Barikāžu laiku nozīmi un jēgu Latvijas vēsturē ir grūti pārvērtēt, jo ikviens, kurš 1991. gada janvārī tur bija, var teikt, ka tas bija viens no spilgtākajiem viņa dzīves sociālpolitiskajiem pārdzīvojumiem. Ne katrai paaudzei izdodas kaut ko līdzīgu piedzīvot.
Tā kā vēsture neparedz spriedelējumus – kā būtu, ja būtu, tad nesāksim fantazēt par to, kas notiktu, ja pēc 1991. gada 13. janvāra notikumiem Viļņā barikādes vispār netiktu celtas vai kā varētu attīstīties notikumi, ja Kremlis izšķirtos par šo barikāžu likvidāciju. Ja nu gadījumā gribas par to pafantazēt, tad jāatceras, ka tieši tajā laikā pasaules uzmanība bija pievērsta ne tikai mums, bet arī Kuveitas atbrīvošanai “Līča kara” ietvaros.
Jebkurā gadījumā barikādes bija un no mūsu vēstures tās nekas vairs nespēs izņemt. Šodien aktuālāks jautājums ir par ko citu: kādi bija latviešu tautas sapņi, toreiz sēžot pie ugunskuriem, un kāda ir realitāte šodien. Proti, kas no šiem sapņiem ir piepildījies un kas ne.
Vispirms par sapņiem. Vienmēr jāatceras, ka šodienas priekšstatus par vēlamo lietu kārtību nevar pārnest pagātnē, kad realitāte bija pavisam cita. 1991. gada sākumā vēl bija PSRS ar 15 savienotajām republikām, Ādažos bija nevis NATO armijas kontingents, bet gan visa Latvija bija noklāta ar PSRS armijas karaspēka daļām. Apgrozībā bija padomju rublis, visur dominējošā bija krievu valoda un, lai izbrauktu uz ārzemēm, bija nepieciešama īpaša PSRS ārzemju pase, kura atšķīrās no tās PSRS pilsoņu pases, kas toreiz bija katram pie barikāžu ugunskura sēdošajam. Vēl burtiski gadu iepriekš uz ārzemēm vispār gandrīz neviens nevarēja izbraukt. Pat ne uz Poliju vai Čehoslovākiju.
Tāpēc lielais sapnis šiem barikāžu aizstāvjiem bija viens – neatkarīga Latvija, kur katram kabatā ir Latvijas pase, ar kuru brīvi var braukt pa pasauli. Neieslīgstot sīkumos, jāatzīst, ka šis lielais sapnis kopumā ir piepildījies. Par to, kā katrs dzīvos šajā brīvajā Latvijā, tobrīd neviens īpaši nedomāja, jo galvā bija pavisam cits – augstāks mērķis.
Skābo vīnogu sindroms
Šajās atceres dienās negribas pieminēt vēl kādu lietu, bet kad tad, ja ne tagad? Runa ir par dažkārt publiskajā telpā dzirdamajiem centieniem barikāžu laiku noniecināt, nosaucot to par bezjēdzīgu pasākumu vai, vēl trakāk, par “čekas” inspirētu teātri. Šie noniecinātāji parasti ir cilvēki, kuri dažādu iemeslu dēļ barikāžu pasākumos nepiedalījās.
Viņi palaida garām šo vienreizējo iespēju izbaudīt nācijas kopības garu un tagad cenšas sev un apkārtējiem iestāstīt, ka “vīnogas bija skābas”. Sevišķi komiski (lai gan patiesībā traģiski) tas izskatās no salīdzinoši jauniem cilvēkiem (zem 40-45), kuriem šķiet, ka tie, kas barikādēs piedalījās, ir naivi muļķīši, bet viņi no saviem pašiedomātās “gudrības augstumiem” visu zina labāk.
Tieši viņi, kad barikāžu atceres pasākumos tiek runāts par šiem augstajiem mērķiem, augstprātīgi vīpsnā: kamēr jūs, dumiķīši, kas tur sēdējāt ap ugunskuriem, par augstajiem mērķiem sapņojāt un par to, kā tālāk dzīvot nedomājāt, tikmēr tie čekisti, kas visu to organizēja, jau dalīja visu mūsu kopējo mantu. Ko pret to iebilst?
Tikai vienu. Cilvēki nav eņģeļi. Vienmēr, visur un visos laikos atradīsies tādi, kuri tad, kad citi dzēš ugunsgrēku, palīdz cilvēkiem plūdos vai pēc zemestrīces, rakņāsies pa svešām atvilktnēm. Vai tāpēc mums jānoniecina nesavtīgie glābēji un jāsaka, ka viņi bijuši muļķi?
