Krūze sacīja, ka uzņēmuma nākotnes plāni ir reāli, galvenais ir ticēt tam, ko dari. “Ir jābeidz gausties. Ir jābeidz nolikt valsti, ka viss šeit ir slikti un mēs neko nevaram un neko neizdarīsim, un nekas nesanāks. Mēs varam, mēs mākam,” pauda uzņēmējs.
ĪSUMĀ no Krauzes intervijā teiktā:
Gundars Rēders. Roboti, kas visā pasaulē apkalpo vēja turbīnas. Vairāk nekā 50 miljoni eiro iegūts pagājušā gadā. Lielākā summa Latvijā un viena no top 20 Eiropas summām, kuru saņēma jaunuzņēmums. Kā jums izdevās pārliecināt investorus ieguldīt uzņēmumā, kurš vēl nepelna?
Dainis Krūze: “Aerones” ir tiešām unikāla kompānija. Kurš to būtu domājis, ka Latvijā taps pasaules inovatīvākie, labākie roboti vēja turbīnu apkalpošanai? Mēs esam unikāli, jo robotikas jomā mums nav konkurentu. Ir daudz lielākas kompānijas nekā mēs, kas arī mēģināja izstrādāt robotus vēja turbīna apkalpošanai. Latvijas inženieri viņus pārspēja. Mēs uztaisījām robotus, kas pašlaik strādā vairāk nekā 20 valstīs. Mums izdevās.
Šobrīd jums nav konkurentu?
Ir vairākas kompānijas, kas mēģina konkurēt, izstrādājot līdzīgu produktu mūsējam, bet nevienam tas nav izdevies. Latvijas inženieriem, Latvijas cilvēkiem tas ir izdevies un citiem nav. Un tas ir tas, kas mūs atšķir. Mēs esam unikāli, un tirgus ir milzīgs.
Kā īsti notiek darbs ar robotiem?
Viena vēja turbīnas lāpstiņas sasniedz 100 metru garumu. Iedomājieties sevi karājoties striķī un slīpējot, krāsojat un laminējot to. Darbs ir ne tikai ārkārtīgi bīstams, bet arī neproduktīvs. Visas industrijas ir robotizētas. Vēja ģeneratoru industrija tāda nebija. Mēs bijām pirmie, kas panāca to, ka spējam šos darbus darīt ar robotu.
Tomēr jūsu pirmajos gada pārskatos, 2023. un 2024. gadā, nebija peļņas, bet investori jums ir noticējuši.
Tirgus ir milzīgs. Visi mūsu klienti ir multimiljardu kompānijas, pasaules lielākie vēja turbīnu ražotāji un enerģētikas konglomerāti. Viņi nestrādā tikai Francijā vai tikai Vācijā un Itālijā. Ja viņi pāriet no cilvēka darbaspēka robotizācijas virzienā, tev ir jāspēj šo pakalpojumu sniegt globāli. Mūsu pienākums ir augt strauji, augt ātri, kas arī prasa lielus finansiālus līdzekļus.
Tas nozīmē, ka jūs nopelnīsiet tad, kad būsiet pietiekami liels uzņēmums?
Uzziņai
“Aerones Engineering” apgrozījums 2024. gadā bija 7,18 miljoni eiro, kas ir par 56% vairāk nekā gadu iepriekš. Uzņēmums 2024. gadā strādāja ar 9,2 miljonu eiro zaudējumiem, kas bija par 64% lielāki nekā 2023. gadā.
Uzņēmums pilnībā pieder ASV reģistrētajai kompānijai “Aerones Holdings”.
Avots: “Lursoft”.
Jā, tas ir bizness off scale. Mums ir jābūt lieliem, lai kļūtu pelnoši. Mums būtu jāapstājas, jābremzē attīstība jauno produktu jomā. Ja mēs būtu ar mieru augt par 10 % gadā, mēs varētu kļūt pelnoši, bet mūsu ambīcijas ir daudz lielākas. Mūsu iespējas ir augt par 30, 40, 50, varbūt pat par 100 % gadā.
Kad “Aerones” tapa, kāda bija ideja? Ko jūs tad gribējāt uzsākt?
