Mākslinieks un pedagogs Eduards Mežuls nāk no jauktas ģimenes. Viņa tēvs ir ukrainis, bet mamma – Lauma Mežule – latviete, kas mūža lielāko daļu nodzīvojusi Ukrainā. Lauma daudzus gadus nostrādājusi Latvijas vēstniecībā Kijivā par tulku un mūža nogalē arī sarakstījusi grāmatu par savu dzīvi. Pirms nāves viņas lielākā vēlēšanās bija sagaidīt pilnapmēra iebrukuma beigas, cerot, ka labais uzvarēs, bet kara noziedzniekus izvadās pa Eiropu krātiņā kā tādus zooparka iemītniekus. Mežuls cer sagaidīt kara beigas un māca gleznot gan studentiem, gan arī karavīriem.
Izstāstiet, lūdzu, mazliet par sevi un pēc tam par mammu.
Labi, ukrainiski?
Ukrainiski, lūdzu. Vai varbūt latviski?
Es runāju slikti… Labāk ukrainiski. Mani sauc Eduards Mežuls. Mans vectēvs pa mammas līniju bija Eduards Mežulis. Viņš nāca no Madonas apkaimes. Tā ir viena mana līnija. 1936.gadā viņam Rīgā piedzima meita – Lauma Mežule. Papildus latviskajai izcelsmei viņai bija arī vācu priekšteči, jo viņas mamma bija Alīna Berkevena. Bieži atskaņoja Šūberta dziesmas. Laumai vēl bija arī divas māsas. Vecākā – Maiga – visu mūžu nostrādāja restorānā un iemācīja man, mazam esot, pagatavot auksto zupu. Tāpēc es vislabāk par visiem Kijivā gatavoju latviešu auksto zupu!
Visi latvieši, kas to šeit ir nogaršojuši, tajā skaitā, kad bija problēmas ar kovidu, atnāca ciemos arī godājamais [bijušais Latvijas vēstnieks Ukrainā] Juris Poikāns. Mēs viņu pacienājām ar šo zupu, un viņš teica, ka tā ir pirmās šķiras.
Mākslinieks un pedagogs Eduards Mežuls
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio
Vai esat piedāvājis šo zupu arī ukraiņiem? Vai viņiem garšoja?
Viņiem ļoti garšo! Viņi teica, ka ir ārzemēs ēduši kaut kādu lietuviešu, čehu versiju, bet “auksto zupu” un Latvijas maizi. Jāsaka paldies, ka kopš 2017.gada mēs [Ukrainā] varam iegādāties Černihivā ražoto “Rīgas maizi”, un tas ir ļoti labi. Kā klasiķi izsakās par to, ko cilvēks aizmirst un ko nē – aizmirst var attēlus, bet garšas, smaržas un skaņas pat cilvēks ar švaku atmiņu var atcerēties. Var ieslēgt Raimonda Paula mūziku vai uzlikt Dziesmu svētku koncerta ierakstu vai atcerēties, kā smaržo vējš jūrmalā vai Saulkrastos.
Apēst “Rīgas maizes” šķēli un auksto zupu, uzkost piparkūkas – un atceries, kā bija Latvijā… To nav iespējams aizmirst!
Laumas vidējā māsa Lita Mežule bija direktore un vēstures skolotāja skolā. Lauma no sākuma pabeidza septiņas klases skolā. Tālāk mācījās spirta izstrādes tehnikumā un apguva ķīmiķa-tehnologa prasmes. Pēc tam mācījās tālāk akadēmijā, kas tagad atrodas Jelgavā.
Lauksaimniecības universitātē.
Jā. Lauma kļuva par ķīmiķi-tehnoloģi. Kā reiz Ziemassvētku dienās – 1957. gada beigās atbrauca uz Kijivu izstrādāt diplomdarbu, kura ietvaros bija jāceļ maizes rūpnīca Kijivā – Podoļā. Tur iepazinās ar manu tēti – Viktoru. Tētis bija ļoti aktīvs – labs inženieris un pēcāk arī radioelektronikas nodaļas vadītājs. Viņš ieraudzīja Laumu, iemīlēja viņu un pārveda no Rīgas uz šejieni. Tas bija 1958. gada martā. Pēc diviem gadiem uzrados es.
