Abstrakti vides objekti, krāšņa ielu māksla, divas baznīcas, vairākas rūpnīcas, Daugavas ūdeņi, noslēpumains purvs ar kūdras dzelzceļa sliedēm un viens no slavenākajiem kebabiem pilsētā – šāds ir apskates objektu saraksts, ko piedāvā Rīgas apsoļošanas ekspedīcijas piektais posms.
Māksla un daba starp daudzstāvenēm
Iepriekšējā ekspedīcijas posma noslēgumā, iegrimusi lielos priekos par fantastisko saulrietu, nemaz nepamanīju, ka Ķengaraga parka apkaimē ir izvietoti vairāki vides mākslas objekti, kas apkopoti pastaigu maršrutā “Pastaigu kvadrāts ar stipri noapaļotām malām”. Maršruta aprakstā teikts, ka, atkarībā no iecerētā pastaigas mērķa, to var izstaigāt vienu reizi, ja nolūks ir iepazīties ar mākslas darbiem, bet, piemēram, svara zaudēšanai vēlams mērot sešus līdz astoņus apļus.
Dokumenti
Pastaigas punkti. Ķengarags – Medemciems.gpx
Vienīgais šodienas nolūks man ir aplūkot pa ceļam esošos vides objektus, tāpēc katru apskatu tikai vienu reizi. Kā pirmo uzeju Krišjāņa Beļavska darbu “Koki lapās”, kurā dažādu izmēru vārdi sarindoti metāla rāmī. Starp citu, tieši metāla rāmis kā darbu ietvars ir to vienojošais motīvs. Lasu vārdus vienā virzienā, lasu vārdus otrā virzienā, bet literārā abstrakcija skaidrākas aprises īsti neiegūst.
Lai skatītu šo resursu, mums ir nepieciešama jūsu piekrišana sīkdatnēm.
Piekrītu “Trešās puses” sīkdatnēmPārvaldīt sīkdatnes
Dodos meklēt Laumas Muižarājas darbu “Klusā daba”, kas veidots, balstoties uz Ķengaraga ēdināšanas iestāžu izpēti un to raksturīgāko iezīmju piefiksēšanu. Kamēr brīnos par šo darbu, tikmēr paslīdu uz ledus un vēl krietnu gabaliņu pašļūcu uz ceļgala. Ziema. Re, aizskatīšanās uz mākslas darbiem var būt bīstama.
Daugavas krastā slejas Spāres Vītolas darbs “Mākoņķērājs”, kas no visiem trim darbiem ir pats pamanāmākais, jo abiem pārējiem nezinātājs, visticamāk, patrauktos garām. Trīs metāla rāmji notvēruši debesu strēli, papildinot to ar gubu mākoņiem. Tik pelēkā dienā kā šī, kad viss tinas blīvā miglā, no metāla veidotas mākoņu formas debesīm par skādi nenāk. Ceturto vides objektu, kas atrodas pie Ķengaraga putnu vērošanas torņa, meklēt nedodos, jo maršruts ved pretējā virzienā.
Sekoju Ķengaraga promenādei. Aiz žoga atrodas teritorija, kur 1924. gadā tika nodibināta gumijas rūpniecības akciju sabiedrība “Kvadrāts”, kas tā plauka un zēla, ka jau drīz vien bija lielākā gumijas izstrādājumu ražotne visā Baltijā. Ko tikai tur neražoja – sākot ar gumijas apaviem, velosipēdu riepām un beidzot ar gumijas rotaļlietām un glābšanas laivām. Lielākā daļa saražotās produkcijas tika eksportēta uz ārzemēm. Padomju gados rūpnīcu pārdēvēja par “Sarkano kvadrātu”, un šis nosaukums joprojām rēgojas kartē. Mūsdienās ievērības cienīgākais apskates objekts ir fabrikas mūris, ko klāj visnotaļ krāšņi mākslas darbi. Kurš to būtu domājis, ka Ķengaragā māksla ir sastopama teju ik uz stūra?
NODERĪGA INFORMĀCIJA:
- Maršruta garums: 20,2 km.
- Maršruta grūtības pakāpe: viegls.
- Maršruta segums: asfalts, bruģis, zemes ceļi, taciņas.