Kāpēc tik vēlu tu nāc?
Vai tālākais varēja būt citādi? Lai arī šis jautājums ir no tā paša plaukta – kā būtu, ja būtu – šoreiz tomēr pafantazēsim. Varēja būt citādi. Tikai pieņemot šo “varēja būt citādi”, jāpieņem, ka varēja būt ne tikai labāk, bet arī sliktāk. Turklāt vieglāk ir iedomāties sliktāku nekā labāku variantu. Paskaidrošu.
Ir samērā viegli iedomāties situāciju, ka Rietumeiropā gadu tūkstošu mijā pārsvaru gūst viedoklis, ka Austrumeiropas valstis tomēr īsti neatbilst Rietumu standartiem un tām (līdzīgi kā Turcijai) vēl nav pienācis laiks tikt uzņemtām ES. Tas pats un pat vēl lielākā mērā attiecas arī uz NATO.
Līdz ar to nav grūti iedomāties situāciju, kurā Latvija paliek ārpus ES un NATO. Līdzīgi kā Ukraina, Moldova un citas valstis. Diez vai tas būtu nācis mūsu valstij par labu. Nav grūti aizfantazēties, ka pie tāda salikuma Krievija savu ekspansiju 2022. gadā varētu sākt tieši ar Baltijas valstīm, nevis Ukrainu.
Iedomāties, ka varēja būt labāk, jau ir grūtāk. 35 gadu laikā nav parādījies Latvijā tāds valstsvīrs/sieva, kas liktu teikt: nu kāpēc tik vēlu tu nāc? Vai tiešām nevarēji parādīties agrāk? Ja par šī 35 gadu perioda labākā politiķa titulu nominējam Vairu Vīķi-Freibergu (lai kā daudziem viņa nepatiktu, citu pat iedomāties nevar. Nav tādu), tad viņa izdarīja visu, ko varēja – palīdzot Latvijai integrēties atlantiskajās struktūrās. Bet kas būtu mainījies, ja viena premjera vietā būtu cits? Ja Guntara Krasta vietā būtu Vilis Krištopans? Nu bija jau abi, ar nelielu atstarpi.
Dažkārt dzirdamas žēlabas, ka viss būtu citādi, ja būtu notikusi visaptveroša lustrācija un visi vecie komunisti un čekisti būtu izmēzti no valsts pārvaldes. Ko lai saka?
Deviņdesmitajos gados jaunā nomenklatūra tikai veidojās. Katrs ar kaut minimālu vadītāja vai organizētāja talantu varēja brīvi nākt un izpausties. Faktiski visi ceļi un visas durvis bija vaļā. Vairāk nekā jebkad pirms tam un pēc tam. Nekādas īpašas privilēģijas “vecajiem komunistiem un čekistiem” nebija. Tieši otrādi, viņus visus centās aizstāt ar jauniem.
30 gadus vecā fiziķa Eināra Repšes iecelšana par Latvijas Bankas prezidentu ir uzskatāms piemērs tam, kāda bija kadru politika neatkarīgās Latvijas sākumposmā. Ja arī kāds “disidents” ļoti gribēja, bet netika kādā amatā, tad nevis tāpēc, ka nebija notikusi lustrācija, bet gan tāpēc, ka prata tikai skaļi runāt, visu kritizēt, bet ne vadīt. Var piekrist: ja būtu notikusi lustrācija, tad, iespējams, būtu vairāk brīvu vakanču, kuras varētu aizpildīt tie, kas konkurences cīņā vājāki, bet vai tas ko dotu mūsu valsts labklājībai?
Pulveris izšauts
Bieži barikāžu sakarā tiek piesaukta tā neaprakstāmā vienotības sajūta, kāda bija toreiz, un ar rūgtumu tiek atzīmēts – kur tā pazudusi? Manuprāt, šāda gaušanās ir gandrīz vai bērnišķīga. Tikpat labi var sūroties, kur pazudusi tā lielā mīla, kāda bija pirms kāzām; kur pazudusi jaunība, “kas nenāks vairs” un tamlīdzīgi. Tāpēc jau mēs katru gadu janvārī atceramies šo barikāžu laiku, jo tas bija vienreizējs, neatkārtojams notikums mūsu paaudzes vēsturē. Tieši ar šo vienotību, ar mērķu skaidrību un nepārprotamību. Tur nebija nekādu “viss nav tik viennozīmīgi”, nekādu atrunu un laipošanas.