Lauma Mežule
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio
Kad man bija 11 gadi, es iestājos tiem laikiem un šobrīd mūsu labākajā mākslas skolā, kas ir kaut kas līdzīgs Rīgā esošajai Rozentāļu skolai. Es pabeidzu 1978. gadā. Vēl divus gadus apmeklēju slavenā Viktora Zarecka studiju. Uzlaboju savas zināšanās, iestājos Kijivas Mākslas akadēmijā un pabeidzu pēc sešiem kursiem. Tas notika pirms 40 gadiem. Pēc tam bija militārais dienests, un pēc tā es strādāju kā mākslinieks un pedagogs. Un tagad man arī vēlme, lai vairāk cilvēku zinātu pat interesantiem notikumiem kultūras jomā. Es arī daudz rakstu kā blogeris – var tā teikt. 1990. gadā aprecējos. Mana sieva bija Ņina Procenko – ansambļa “Ridnij Naspiv” vadītāja, nopelniem bagāta Ukrainas kultūras darbiniece. 1992. gadā mums piedzima meita Alīna, kas tāpat ir beigusi to pašu akadēmiju un ir pazīstama māksliniece, dizainere un ilustratore.
Kā šis pilna apmēra karš sākās jums un jūsu ģimenei?
Lieta tāda, ka mēs līdz pēdējam neticējām, ka karš būs šāds – pilna apmēra. Es, piemēram, kaut arī esmu vēstures pasniedzējs, domāju, ka būs saasinājums tikai Luhanskas, Doneckas apgabalos. Tā mēs sarunājām arī ar Laumu, ka paliksim šeit. Lauma nebaidījās, viņa līdz pēdējam turpināja strādāt par latviešu valodas tulku. Es turpināju strādāt studijā. Vienīgais, ka marts bija online. Es centos atbalstīt tos savus studentus, kas izbrauca no valsts. Mēs turpinājām nodarbības “Zoom”, bet pārsvarā tas bija mans morālais atbalsts tiem cilvēkiem, kas izbraukuši.
Kā jūs atbildētu uz jautājumu – kā kopumā šis karš ir ietekmējis ukraiņus? Psiholoģiski, mentāli.
Ukraiņi ir kļuvuši saliedētāki. Vairāk sākuši apvienoties. Kultūras jomā, ko es vairāk pārzinu, mēs cenšamies iztikt bez tiem kultūras pārstāvjiem, kuri izdarīja izvēli atbalstīt karu. Cenšamies vairāk pievērsties tiem kultūras pārstāvjiem, kas ir pret karu – mūsu Eiropas, Amerikas un citu valstu draugiem, kas mūs atbalsta. Izmainījies arī tas, ko skolā māca. Lai arī iebrucēja pārstāvji ir tālu no krievu kultūras, viņi sevi pozicionē kā tādus, kas nāk mums “krievu pasauli” ieviest. Tā dēļ skolu programmas ir mainījušās.
Bērni ir kļuvuši nopietnāki – vairāk tādi apvienoti.
Kopumā no tā, ko dzirdu no karavīriem – viņi saka, ja tu vari karot – ej un karo! Ja vari – atbalsti! Redziet, mums muzejos nevis vienkārši sēž cilvēki, bet šo laiku izmanto arī, lai pītu maskēšanās tīklus. Katram, kurš nav spējīgs iestāties armijā, ir jābūt pienākumam darīt kaut ko lietderīgu. Piemēram, asins nodošana, ziedojumu vākšana armijai un citas lietas. Tie, ar kuriem es runāju, uzskata, ka nevar slēpties vai dzīvot mūžīgās skumjās un bēdās. Ir jādara kaut kas lietderīgs, ir jāparāda ienaidniekam, ka esam saliedēti, ka katrs kaut ko svarīgu dara savā vietā. Tā Lauma līdz pēdējām sava mūža dienām veica svarīgus tulkojumus latviešu valodā, strādājot Latvijas vēstniecībai Kijivā. Tāpat es turpinu organizēt nodarbības un stāstīt saviem studentiem par interesantiem mūsu ukraiņu kultūras pārstāvjiem un arī par latviešu kultūru. Kad esmu Latvijā, cenšos apmeklēt visas izstādes.
