“Imanta personības centrālā daļa ir cilvēcīgums. Kad pēc 30 gadiem ieradāmies Francijā tai fermā, kurā viņš kā puika bija strādājis, viņa saimnieka māsa iznāca un teica: “Imantiņ, kāds prieks tevi redzēt! Mēs vēl vakar par tevi runājām! Mēs vienmēr tevi atceramies! Tu mums biji kā ģimenes loceklis!”,” par savu mīļo Imantu, ar kuru laulībā nodzīvoti 65 gadi, vīra memuāros “Dari, kas jādara” izteikusies Vaira Vīķe-Freiberga. “Ja mani būtu nosūtījuši uz fermu, man liekas, ka es justos sarūgtināta, bet viņš saka: “Es tur daudz iemācījos.” Man dažreiz liekas, ka viņš uz visu skatās pat par daudz pozitīvi. Jā, viņš fermā apsaldēja roku pirkstus, bet tas ir sīkums; tie bija labi cilvēki, un viņš tur dzīvoja viņu dzīvi. Saskatīt visā pozitīvo – tas pieder pie viņa personības. Viņš ir kluss un nepretenciozs, un lielība viņam nav pazīstama.”