- Maršruta sākuma punkts: 15., 31., 49. autobusa pietura “Rasas iela”. Netālu atrodas dzelzceļa stacija “Daugmale”.
- Maršruta beigu punkts: Dzelzceļa stacija “Medemciems”. Netālu atrodas starppilsētu autobusa pieturas “Medemciems” un “VEF-Baloži”.
- Maršruts sasniedzams ar sabiedrisko transportu.
- Ņem vērā, ka daļa maršruta ved gar brauktuvēm, tādēļ atceries par atstarotājiem un parūpējies, lai esi pamanāms! Tāpat īpaši uzmanīgi šķērso ielas un ceļus!
Priecē ne tikai māksla, bet arī Ķengaraga promenāde, kas izveidota varen glīti un gaumīgi. Te trīsstūra formas skatu platforma aicina baudīt Daugavas ainavas, no kurām šodien gan nekas daudz nav samanāms, te sarkani zviļņi mudina atpūtināt kājas. Daugavas krastus iecienījuši putni – krastā spārnus žāvē pīles, ūdenī cēli slīd gulbji, bet visam pa vidu dūdo baloži, un aizdomīgus skatus met vārnas. Starp putniem garāmgājēju skatienus apstādina uz asfalta uztrieptie vārdi “Šī ir mana mīļākā diena”.
Kā īstens pārsteigums no miglas izlien Ķengaraga dīķis, ar saviem gana mežonīgajiem, izrobotajiem krastiem asi kontrastējot ar piecstāvīgajām bloku mājām, kas slejas uzreiz aiz ūdenstilpes, un drīzāk atgādinot iztēles radītu mirāžu. Dīķī peras pīles un gulbji.
Baznīca, kebabs un fabrikas meklējumi
Ir svētdiena, tomēr zvanu skaņas, kas atlido no Daugavas pretējā krasta, krietni izbrīna. Vēl viens kontrasts. Krastmalas bloku mājas un zvanu duna. Migla zvanu balsīm piešķir gluži vai maģisku noskaņu. Kā tāli zvani no vēl tālākām zemēm. Nezinu, kura pretējā krasta baznīca mani aplaimoja ar šādu mūziku, tomēr arī šajā Daugavas pusē apskatāms kāds dievnams – Sv. Antona Romas katoļu baznīca, tālab izmetu nelielu loku, lai to aplūkotu.
Pārgājiens apkārt Rīgai
Kā tas būtu – apsoļot apkārt Rīgai? Tieši ar šādu domu dodos savā ekspedīcijā. Pārgājienu apkārt Rīgai esmu sadalījusi astoņos posmos, tos pielāgojot sabiedriskā transporta pieturvietām, lai nokļūšana turp un atpakaļ liekas raizes nesagādātu. Uzreiz piebildīšu, ka nebūt neesmu apņēmusies cieši pieturēties pie kartē iezīmētajām Rīgas robežām, bet šai ekspedīcijai pieiet drīzāk idejiski. Ne visur privātīpašumi ļauj sekot Rīgas robežām, citviet gadās kādi interesanti apskates objekti vai gluži vienkārši jaukākas takas maķenīt tālāk no robežām. Galu galā, svarīgākais jau ir palūkoties uz pilsētu no malas un to atklāt no jauna, nevis spītīgi turēties pie oficiālās robežlīnijas.
► Rakstā atradīsi maršruta .gpx failu – lejupielādē to, atver kādā no karšu lasīšanas lietotnēm un arī dodies pārgājienā!
► Citus šī maršruta posmus meklē šeit.
2015. gadā iesvētītā baznīca ir viens no jaunākajiem katoļu dievnamiem Latvijā. Baznīcas celtniecību lielā mērā sponsorēja draudze, kas jau gadiem bija bez sava dievnama. No informatīvās plāksnītes uzzinu, ka Sv. Antona baznīcā dievkalpojumi notiek trīs valodās – atkarībā no izvēlētā apmeklējuma laika, garīgās gudrības te var smelties latviešu, krievu un poļu mēlē. Ielūkojos cauri durvju stiklam un secinu, ka dievkalpojums poļu valodā vēl nav beidzies. Man par lielu pārsteigumu baznīcā sapulcējies negaidīti brangs bariņš ticīgo.