Mežuļu ģimene
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio
Ko karš izdarījis ar Ukrainas kultūru?
Notiek mūsu izstādes… Es arī cenšos piedalīties. Kaimiņu kvartālā dzīvo ģeniāla vijolniece. Viņa kopā ar Kijivas “Kremerata” daudz valstu jau ir apbraukājusi. Šādi koncerti ir ļoti svarīgi, lai gan tuvās, gan tālās ārzemēs stāstītu par mūsu kultūru. Par mūsu “Okean Elzy”” visi mēs zinām, estrāde un klasiskā mūzika – ļoti svarīga. Kara laikā svarīgs ir arī mūsu plakātistu darbs – joma, kurā darbojas mana meita Alīna. Tā ir tāda kā vizītkarte mūsu kultūrai, kas parāda, ka tā ir dzīva, lai arī ir milzīgi zaudējumi.
Ļoti daudz muzejos ir izzagts…
Tajā skaitā, kas attiecas uz mūsu ģimeni, no Hersonas muzeja ir nozagtas arī mana vectēva gleznas, kas tur bija no Luhanskas muzeja. Divas gleznas noteikti ir nozagtas. Tur kopumā bija 12 vectēva gleznas. Atceramies teicienu no 19. gadsimta: “Zaglis uz zagļa sēž un zagļus dzenā”. Tā bija, ir palicis un kļuvis vēl sliktāk diemžēl.
Starp citu, es neatbalstu, ka vajadzētu norakstīt visus ar Krieviju saistītos sabiedriskos aktīvistus. Piemēram, tāds krievu darbonis kā [Oleksandrs] Hercens 50 gadus pirms [ukraiņu sabiedriskā aktīvista] Mikolas Mihnovska uzrakstīja, ka Ukrainai ir jābūt savai valstij.
Kāda ir jūsu attieksme pret pieminekļiem – mēs zinām, ka dažus ņem nost.
Tie ir pieminekļi Ļeniņam. Tos jau sen novāca.
Puškinam.
Nu, Puškinu… Es izturos pret to negatīvi. Lieta tāda, ka to pieminekli Puškinam, kuru novāca, veidoja ģeniāls skulptors Oleksandrs Kovaļovs, kuru es pazinu. Man patīk, kā to dara, piemēram, Rīgā – krastmalā. Kur sarkanie strēlnieki stāvēja, tajā laukumā uztaisīja totalitārisma muzeju. Es esmu par tādiem risinājumiem. Līdzīgi vajadzētu rīkoties jautājumā par rakstnieku Mihailu Bulgakovu. Ja viņš tur kaut kur ir kļūdījies, vajadzētu par to muzejā stāstīt par to, kur viņš kļūdījās un kāpēc tas slikti, bet es esmu pret iznīcināšanu. Ko tad tālāk? Es nedomāju, ka vajadzētu ņemt piemēru no [Vācijas reiha kanclera Jozefa] Gebelsa… Es esmu par uzmanīgu attieksmi. Bet tas, ka neatskaņo vairāk virkni Krievijas komponistu darbu. Tās ir ukraiņu tiesības. Tieši tāpat kā Izraēlā neatskaņot Vāgnera darbus, lai gan viņš mira ilgu laiku pirms Trešā reiha. Tās ir ukraiņu tiesības – kaut ko klausīties vai neklausīties.
Kāda ir kara ietekme uz mākslu, literatūru, citiem veidiem?
Tā kā mans draugs raksta par teātri. Esmu daudzas izrādes redzējis. Liela daļa ir tieši veltīti karam. Interesanti uzvedumi. Bet viss teātris nevar būt tikai par karu, jo karš atspoguļojas visās jomās. Es redzu, ka uz koncertiem un izstādēm nāk diezgan daudz karavīri.