Saglabāt šādu “uzvilktu” dvēseles stāvokli ilgstoši nav iespējams. Tas kļuva redzams jau drīz vien pēc barikādēm. Barikādes de facto bija trīs ilgu, visai saspringtu Atmodas gadu kulminācijas punkts. Kad tā paša gada augustā notika pučs un PSRS armijas daļas ieņēma visus tos pašus stratēģiskos objektus, ap kuriem janvārī tika saceltas barikādes, sabiedrība to uztvēra ar apbrīnojamu mieru (vienaldzību).
Var jau teikt, ka šai vienaldzībai bija objektīvs pamats – 1991. gada augustā viss izšķīrās Maskavā. No mums maz kas bija atkarīgs. Ja gribam būt objektīvi, tad jāatzīst – viss Atmodas gadu pulveris jau bija izšauts. Ja Maskavā būtu uzvarējuši pučisti un atjaunotu veco kārtību, diez vai Latvijā daudziem vēl būtu pieticis spēka kaut cik nopietni pretoties. Pēdējo teikumu pieminu kā iebildumu plaši izplatītajam pieņēmumam, ka PSRS sabrukums bija vēsturiski determinēts un tam būtu bijis jānotiek jebkurā gadījumā.
Redzot, kas šodien notiek pasaulē, kļūst skaidrs, ka situācija tajā laikā varēja attīstīties arī pēc cita scenārija. Teiksim, kā Ķīnā ar saimnieciskā modeļa maiņu, bet saglabājoties represīvajam valsts pārvaldes modelim. Nav precīzi izmērojams, cik liels bija mūsu barikāžu pienesums PSRS sabrukuma veicināšanā, bet tas noteikti bija būtisks un nozīmīgs.
Tam pat ir sava ietekme uz mūsu pašreizējo drošību. Šībrīža Kremļa saimnieks lieliski atceras 1991. gada janvāra notikumus Baltijā un labi saprot – tur viņu ar sālsmaizi neviens nesagaidīs (kā viņš bija iedomājies par Ukrainu). Tāpēc varbūt labāk turēties tālāk no valstīm, kur neapbruņota tauta gatava celt barikādes, sēdēt ziemas salā pie ugunskuriem un sargāt savu zemi.
“Sociālais taisnīgums”
Atceroties tos laikus un tā laika sapņus, jāatzīst, ka ne viss piepildījās. Astoņos gados Skandināvijas dzīves līmeni nesasniedzām. Šobrīd pat grūti iedomāties, ka astoņi gadi tolaik bija vispārpieņemtais termiņš, pēc kura dzīvosim kā Zviedrijā.
Reālā dzīve neatkarīgajā Latvijā ne visus ir lutinājusi. Arī daudzus tos, kuri pirms 35 gadiem sēdēja pie ugunskuriem Doma laukumā un citur. Viņi izjūt pamatotu rūgtumu. Mēs toreiz bijām gatavi atdot visu, tai skaitā dzīvību, bet mums par to tagad iedod pensiju zem iztikas minimuma.
Viņus var saprast, un Latvijas politiķiem vajadzētu vairāk domāt, kā samazināt plaisu starp lielo un mazo pensiju saņēmējiem, nevis runāt par “sociālo taisnīgumu” (ko katrs iemaksājis, to saņem). Šo principu varbūt var attiecināt uz tiem, kas darba gaitas sāka jau pēc 1996. gada (kad stājās spēkā esošā pensiju sistēma), bet ne uz tiem, kas sociālekonomiskās sistēmas lūzumu ar tam raksturīgo haosu piedzīvoja jau darba gados. Tas ir, uz tiem, kas veidoja barikāžu aizstāvju galveno masu.
Ja reiz šim jautājumam esam pieskārušies, tad jāatzīst, ka galvenie barikāžu aizstāvji bija cilvēki no laukiem. Tieši tie, kuriem šodien vismazākās pensijas, jo nākamajā desmitgadē pēc barikādēm viņi bija spiesti par santīmiem strādāt gateros vai mežā bez līguma un bez sociālajām iemaksām. Šodienas lielo pensiju saņēmēji uz barikādēm bija reti viesi. Tikai tad, kad tur ieradās televīzijas brigāde. Arī par to šodien nevajadzētu izvairīties runāt. Īpaši tad, kad ar neslēptu patosu tiek piesaukts sociālais taisnīgums.
info
Uzzini pirmais
kas interesants noticis Latvijā un pasaulē,
pievienojoties mums Telegram vai Whatsapp kanālā