Netraucēju dievkalpojumu un durvis lieki nevirinu. Tā vietā atgriežos uz Ķengaraga promenādes, kur jau drīz vien Daugavas malā slejas Enkurnieku stacijas ēka, liecinot par kādreizējo enkurnieku arodu – enkurnieki reiz palīdzēja vajadzīgajā vietā noenkurot plostus un strūgas, jo tiem nemaz nebija ļauts iepeldēt Rīgas pilsētas ūdeņos bez vietējā enkurnieka ziņas un palīdzīgās rokas. 19. gadsimta beigās šis amats izzuda.
Kad pirms pārgājiena urbos kartē un zīmēju maršrutu, pamanīju, ka teju leģendāru statusu iemantojušais “Bolderājas kebabs” tagad pārcēlies uz Ķengaragu. Arī šai Rīgas apkaimei tas tīri labi piestāv, tāpēc iekļāvu to maršrutā kā vietu pusdienām. Pat vēl vairāk – pielāgoju pārgājiena sākuma laiku kebabnīcas atvēršanās stundai. “Bolderājas kebabs” ieriktējies Ķengaraga tirgus aizmugurē. Interneta dzīlēs atrodams, ka Ķengaraga tirgus 2022. gadā zaudējis tirgus statusu, tomēr tā arī netieku gudra, ko tas īsti nozīmē, jo realitātē tirgus ir dzīvāks par dzīvu. Ārpusē cita citai blakus sarindojušās puķu bodes, kurās var iegādāties ziedus visiem dzīves gadījumiem, sākot ar dzimšanas dienām, izlaidumiem, kāzām un beidzot ar bērēm. Savukārt tirgus iekšienē atrodams viss, kas vajadzīgs un arī nav vajadzīgs – piena produkti, gaļas izstrādājumi, visdažādāko veidu saldumi, saimniecības ziepes, maize, visādi plastmasas daikti un kas tikai vēl ne. Tirgus kā tirgus.
Ķengaraga tirgus.
Foto: Solveiga Kaļva
Iepazinusi Ķengaraga tirgu, dodos uz tā aizmuguri, lai sadzītu rokās “Bolderājas kebabu”. Izvēlos kebabu maizītē, jo no iepriekšējās viesošanās kebabnīcā, kad tā vēl atradās savā oriģinālajā vietā Bolderājā, atminos, ka tieši pufīgā maizīte bija kebaba lielākā burvība. Pasūtījuma numuru viesmīlis uzraksta uz čeka ar roku. Ilgi nav jāgaida, kā kebabs jau gatavs. Maizīte joprojām ir tieši tik garda, kā es to atceros.
Atceļā uz promenādi ielūkojos Austuves ielas tālākajā galā, jo tur reiz slējās Baltijas Linu audeklu manufaktūra. Lai gan dibināta maķenīt agrāk, pie mūra ēkām Ķengaragā šī rūpnīca tika vien 1860. gadā. Tolaik manufaktūra nodarbojās ar linu apstrādi, audeklu aušanu un balināšanu, bet 20. gadsimtā arvien lielāku produkcijas daļu sastādīja zvejas tīklu, sporta tīklu un lāpāmo diegu ražošana. 1939. gadā fabrikas īpašnieki aizlaidās uz Vāciju, bet padomju laikos uz uzņēmuma bāzes tika izveidota Rīgas Zvejas rīku fabrika. 1993. gadā rūpnīca savas durvis slēdza. Izlīkumojot kvartālu, samanāmas vairākas vēsturiskās ēkas, kas krasi kontrastē ar pārējo Ķengaraga apbūvi. Visšarmantākā šķiet kādreizējā manufaktūras administrācijas ēka, ko grezno zaļa, sīkrūtota koka veranda.,
Savdabīgu kolorītu šim Ķengaraga nostūrim piešķir arī kādreizējā restorāna “Lido krievu sēta” pamestās mājeles, kas rotātas ar košiem un slāviskiem gleznojumiem un kokgriezumiem, uz mirkli ļaujot sajusties kā spoku pilsētā.
Kādreizējā “Lido krievu sēta”.