Arī pie manis dažkārt kādā brīvākā brīdī nāk puiši gleznot. Tas ir par to, ka nu nevar visu laiku būt tikai karš, karš, karš…
Nepieciešamas arī citas tēmas, par kurām runāt. Citādi tas var novest pie ļoti sliktām sekām. Nav noslēpums, ka mūsu psihiatri, neirologi šobrīd ir ļoti noslogoti. Man pazīstams psihiatrs skaidroja, ka domām jāveidojas tā pa spirāli, nevis pa apli. Visi kari kādreiz beidzas. Kādreiz būs miers. Būs nepieciešams atrast savu vietu tajā visā mierīgajā dzīvē. Faktiski pasniedzēja, mākslinieka darbs, mūziķa, aktiera. Daļa no viņiem uzstājas frontē, bet nepieciešams novērst uzmanību, iet ārā no tā riņķa, lai cilvēks būtu gatavs arī miera laiku dzīvei. Tas ir ļoti liels kultūras darbinieku uzdevums. Tā ir mūsu fronte, jo mēs zinām, ka pirms visu to [kara] notikumu sākuma kā reizi bija arī “krievu pasaules” lielā ekspansija. Tas ļoti ietekmēja, un pie tā ir jāstrādā katru dienu no rīta līdz vakaram.
Mežuļu ģimene
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio
Kā jūs to domājat? Līdz 2014. gadam bija tā ekspansija?
Tā sākās agrāk, nešaubīgi. Atcerēsimies mūsu televīziju, mūsu avīzes… Uz mūsu politiskajiem diskusiju raidījumiem vienmēr brauca no Maskavas. Viņi bija klāt gan vēlēšanās, gan baznīcā – tā dēvētajā Maskavas patriarhāta draudzē. Arī grāmatas, filmas, nebeidzamie koncerti ar Baskovu un Kirkorovu. To bija daudz, un tam nepievērsa uzmanību. Faktiski tikai pēc 2005. gada, kad [Viktors] Juščenko kļuva par prezidentu, sākās kaut kādas izmaiņas. Līdz Juščenko kopumā “krievu pasaule” šeit plauka. Tā bija ļoti liela kļūda. Ekspansija kultūras jomā bija liela, un tas neapšaubāmi ietekmēja procesus 2014. gadā, kad mēģināja izveidot tautas republikas Odesā, Mikolajivā un citur. Daudzviet tam bija veikti priekšdarbi, bet, izņemot Donecku un Luhansku, tas nenostrādāja. Tas nostrādāja vietās, kur bija lielāka šī ekspansija līdz 2014. gadam.
Cik spēcīga ir šī “krievu pasaule” šobrīd Ukrainā?
Neapšaubāmi iebrukums, īpaši 2022. gadā, daudziem izmainīja skatu uz dzīvi. Redzu pat no maniem kolēģiem – daudzi pārgājuši uz ukraiņu valodu. Jūs redzat mūsu grāmatu tirdziņus – cik daudz mums ir interesantas ukraiņu grāmatas. Mūsu sabiedriskie darboņi. Paņemam mūsu baroka festivālu. Tajā skanēja ļoti daudz mūsu ukraiņu mūzika, kas agrāk bija nolikta malā.
Iebrukums 2022. gadā bija ļoti spēcīgs trieciens tieši pa tā saukto “krievu pasauli”.
Tagad jau esam pieraduši… Kā tad, kad pieradām iztikt bez elektrības, gāzes, tāpat atsakāmies no tiem pārstāvjiem, kas uzskata, ka mēs esam kaut kāda daļa no… Ka patiesībā tā visa ir Krievijas tauta. Bet es uzsveru – es nodalu no agresoriem, no tiem, kas atbalsta karu, krievus, kas tieši otrādi – atbalsta ukraiņus. Mēs zinām, ka arī frontē [Ukrainas pusē] karo divi krievu bataljoni. Viņi ir dažādi cilvēki, bet diemžēl, kā teicis viens klasiķis – diemžēl viņu ir mazākumā. Es ļoti cienu Gariju Kasparovu. Atceros, kā viņš atbrauca 2014. gadā ar grāmatas prezentāciju un pēc tam visus astoņus gadus līdz pilnapmēra iebrukumam kliedza skaļā balsī, ka jau tad vajadzēja īstenot lielās sankcijas. Tad nebūtu 2022. gada traģēdijas. Bet viņā neieklausījās. Tā ir patiesa opozīcija, kuras ir ļoti, ļoti maz.
Kā jums šķiet, kas ir noticis ar krievu tautu?