Jāņa Putrāma, kompānijas līdzdibinātāja, ideja bija tāda, ka ir daudz helikopteru un gaisā ir daudz mazu dronu, bet vajadzētu kaut ko pa vidu. Vajag lielas jaudas dronus, kas spēs piegādāt un darīt visvisādus darbus. Tad es, Jānis Putrāms un Andris Dambis, nolēmām šādu dronu uzbūvēt. No 2015. līdz. 2017. gadam mēs to izdarījām. Šis drons spēja pacelt 200 kg un tas bija jaudīgākais drons pasaulē. Bet tas bija par agru. Pasaule vēl nesaprata mūsu idejas. Mēs rakstījām uz Ameriku. Mēs rakstījām uz Vāciju. Mēs būsim kompānija, kas piegādās ar droniem preces, taču mums neatbildēja, jo nekas tāds vēl neeksistēja. Tādas industrijas vienkārši nebija.
Jūs uzfilmējāt video reklāmas nolūkiem, kurā cilvēks nolec no jūsu drona ar izpletni.
Jā, Ingus Augstkalns atnāca ar šo ideju nolēkt ar izpletni.
Un tas ir pierādījums, ka tas iztur vismaz simts kilogramus?
Jā un pierādījums, ka nākotnē tas varētu būt transports cilvēkiem. Šim dronam bija 26 propelleru motori. Tas bija uzbūvēts tā, ka, iesitot ar āmuru jebkurai detaļai, viņš joprojām lidotu. Bet tādas industrijas neeksistēja un mēs nemācējām izveidot šim izgudrojumam nākotni. Tad mēs gājām citu ceļu. Toreiz es Latvijas Aizsardzības ministrijai teicu, ka droni mainīs kara gaitu. Mēs ar šiem droniem varētu piegādāt munīciju, glābt ievainotos un tā tālāk. Ministrija toreiz pateica nē.
Kurā gadā tas bija?
Es domāju, tas bija 2016./2017. gads. Mūs nesadzirdēja, bet mēs zinām, kur tagad ir nonācis Ukrainas karš.
Bet 2019. gadā jūs piedalījāties Latvijas ministrijas programmā, kur dabūjāt grantu par piekabes aprīkojumu ražošanu tieši šim dronam.
Jā, mēs pat uztaisījām demonstrāciju, ka droni varētu būt tie, kas paceļ novērojumu sistēmas, to arī nodemonstrējām, taču tas nedeva vēlamo rezultātu.
Projekts beidzās veiksmīgi, bet turpinājums nesekoja. Kāpēc tā?
Nevar atrast labus inženiertehniskos risinājumus par 20 000 eiro, ja tu gribi iesaistīt augstas raudzes inženierus un uzbūvēt šādu tehnoloģiju.
Kopš pilna mēroga iebrukuma Ukrainā šāds smagsvara drons ir vitāli vajadzīgs. Vai esat gatavi ko tādu piedāvāt? Vai jums to ir prasījuši?
Mēs ar Jāni otrā iebrukuma laikā darījām ļoti daudz, lai palīdzētu ukraiņiem, gan ar programmnodrošinājumu, gan ar droniem, bet diemžēl “Aerones” jau bija mainījis savu virzienu uz robotiem. Mums bija vairāki simti darbinieku un investoru piesaistītas investīcijas, ar domu strādāt vēja turbīnu apkalpošanā. Mēs nevarējām iet atpakaļ dronu industrijā. Diemžēl, bet tā tas bija.
Un kā jūs nonācāt līdz vēja turbīnām un robotiem?
Tas ir stāsts par to, ka tev vajag četrus gadus, lai atrastu patiesu problēmu un tirgu. 2015. gadā mēs uzbūvējām dronu un meklējām, kur to pielietot, taču nekas nesanāca. Tad Jānis nāca klajā ar ideju taisīt ugunsdzēsības dronu. Mēs to uztaisījām, bet, lai ar to lidotu pilsētās, bija vajadzīgas atļaujas un pumpja sistēmas. Un atkal, kas ir tirgus, kur mēs iekļausimies? Bija diezgan liela nolemtības sajūta.
