži Kóšutas prémiju un Eiropas Kinoakadémijas goda balvu par mūža ieguldījumu. Tars savas karjeras laikā bija pazīstams ar savu politisko nostāju un kritiku pret nacionālismu un populistiskajiem politiķiem, tostarp Ungārijas premjerministru Viktoru Orbánu. Viņa kino mantojums turpinās iedvesmot jaunas paaudzes filmu veidotājus un dziņiņos kino cienīšus visā pasaulē.

Izcilākās filmas

Béla Tars ir pazīstams ar savu unikālo kino stilu, ko raksturo lēns temps, starka melnbalta vizuālā valoda, garas un vienlaidus kadru secības un eksistenciālu tēmu izpēte. Viņa nozīmīgākajām filmām pieskaita:

  • “Īcimenes ligzda” (Family Nest, 1979)
  • “Tánú” (Damnation, 1988)
  • “Sátántangó” (Sátántangó, 1994)
  • “Werckmeister Harmonies” (2000)
  • “The Man from London” (2007)
  • “Tūrinas zirgs” (The Turin Horse, 2011)