Nekas pēkšņi nav noticis. Es braucu līdz 2014. gadam. Tas tika gatavots jau agrāk. Tur ieguldīti miljoni un miljardi. Tieši tāpat Krimā arī bija ļoti… Piemēram, cilvēki, kas dzīvoja Krimā, maksāja nodokļus visiem dienestiem, tajā skaitā Drošības dienestam un tā tālāk, bet tas nenostrādāja. Tas attīstījās kā tāds ļaundabīgais audzējs. Arī Latvijā ir tādi personāži, bet tagad viņi klusāk uzvedas, bet kā tādas indīgas čūskas šņāc.
Un kā jūs redzat nākotni?
Es šajā jautājumā atbalstu [žurnālistu] Vitāliju Portņikovu. Mans brālis Iļja mācījās ar viņu skolā – zinu viņu kopš bērnības. Viņš vienmēr bijis ļoti saprātīgs. Viņš saka, ka galvenais, lai saglabātos Ukraina. Valsts var būt dažādās robežās – mēs neapšaubāmi gribam atgriezties pie 1991. gada robežām, bet mēs redzam, ka šobrīd tas ir nereāli. Mums svarīgākais ir saglabāt valsti, saglabāt valsti tā, lai tā nekļūtu par “krievu pasaules” daļiņu. Šie gandrīz četri pilnapmēra kara gadi parāda, ka mums tas izdodas. Pārdzīvoju par ļoti lieliem zaudējumiem. Tas ir viens. Otrs – par ļoti lielo emigrāciju. Vajadzētu kaut ko darīt, lai ukraiņi gribētu atgriezties, kad nebūs vairs apšaudes un varēs mierīgi mācīties. Lai veidotos jaunas darba vietas, nevis nedomātu par to, no kādām valstīm ievest darbiniekus, lai atjaunotos.
Piemēram, manas labas paziņas vīrs, kas līdz Donalda Trampa atnākšanai strādāja “Amerikas Balsī” saka, ka pirmais, ko viņš darīs, kad beigsies kara aktīvā fāze – “braukšu uz Ukrainu atjaunot Ukrainu!” . Tā domā mūsu draugi.
Vai jūs redzat, kā to praktiski tagad izdarīt? Vai jūs piekristu Donbasu atdot Krievijai, ko viņi vēlas – pat to, ko viņi nav iekarojuši… Kā jūs to redzat?
Man ir ļoti grūti pateikt, jo to vajadzētu izlemt pie varas esošajiem politiķiem. Bet, ņemot vērā realitāti… Diemžēl, es biju vakar ļoti skumjā notikumā. Mēs glabājām mūsu paziņu – viņa ir mediķe, 51 gadu tikai nodzīvoja. Visu kara periodu viņa operēja… Ir ļoti lieli zaudējumi. Diemžēl ienaidniekam resursu ir daudz vairāk. Ja būtu bijis lielāks atbalsts, mums būtu daudz mazāk zaudējumu un Putins daudz ātrāk apstātos. Diemžēl tas nenotika. Tāpēc karš turpinās, un man ir grūti pateikt, kā pareizi izdarīt. Vienīgais, ko es redzu, ka, jo ilgāk bez kādiem pārtraukumiem turpinās karš, jo sliktāka kļūst situācija. Vienkārši mēs paši to nevaram… Gribētos vairāk atbalstu – tādā apmērā, lai Putins gribētu apstāties pats. Lai sankcijas viņu vēl vairāk žņaugtu.
Vai jūs ticat, ka ar viņu vispār var vienoties?
Nē, neticu, neticu. Es pie sevis tā atceros, ka 90. gados bija tādi bandīti, kas bērniem ņēma nost mantas, naudu. Viņi ir tādi bandīti… Tikai ar lieliem kodolieročiem. Pret tādiem var stāties pretī tikai spēks. Viens spēks pretī otram spēkam. Redzējāt – tiklīdz ASV piedraudēja iedot “Tomahawk”, viņš uzreiz ieinteresējās par pamieru. Tikai spēks pret spēku. Tikai lielāks mūsu Eiropas draugu atbalsts, un ceru, ka no Amerikas. Tikai spēks pret šo bandītu ar kodolraķetēm var panākt, ka viņš ar kompāniju arī nobīsies. Nepieciešams arī kompānijai, jo viņš [Putins] jau pats nesēž pie vadības tām lidmašīnām un nespiež pogas. Tie, kas viņu atbalsta – kara partija. lai viņi arī gribētu apstāties. Lai viņiem tas kļūtu neizdevīgi. Ja nebūs viņiem ar ko apšaudīt – nebūs vairs pieejamas tās komponentes raķetēm, tad… Tikai tā. Tikai vēl lielāks mūsu partneru atbalsts – tā ir vienīgā izeja.