Foto: Solveiga Kaļva
Pāri Daugavai, saldējums uz sienas un RĪGA
Atgriežoties uz Ķengaraga promenādes un tuvojoties Dienvidu tiltam, rodas jautājums – nez, vai uz šī tilta gājējiem ir paredzēta vieta? Un kā tur vispār nokļūt? Tomēr viss izrādās vienkāršāk par vienkāršu. Uz tilta uzved trepītes, un, jā, gājējiem tur ir paredzēta bezgala plata ietve. Tiesa, mašīnas joņo garām skaļi rēkdamas, bet vai gan no tilta šķērsošanas varētu gaidīt klusumu? Ne taču. Daugava tinas biezā, biezā miglā. Pat no TV torņa samanāmas tikai kājas.
Drīz vien pēc Dienvidu tilta skatam atklājas Rīgas Piena kombināta plašā teritorija, kuras mūri 134 metru garumā grezno zīmola “Pols” 55. gadadienai veltīts murālis, kas atklāts 2025. gadā. Murāļa tapšanā iesaistīti seši Latvijas ielu mākslinieki: Dainis Rudens, Miķelis Mūrnieks, Bikti, Skrūve, Uman un Erska. Katrs no māksliniekiem saldējuma un zīmola tematiku apspēlējis sev raksturīgajā rokrakstā, radot krāšņu un daudzveidīgu ielu mākslas darbu. Vienmēr priecājos, kad pilsētvidē parādās jauni ielu mākslas darbi. Pingvīni, leduslāči, saldējumi, sniega kupenas, pat haizivis un begemoti ēverģēlīgi gozējas uz garā mūra.
Zīmolam “Pols” veltīts murālis.
Foto: Solveiga Kaļva
Sekoju Bauskas ielai, kuras labajā pusē atrodas Rīga, bet kreisajā – Ķekavas novada Valdlauči. Dīvainais teritoriju sadalījums raisa pārdomas par to, kā vispār tiek novilktas pilsētu robežas. Šo rēbusu neatrisinājusi, nonāku pie ikoniskās Valda Celma dizainētās robežzīmes RĪGA. Līdzīgi kā zīmei, ko aplūkoju Rīgas apsoļošanas ekspedīcijas otrajā posmā, arī šai esmu braukusi garām, bet nekad neesmu piestājusi, lai to apskatītu tuvplānā. Izskatās, ka šos burtus klāj daudz svaigāks un spožāks baltās krāsas slānis, nekā Brīvības gatves malā izvietotos burtus. Netālu no RĪGA burtiem mežmalā slejas cementa plāksne ar telpisku pilsētas teritoriālo attēlojumu, kas gan, šķiet, laika gaitā ticis pie maķenīt citādākām robežām.
Robežzīme RĪGA uz Ziepniekkalna ielas.
Foto: Solveiga Kaļva
Cauri purvam un bērziņiem
Kāda privātīpašuma zīme mazliet pamaina tālāko maršrutu, tāpēc sanāk soļot cauri privātmāju apbūvei, bet tā nav liela skāde, jo ir gana interesanti aplūkot, kā cilvēki dzīvo šajā rajonā. Jau pēc kāda laiciņa maršruts ved tieši gar Medema kūdras purva malu, kur jauka taciņa vijas cauri kupli saaugušiem bērziņiem. Pēcāk skatam atklājas kūdras ieguves lauki, un maršruts turpinās pa perfekti taisnu stigu, kuras vietā agrāk stiepās kūdras dzelzceļa sliedes.
Baložu kūdras bānīša sliedes.
Foto: Solveiga Kaļva
Kūdras fabrika “Baloži” tika nodibināta 1945. gadā, bet jau trīs gadus vēlāk purvā sāka darboties dzelzceļš kūdras pārvadāšanai. 1957. gadā kūdras dzelzceļa līnija stiepās 28 km garumā, bet vēlāk, samazinoties kūdras krājumiem, dzelzceļš pa posmam vien tika demontēts. Līdz mūsdienām kādreizējā kūdras dzelzceļa sliedes saglabājušās 2,5 km garumā, un par tām rūpējas biedrība “Bānīša draugu klubs“, kas darbojas arī pie muzejdzelzceļa izveides, attīstīšanas un uzturēšanas. Vasaras sezonā konkrētos datumos ir iespējams doties ekskursijā ar Baložu kūdras bānīti. Tāpat interesenti var pievienoties “Bānīša draugu kluba” rīkotajām talkām un iesaistīties kluba aktivitātēs.