Burtiski pēdējā izstādē Anglijā, kur mēs rādījām paraugdemonstrējumus, kā mūsu drons var lidot un dzēst augstceltnes, viens vīrietis pienāca pie mums un teica: “Es esmu helikoptera pilots, un tīru vēja turbīnas no tā. Jūs to varat darīt ar savu dronu.” Mēs pametām izstādi. Saskatījāmies ar Jāni un sapratām, ka nevienam neinteresēs lidošanas atļaujas, ja mēs to darām vēja parkos, kas ir distancēti. Mēs bijām atraduši jomu, kurā mēs varētu darboties, turklāt mums beidzot ļaus lidot un varbūt kāds atbildēs uz mūsu e-pasta vēstulēm. Mēs sākām taisīt prototipu, kurš var nomazgāt vēja ģeneratora spārnus.
Vēlāk mēs atskārtām to, cik grūti ir krāsot šos te spārnus ar dronu un Jānis piedāvāja risinājumus ar virvēm, kur, noliekot trīs virves, mēs noturam dronu taisni. Mēs to izdarījām, bet vēlāk viņš man zvana un saka: “Daini, nevajag dronu. Ieliekam tā vietā robotu, līdz ar ko mums atkrīt lidošanas atļaujas.” Tas ir 2018. gada decembris.
Smieklīgākais fakts visā šajā stāstā bija tas, ka kompānija bija uz bankrota robežas un vienīgais glābiņš bija Eiropas līdzfinansējums divarpus miljonu vērtībā, kuru mēs bijām ieguvuši.
Janvārī vajadzēja parakstīt dokumentu par granta saņemšanu drona risinājumam, vēja turbīnu mazgāšanai un apkopēm. Mēs sapratām, ka mēs dronu netaisīsim, tomēr braucām uz Spāniju to parakstīt.
Es nekad dzīvē nebiju gatavojies nevienai prezentācijai ar tādu rūpību kā šai. Pēc dokumenta parakstīšanas mēs palūdzām 15 minūtes, lai parādītu savu ideju. Tā bija prezentācija par to, kā mēs no droniem nokļūstam līdz idejai par robotu. Viss divarpus miljonu finansējums bija par dronu. Viņi palūdza mums iziet. Mēs ienācām atpakaļ pēc 15 minūtēm un viņi saka: “Lūdzu, turpiniet!” Mēs jautājām – ko tas nozīmē? Vai mums vajag uzrakstīt jaunu pieteikumu? Viņu atbilde bija, ka nē. Jaunā ideja viņiem patika daudz labāk. Un šeit es gribu minēt to, cik labi, ka tika atrisināti birokrātiskie jautājumi. Viņi mums piešķīra grantu un paši nokārtoja papīru darbus.
Labais piemērs birokrātijai?
Jā, tas ir labais piemērs birokrātijai. Un viņi to naudu būs atpelnījuši vairākkārt.
Divarpus miljoni tad, pirms tam vēl 30 miljoni. Šogad vairāk nekā 50 miljoni eiro. Jūsu uzņēmums tagad pieder ASV kompānijai?
ASV kompānija pieder gan mums, gan darbiniekiem, gan investoriem. Nav tā, ka uzņēmums pieder kādām ārējām personām. Principā ASV kompānija pieder man, kā arī Jānim.
Pēc reģistrācijas papīriem, mēs atradām vairākas saistītās personas. Jūs ar Jāni Putrāmu, tad ir Andris Bērziņš, jeb Latvijas fonds. Latvijas fonds bija viens no tiem, kas investēja pirmais?
Latvijas fonds bija pirmais, un ir būtiski pieminēt to, ka tas bija kovida laika sākums. Mēs pārgājām no droniem uz robotiem. Mēs uzbūvējām pirmo robotu. Mums ir pirmie pilotprojekti un klienti. Bija paredzēts braukt un demonstrēt robotu, taču iestājās kovids un visi Eiropas pilotprojekti vienā dienā apstājās. Tajā brīdī Andrim bija iespēja nogaidīt. Pateikt, ka mēs nogaidīsim. Jau atkal bijām bankrota priekšā, bet Andris pateica, ka nē, un investēja līdzekļus, lai mēs ietu uz priekšu.