Kas ir pats labākais, kas pie jums ir noticis pēdējo gadu laikā kultūrā, literatūrā, mākslā, kas jūs personiski ir ļoti iepriecinājis?
Mani priecē tas, ka es pats piedalos dažās izstādēs. Starp citu, šodien es vedīšu šādu, lūk, darbu uz izstādi. Tā ir mūsu kulta vieta.
Jā, tas ceļš no Andrijivskas baznīcas.
Jā, ziemā. Tagad jau mūsu mazbērni visdrīzāk sniegu neredzēs, bet tā kā mums sniegu ļoti gribas – mēs to uzzīmējam.
Izstādes, koncerti. Tāds, kurā piedalījās [meitas] Alīnas mamma, Kijivas “Kremerata” koncerts vai citi projekti. Vakar atklātā izstāde – projekts “Maize”. Ar šiem lielajiem projektiem nodarbojas Olena Zarecka un citi. Šobrīd vēl pēdējās dienas apskatāma mana skolotāja Zarecka izstāde. Mūsu mākslas akadēmijai 17. decembrī aprit 108 gadi. Tajā arī mans vectēvs nostrādāja 30 gadus. Mēs apkopojām savus darbus un uztaisījām izstādi par mūsu skolotāju Viktoru Zarecki. Vēl ir divas izstādes par godu [vienam no zināmākajiem ukraiņu gleznotājiem] Oleksandram Muraškam. Tie ir notikumi, kas dod lielu iedvesmu un prieku. Mēs godinām savus klasiķus. Daudz kas ir noticis. Arī grāmatas iznāk.
Vai jūs kaut kā godināt māksliniekus, rakstniekus, kas ir devušies karot un kuru vairs nav? Vai daudz ir bojā gājušo?
Jā, piemēram, pirms divām dienām tika atklāts teātra festivāls “Spēle”. Pirms atklāšanas parādīja visus, kas iesaistījās – aktierus, māksliniekus, scenogrāfus, kas ir krituši. Mēs vienmēr atceramies visās mūsu kopā sanākšanās, koncertos vai citos notikumos. Katrā teātrī ir piemiņas vietas. Piemēram, Mākslas institūtā ir izliktas fotogrāfijas.
Eduards Mežuls
Foto: Indra Sprance / Latvijas Radio
Vai daudz to ir?
Diemžēl, daudz kļuvis. Gan to, kas krituši, gan to, kas aizgājuši karot. Diemžēl, kas vēl ir skumji… [Kijivas] Baikove kapsēta ir sena. Tur ir apglabāta gan Lauma, gan vectēvi. Tā ir sena, slēgta kapsēta, bet tagad tur jau ir jaunas kapavietas tiem, kas krituši apšaudes laikā. Vairāk nekā 300 kijivieši gājuši bojā apšaudēs. Tas ir ļoti skumji. Bojā iet ne tikai tie, kas aizgājuši karot.
Bet pozitīvi ir, ka turpinās izstādes, koncerti, literatūras lasīšana, grāmatu izdošana. Mūsu grāmatu izstādes, gadatirgi – tas ir kaut kas neticams! Tas, ka iznāk šīs grāmatas, top jaunas izrādes, notiek koncerti ne tikai Ukrainā, bet arī ārvalstīs – tas ļoti priecē. Tāpat tas, ka pie manis nāk studenti, klausās un aug manā acu priekšā.
Ko visvairāk cilvēkiem patīk zīmēt šobrīd?
Pie manis zīmē to, ko meitenes stāstīja – kā karavīri strādā. Ja viņi nāk pie manis, mēs dodamies uz parku gleznot. Pavasarī gleznojam magnolijas, vēlākā pavasarī – ceriņus Kijivā. Arī portretus. Šobrīd man darba procesā ir portrets, ko draugi palūdza. Ļoti daudz ir lūgumi uzgleznot portretus. Cilvēki mazliet vairāk pievērš uzmanību saviem tuvajiem un pasūta portretus.