Sekoju sliedēm un bērziem. Brīnišķīga ainava! Pretī nāk kāds vīrietis, kurš sasveicinās. Atbildu sveicienam, bet pie sevis nodomāju – cik dīvaini. Pēc brīža mani pasveicina maza meitene. Tad aptveru, ka es vairs neatrodos Rīgā, kur ļaudis traucas viens otram garām, bet gan daudz mazākā pilsētā – Baložos, kur, acīmredzot, spēkā ir citas pieklājības normas. Šeit jāpiebilst, ka Rīgas robeža cauri purvam aizstiepjas Jelgavas šosejas virzienā, bet skaidrs, ka purvam pāri nebridīšu, tāpēc metu loku cauri Baložiem.
Ārpus Rīgas
Kādā brīdī sliedes aizstiepjas Baložu kūdras fabrikas virzienā, kur joprojām tiek pārstrādāta kūdra no visdažādākajam Latvijas malām, bet mans maršruts nogriežas pretējā virzienā un ved uz Baložu centru. Iepretim Baložu pilsētas kultūras namam izveidota burvīga strūklaka, kas telpiski ataino Baložu ģerboni – trīs ūdensrožu lapas un vardi. Protams, ziemā strūklaka nedarbojas, bet varde cēli sēž, lūkojas uz ūdensrožu lapām un sapņo par tveicīgiem vasaras vakariem. Kā jau mēs visi.
Vadoties pēc Baložos mītošās draudzenes ieteikuma, dodos meklēt siltumu un kādu aromātisku dzērienu kafejnīcā “Būt”. Omulīgā vietiņa ir cilvēkiem pilna. Gaismiņas, kafijas garaiņi un siltums – kas gan ziemīgā pārgājienā var būt labāks par šo? Kad kafija iemalkota un deguns sasildīts, jādodas tālāk. Vakars un tumsa tuvojas spējiem soļiem.
Izmetu loku apkārt Vissvētās Dievmātes Bogoļubskas ikonas pareizticīgo baznīcai, kurai pamatakmens likts vien 2012. gadā. Guļbūves dievnams celts no Latvijas priedēm un rotāts ar zaļu jumtu un zeltītiem sīpolveida kupoliem, kas mirdz un laistās jau pa gabalu. Uzreiz aiz baznīcas meklējams Mūlkalns. Raušanās augšup pa sniegoto taciņu noris manierē “viens solis augšup, divi lejup”, pa ceļam iesprūstot asos mežrozīšu zaros, bet pēc nelieliem pūliņiem virsotni tomēr izdodas sasniegt. Šis izskatās pēc vietējo vidū iecienīta kalniņa ziemas prieku baudīšanai. No augšas paveras laba panorāma ar baznīcu un Baložiem fonā. Pāri Mūlkalna mugurai stiepjas šaura taciņa. Labajā pusē slejas Baložu apbūve, bet kreisajā – mazliet aizdomīga paskata mazdārziņu rajons.
Vissvētās Dievmātes Bogoļubskas ikonas pareizticīgo baznīca.
Foto: Solveiga Kaļva
Paliek arvien tumšāks. Kamēr iespējams soļot pa ietvi, tikmēr ir labi, tomēr gana lielu posmu cauri Medemciemam nākas iet gar ceļa malu. Mašīnu arī daudz. Uz kurieni visi tā traucas? Kad sasniedzu Medemciema dzelzceļa staciju, ir pilnībā satumsis. Aizeju līdz vecajai Jelgavas šosejai, pa kuru plānoju turpināt ceļu līdz Ziepniekkalnam, bet tā grimst melnā tumsā. Nē, tagad nebūtu prāta darbs turpināt pārgājienu. Dodos atpakaļ uz Medemciema dzelzceļa staciju un gaidu vilcienu uz Rīgu. Laiks piknikam!
Citi maršruti Rīgā un Pierīgā