Naidžels Klauss un Filips Gera – vēl divi investori.
Naidžels ir no “Lightrock”. Tas ir fonds no Lihtenšteinas. Viņi ir bāzēti Londonā, bet no Lihtenšteinas karaliskās ģimenes, kas ir galvenie investori šajā fondā.
Filips Gera. Vēl viens investors.
Filips pārstāv Vācijā bāzētu multimiljardu fondu. Tagad ir jaunie investori. Tie nāk no Amerikas. Šī raunda mērķis bija dabūt investoru Amerikā. Mums ir pietiekošs investoru klāsts un palīdzība no Eiropas. Mēs gribējām tieši Amerikas investorus.
Ja tiek investētas šādas milzīgas summas, ir tikpat liels risks, ka jums var neizdoties. Kādā veidā jūs kā dibinātāji paturat kontrolpaketi? Kādi ir tie nosacījumi, kas ļauj jums paturēt kontroli?
Investora doma nav strādāt pašam. Viņi investē cilvēkos, kas to dara. Viņi investē ticībā, ka kompānijai izdosies. Labākais vadītājs ir tas cilvēks, kas kompāniju izveidojis un deg par savu ideju.
Jums ar Jāni ir kontrolpakete?
Mums nav kontrolpaketes, bet mēs esam valdē. Mēs esam kompānijas vadībā. Mēs vadam kompāniju kopā ar mūsu menedžmenta komandu. Esam līdzīpašnieki. Kontrolpakete tagad pieder investoriem.
Mērķis ir sākt pelnīt?
Jā, pēc šīs investīcijas mērķis ir, ka mums 18 mēnešu laikā ir jāsāk pelnīt. Mērķis ir sasniegt peļņu, bet, ja uzņēmumam iet labi un veiksmīgi, un ir nepieciešama nauda papildus izaugsmei, tad šie lielie fondi var to nodrošināt bez papildus naudas meklēšanas. Un tas ir ieguvums no lielajiem fondiem un lielajiem partneriem.
Kad mēs jūs aicinājām pagājušā gada beigās, jūs bijāt Amerikas Savienotajās Valstīs. Es saprotu, ka šobrīd tur top “Aerones” pārstāvniecība Teksasā.
Jau trīs gadus mums ir pārstāvniecība Teksasā. Mēs strādājam Amerikā un mums tur ir vairāk nekā 100 darbinieki. Mēs pārvācāmies no mazākām telpām uz trīsreiz lielākām telpām, jo Amerikā mēs tagad strauji augam.
Daudzi uzņēmumi neuzsver, no kurienes tie nāk, īpaši tādi, kas nenāk no prestižas ekonomikas valstīm. Kāpēc jums tas ir bijis būtiski teikt, ka esat no Latvijas?
Izklausās klišejiski, bet mēs ar Jāni esam Latvijas patrioti. Es ārkārtīgi lepojos ar to, ka Latvijas inženieri izstrādāja šo robotu. Mums ir tik daudz, ar ko lepoties. Vai Latvija ir perfekta, pūkaina, skaista un viss ir perfekti? Nē. Vai “Aerones” ir perfekts, pūkains un skaists? Arī nē. Ir miljons lietu, kuras ir jākārto, kuras es zinu, par kurām man sāp sirds. Latvija ir laba valsts, un es strādāju, un mana kompānija, mani kolēģi, strādā, lai Latvija nebūtu tikai laba valsts, bet būtu arī lieliska valsts un mēs nesam Latvijas vārdu pasaulē.
ASV jums ir liels tirgus. Donalda Trampa administrācija ne reizi vien ir teikusi: “Zaļais kurss ir ekonomikai kaitīgs. Mēs mainīsim to.” Nupat arī jauna ziņa par lielu vēja parku projektu apturēšanu. Vai tas kaut kā ietekmē biznesa attīstību šobrīd?
Mūsu bizness ir apkalpot esošos vēja parkus.
Kādas ir sajūtas par nākotni?