Starp citu, šis ir interesanti – man pasūtīja Krievijā aizliegtas gleznas kopiju. Saucas “Palīdzības kuģis”.
Aizliegta, jo Aivazovskis uzgleznoja triptihu, kurā redzams kā Amerika glābj Krieviju. Tā arī tagad glābj Krieviju. Kā viņa glāba. Tur ir redzams amerikāņu kuģis, kas ved produktus. Pēc tam bija vēl divas gleznas, kā prouktus izvadā pa ciemiem. Darbi tapa aptuveni 20. gadsimta sākumā. Izsolē oriģināli pārdoti par diviem miljoniem dolāru, un man palūdza uzgleznot kopiju no fotogrāfijas.
Tā, ka prioritātes ir palikušas tās pašas. Arī uz labām izrādēm. Es biju uz Franka teātra izrādi un uz Lesi Ukrainki teātri. Ir ļoti grūti dabūt biļetes uz labām izrādēm. Tas ir ļoti svarīgi. To stundu, pusotru, ko cilvēki pavada teātrī, viņi nedomā par karu un zaudējumiem. Tas ir ļoti svarīgi! Īpaši – tas, ka tiek izrādītas laika biedru radītas izrādes. Arī tās lugas, kas uzrakstītas 19., 20. gadsimtā šobrīd jau tiek pārskatītas pavisam citā gaismā. Tā pati ” Varšavas melodija” – no jauna iestudēta. Es biju uz to aizgājis, un tur visi cilvēki – gan vecāki par mani, gan es – visi raudāja. Mana mamma to ļoti mīlēja. Viņa tāpat kā lugas galvenā varone atbrauca un runāja ar akcentu. Tāpat galvenā varone “Varšavas melodijā” runā ar poļu akcentu.
Kā jūs jūtaties šobrīd, ņemot vērā karu un visu to, kas notiek ar Ukrainu?
Nu, ir ļoti, ļoti grūti, bet labi, ka neesam ne frontē, ne gūstā, neesam arī ievainoti, bet ļoti ir uzkrājies nogurums. Nogurums ir liels. Gribas taisnīgu kara nobeigumu. Uzvara nozīmētu Ukrainas valstiskuma saglabāšanu un iespēju ukraiņiem atgriezties no ārzemēm. Ka būtu arī vēlēšanās atjaunot valsti.
Ko jūs darat, kad jums ir pavisam smagi?
Es ļoti daudz staigāju. Cenšos aiziet vai nu līdz magnolijām, vai līdz parkam, vai vismaz Andrijivkas baznīcai vai Podoļai. Man ir izstrādāti pastaigu maršruti vienai stundai, divām, trīs stundām vai piecām stundām. Es staigāju pa vienu no saviem maršrutiem caur vēsturiskām vietām, kas ir ļoti svarīgas.
Vai varat mazlietiņ pastastīt par grāmatu?
Lūk, Laumas grāmata. Viņa to uzrakstīja. Šajā fotogrāfijā Lauma ir 2021. gadā – pirms kara.
Piepildītu dzīvi nodzīvoja Lauma.
Jā, jā, 22 gadi Latvijā un vēl vairāk nekā 60 Ukrainā.
Bet šeit Ukrainā sastapa lielo karu.
Diemžēl. Un viņa nespēja to morāli pārdzīvot. Viņa man teica 2022. gada nogalē – redzēja, ka karš nebeidzas un saprata, ka nenodzīvos līdz beigām. Novēlēja mums, lai mēs nodzīvojam līdz kara beigām. Viņa mīlēja tādu grāmatiņu “Trīs resnvēderi”. Bija tāds rakstnieks [Jurijs] Oļeša. Varbūt jūs zināt tādu grāmatu, kas ir pirms simts gadiem uzrakstīta. Tur bija tādi trīs resnvēderi, kas aplaupīja tautu. Labais uzvarēja. Pēc tam viņus iesēdināja krātiņā un vadāja pa visurieni. Viņa domāja, ka varētu tā Putinu, Lavrovu un drošībniekus iesēdināt krātiņos un vadāt pa Eiropu. Viņa domāja, ka tāds varētu būt kara noslēgums – izrādīt viņus kā tādus zooparka iemītniekus.