Kad mēs sākām meklēt finansējumu un piesaistījām šos 50 miljonus eiro, Tramps paziņoja, ka vējš ir ļaunākais, kas pasaulē eksistē un ka viņš vēju iznīcinās. Mēs nākamajā dienā, pēc šī paziņojuma sākām iet pie investoriem un stāstīt, cik vējš ir labs. Mēs mainījām prezentācijas, pierādot to, ka esošo vēja parku ir tik daudz, lai mūsu bizness augtu vēl nākamos 20 gadus.
Pat ja no rītdienas jaunas vēja turbīnas vairs netiek uzstādītas, mēs tik un tā katru gadu varam dubultot savu apgrozījumu un izaugsmi vēl nākamos 20 gadus.
Vējš ir absolūti zaļš. Zaļākā enerģija pasaulē. Nekāds postījums dabai netiek nodarīts. Tas ir elektromotors, kas tiek griezts un ražo elektrību.
Ir daudz argumentu – jā, tas ir lēti, dārga ir infrastruktūra. Problēmas ar turbīnu lāpstiņu utilizāciju un tā tālāk.
Mūsdienās lāpstiņas ir no stikla šķiedras un tajās iekšā ir oglekļa šķiedras. Vienas vēja turbīnas lāpstiņas dzīves cikls ir divdesmit pieci gadi. Pie tam ir tehnoloģijas, kas visas jaunās lāpstiņas pārstrādā un atjauno. Arī veco lāpstiņu ļaunums aprokot tās, ir krietni mazāks nekā izmantojot fosilos kurināmos.
Latvijā joprojām notiek daudz diskusiju. Ir daudz argumentu – subjektīvi, objektīvi, pamatoti, nepamatoti. Arī politiskās partijas saka, ka tā ir dzīšanās pēc zelta ar zelta dolāru un nekas vairāk. Jūsu komentāri.
Jebko darot, kādam tas nepatiks. Kādreiz tur nebija vēja turbīnas un ir sajūta, ka tagad ir uzbūvēts debesskrāpis. Un kā tad tas tagad izskatīsies? Es to saprotu. Visiem izpatikt nekad nebūs iespējams. Ticiet man, “Aerones” arī kāpj uz varžacīm ļoti daudziem šajā jomā strādājošajiem. Arī mums tika teikts, ka roboti ir ļauni un atņem darbu cilvēkiem. Patiesībā roboti izdara darbu efektīvāk, drošāk, ātrāk. Tas ļauj izdarīt darbu, nevis atlikt to, vai nedarīt vispār. Mēs visi varētu nebraukt ar mašīnām uz darbu. Man nepatīk, ka skan šoseja. Varbūt varētu iet ar kājām. Ja mēs paskatāmies uz statistiku, Latvijas iekšzemes kopprodukts pret vienu iedzīvotāju ir 23 000 eiro. Skatāmies uz Somiju. Somijai ir lielākā artilērija Eiropā. Tai ir vienas no lielākajām militārajām spējām Eiropā. Kāpēc iekšzemes kopprodukts pret vienu iedzīvotāju ir divreiz lielāks – 50 000 eiro. Somijā ir 2 000 turbīnu pret 6 miljoniem iedzīvotāju. Mums ir 100 turbīnu. Mums tad vajadzētu 20 reizes vairāk turbīnu, vismaz uzaudzēt kādas desmit reizes – līdz kādām 1000 turbīnām.
Jautājums kur un kā tās būvēt? Zaļie arī saka, ka var būvēt, bet ne mežā.
Kāpēc ne mežā? Tieši mežā neviens nedzīvo. Meži mums ir mazāk blīvi apdzīvoti. Ir tik daudz zemes, kas ir neapdzīvota un kur mēs vispār pat nezināsim, ka vēja turbīnas tur ir. Igaunijā ir mazāks iedzīvotāju skaits, bet divreiz vairāk turbīnu. Lietuvā trīsreiz vairāk turbīnu. Latvija ir unikālā situācijā. Vasarā saule, ziemā vējš, hidroelektrostacijas. Mēs varam būt pirmā valsts Eiropā, kas ir pilnībā zaļa. Atjaunojamie resursi un vēja enerģija maksā plus mīnus divreiz lētāk nekā gāzes enerģija.
Bet zaļie teiks: “Tikai ne uz vides rēķina.” Kā tad ar putnu migrācijas ceļiem un koku izciršanu?
Kaķi nogalina 90 reizes vairāk putnus nekā vēja turbīnas. Augstceltnes arī nogalina. Tajās ieskrien putni. Bet vai vēja turbīnas ir iznīcinājušas visu putnu populāciju Vācijā, Somijā, Igaunijā un Lietuvā? Es kaut kā neesmu dzirdējis, ka Lietuva būtu palikusi bez putniem.
Jūs sakāt, ka Latvija ir brīnišķīga vieta. Mēs redzam mūsu ekonomiskos rādītājus, un redzam arī mūsu jaunuzņēmumu eko vides rādītājus. Pēdējie skaitļi ir tādi, ka mūsu abas kaimiņvalstis ir pirmajā un otrajā vietā Austrumeiropā. Mēs esam tikai ceturtie, bet pasaulē 49. Teiksim tā, starp attīstītajām valstīm zemāk vairs nav kur krist. Kāpēc tas ir tā?
Tieši tas pats vēja turbīnas stāsts. Kamēr mēs domāsim, debatēsim un diskutēsim, meklēsim 100 iemeslus, kāpēc nē. Mēs meklēsim. Mēs koncentrēsimies uz tiem 100 iemesliem, kāpēc nē. (..) Pārslēdzoties atpakaļ uz stārtapiem. Tā ir tieši tā pati mentalitāte, ka latvieši vairāk koncentrējas uz to, kāpēc nē, nekā jā. Ja jums ir ideja, ja jūs gribat kaut ko darīt, neklausieties tajos, kāpēc nē. Vienkārši atrodiet vienu “jā”, un ejiet uz priekšu. Ir jāmaina mentalitāte. (..) Igauņiem noveicās ar “Skype”. “Skype” sapurināja jauniešus un motivēja veidot jaunuzņēmumus. Savukārt lietuvieši vienkārši ir savādāki, viņi ir kareivīga tauta. Viņi iet un dara. Mums tā mentalitāte vienmēr ir skatīties, ko tad tie igauņi, ko tur lietuvieši un kaut kā no aizmugures tur tekalēt. Tas ir jāmaina. Es ceru, ka “Aerones”, “Printify”, “Printful” un “Origin” kalpos kā piemērs, ka Latvija arī var.
Cik darbinieku jums ir? No kurienes tie nāk, kā jūs viņus atrodat?
Kopsummā mums Latvijā ir ap 200 darbinieku, no kuriem ap 100 nodarbojas ar produkta izstrādi. Tie ir programmētāji, elektronikas inženieri, mehānikas inženieri. Tas viss ir Rīgā, Katlakalna ielā. Tad mums ir rūpnīca, kur mēs robotus prototipējam. Mēs ātri varam uztaisīt to, ko tikai šodien izgudro – jau pēc nedēļas varam izmēģināt. Mums ir vēja turbīnu lāpstiņas, kuras karājas un uz kurām mēs pārbaudām prototipu. Šeit mēs robotus ražojam. Sūtam uz Ameriku, uz Eiropu, un šeit pat mums ir arī akadēmija. Tāda ir arī Amerikā, kur mēs trenējam robota operatorus. Mēs esam pirmie Latvijā, kas trenē nākotnes robota operatorus.
Mēs skolu sistēmā laupām jauniešiem nākotnes iespēju taisīt produktus, būvēt jaunus jaunuzņēmumus, tāpēc, ka mums ir četras literatūras klases un viena matemātikas klase.
Jaunieša nākotne tiek sabojāta jau pamatskolā, ļaujot piektajā klasē izvēlēties vieglāko ceļu. Mums nevajag to līmeni audzēt tādu, ka visi ir olimpiāžu uzvarētāji. Mākslīgais intelekts pazeminās to latiņu, ar kuru tu vari izstrādāt produktu. Tev vairs nevajadzēs mega gudru programmētāju, lai uzprogrammēt savu ideju. Visā pasaulē būs vieglāk to izdarīt, bet to nedarīs literāti un literatūras klašu beidzēji.
Jūs kādā intervijā teicāt, ka, pat ja ir brīnišķīgs, perfekts inženieris ar vislabākajām smadzenēm, bieži vien viņš neko neizdarīs un nebūs nekāda rezultāta. Kāpēc jūs tā domājat?
Tas ir kārtējais mentalitātes jautājums. Jaunuzņēmumu dzīve ir grūta. Mēs vēl arī neesam pelnošs uzņēmums, bet līdz pelnošai organizācijai izdzīvo kādi 3 līdz 5 % no visiem, kas mēģina. Tas ir grūts ceļš, bet tajā pašā laikā, kad tu saproti, ka tu būvē produktu, ko lieto pasaules lielākās kompānijas, kuras pašas ir mēģinājušas to uztaisīt, bet nav spējušas, un mēs viņus esam izkonkurējuši. Manuprāt, tas ir to vērts.
Ja lielie vadošie uzņēmumi redzēs, ka jums veicas, jūs esat gatavi ar šo biznesu kaut kādā brīdī pārdot pavisam?
Es domāju, ka ir vairāki ceļi. Viens ir bankrotēt, bet mēs darām visu iespējamo, lai tas nenotiktu. Otrs ceļš ir, kad tevi nopērk kāds lielāks uzņēmums. Trešais ceļš ir uzbūvēt kaut ko lielāku. Tās ir manas ambīcijas – uzbūvēt lielāko pasaulē vēja turbīnu apkalpošanas kompāniju, kas ir pat lielāks bizness nekā jaunu turbīnu uzstādīšana.
Vai tas šobrīd ir reāli?
Jā, protams. Man ir tikai viens plāns. Pasaules lielākā vēja turbīnu apkalpošanas kompānija. Investoriem, protams, ir kaut kādas savas domas, ja tas neizdodas. Es eju uz lielo mērķi un man palīdz arī mani kolēģi.
Jaunuzņēmumu reitinga izveidotājs ir minējis, kādi ir divi galvenie izaicinājumi visai industrijai šobrīd. Pirmais ir mākslīgais intelekts, kas nāk un visu ļoti strauji izmaina. Otrs ir pasaules ģeopolitiskā situācija, kas notiek virzienā no globalizācijas uz fragmentētu bloku veidošanu. Vai jūs to šobrīd redzat?
Protams, ka tas mani uztrauc. Var gadīties, ka sākas Amerikas un Eiropas konkurence savā starpā.
Kā ir ar Ķīnu?
Mēs vēl neesam aizgājuši līdz Ķīnas tirgum. Mēs neesam apguvuši pat 1 % Amerikas un Eiropas tirgū. Neslēpšu, ka es gribu to darīt. Es vēlētos ieiet Ķīnas tirgū. Pirmie roboti Ķīnā ir dažās rūpnīcās. Mēs ar acs kaktiņu skatāmies, kas tur notiek.
Kā tas iet kopā ar to, ka Amerika prasa, lai jūsu tehnoloģijas būtu sertificētas?
Mēs veicam vēja turbīnu inspekcijas ar pašu uzbūvētiem droniem. Tādas lietas biznesā notiek, ir jābūt gatavam tamlīdzīgiem pavērsieniem. Es neticu, ka tagad Amerika pilnībā pārtrauks sadarbību ar Eiropu. Tāpēc mēs esam arī Amerikas kompānija ar savu filiāli tur.
Ekonomikas ministrija un valdība saka, ka vēlas dubultot Latvijas ekonomiku.
Bez energoneatkarības tas nebūs iespējams. Ja “Aerones” kļūst par multimiljardu apgrozošu kompāniju nākamo desmit gadu laikā, tas jau būs ļoti liels iespaids uz Latvijas ekonomiku.
Vai Ekonomikas ministrijas un valdības mērķi šobrīd ir sasniedzami? Un kāds būtu jūsu novēlējums, lai paceltu Latvijas ekonomiku jaunā līmenī?
Ir tikai jātic un jādara. Ir jābeidz gausties. Ir jābeidz nolikt valsti, ka viss šeit ir slikti un mēs neko nevaram un neko neizdarīsim, un nekas nesanāks.
Mēs varam, mēs mākam. “Aerones” ir viens mazs pierādījums, bet ir vēl vairāki pierādīju