Skatītājs šodien vēlas kino kvalitāti tiešraidē vai jebkurā ikdienas televīzijas raidījumā. Skatītājs grib perfektu vidi, perfektu kameru kustību un augstas detalizācijas attēlu. Tehnoloģija sola to visu: papildinātā un miksētā realitāte, reāllaika trīsdimensiju vides renderēšana un robotizētas kameras. Taču aiz spožās un perfektās bildes slēpjas konkrēti lēmumi, robežvērtības un riski, kurus ignorēt vienkārši nedrīkst. Tas ir darba rīks, kas jau šodien spēj piegādāt kino cienīgu ēteru. Tas, kas vēl pirms dažiem gadiem šķita kā nākotnes fantāzija, šodien jau ir realitāte, kas pamazām ienāk arī Latvijas studijās.
Vai Robotu studija tiešām aizstāj cilvēku, vai tikai noslēpj viņu aiz kodiem un protokoliem? Šis ir stāsts par to, ko sola piegādātāji, ko saprot pasūtītāji, ko saņem skatītājs – un kas notiek, ja izslēdzas viens rendermezgls vai “aiziet garām” viena robotkamera.
Tehnoloģija ar cilvēka seju
Papildinātā realitāte jeb AR un reāllaika 3D renderēšana ļauj televīzijas studijai kļūt gandrīz bezgalīgai. Ir iespējams radīt jebkādu foto reālistisku vidi vai tieši otrādi animētu vidi praktiski bez ierobežojumiem. Fons vairs nav audums vai krāsa, bet gan digitāla telpa, kur iespējams pārveidot ar vienu klikšķi. Robotizētās kameras ir spējīgas pārvietoties daudz precīzāk un ātrāk nekā jebkurš operators, atkārtojot kustības ar milimetra desmitdaļas precizitāti. Tas paver iespējas radīt vizuāli greznu un tehniski nevainojamu saturu – no ziņu studijām līdz izklaides šoviem.
Bet šī precizitāte pieprasa arī cilvēku, kas saprot, ko dara. Neviens robots un neviena 3D vizualizācija vai vide vēl nespēj “sajust kadru” – šīs tehnoloģijas tikai izpilda iepriekš iedotu kustību vai uzdevumu. Neviens renderēšanas dzinējs pats neizlemj, kādu emociju vajadzētu atspoguļot vai uzsvērt. Aiz katra automatizēta risinājuma stāv cilvēks, kurš to programmē, renderē, sinhronizē, pārbauda un uzņemas atbildību.
Automatizācija nepazudina profesijas, tā tās pārveido
Līdzīgi kā savulaik redaktors kļuva par digitālā satura producentu, arī šodien kameru operators un kameru tehniķis kļūst par robotu kameru kustību programmētāju, bet scenogrāfs – par trīs dimensiju vides arhitektu. Robotu studija neiznīcina radošumu, tā tikai prasa citādu skatījumu. Patiesībā Robotu studija radošumu veicina, jo nav praktiski nekādu ierobežojumu mākslinieciskajai izteiksmei. Tehnoloģija izpilda mehānisko darbu, cilvēks nodarbojas ar radīšanu.
Tā ir jauna sadarbības forma starp cilvēku un mašīnu, kurā uzvar tie, kuri ir gatavi mācīties un apgūt jaunu tehnoloģiju radītās priekšrocības. Tiem, kuri turpina strādāt “pa vecam”, šī jaunā, daudz tehnoloģiskākā pasaule patiešām šķiet pat biedējoša. Bet tiem, kuri redz, ka kamera apvienojumā ar robotiem un automatizāciju vairs nav tikai plikas metāla konstrukcija, bet radošs instruments, tā ir iespēja sasniegt jaunu precizitātes un mākslinieciskās izteiksmes līmeni.
Kad tehnoloģija kļūdās
Perfekta tehnoloģija neeksistē. Ja kāds mēģina stāstīt, ka sistēma “nevar kļūdīties”, tā ir tikai reklāma. Realitātē jebkurš komplicēts risinājums ir atkarīgs no simtiem un pat tūkstošiem detaļu – kustību sensoriem, augstas precizitātes zobratiem, sinhronizācijas protokoliem, renderēšanas serveriem, datu pārraides ātrumiem, krāsu precizitātēm un cilvēka, kas to visu projektē, realizē un uzrauga. Pietiek ar vienu nepareizu komandu vai novēlotu sinhronizāciju, lai perfektais kadrs sabruktu.
Tieši šādos brīžos atklājas, cik svarīgs joprojām ir cilvēks. Ne algoritms, ne kods, bet cilvēka intuīcija spēj saprast, kad jāapstājas, jāpielāgojas vai jārada jauns risinājums uz vietas – reālā laikā. Tehnoloģija palīdz, bet tā vēl neaizstāj improvizāciju, kas ļoti bieži glābj automatizētu tiešraidi no pilnīgas apstāšanās.
Solījumi un realitāte
Tehnoloģiju piegādātāji un ražotāji bieži sola “Holivudisku kvalitāti” un “automatizētu efektivitāti”. Pasūtītāji bieži dzird tikai pirmo daļu un iedomājas, ka viss notiks pats no sevis. Taču šāda vieda sistēmas prasa rūpīgu sagatavošanos, testēšanu un personāla apmācību. Skatītājs savukārt redz tikai gala rezultātu – bildi, kas vai nu izskatās dārga un dzīva vai lēta un mākslīga.
Lai starp solījumu un realitāti nerastos plaisas, jābūt trīs pamata lietām. Pirmkārt, skaidrai izpratnei, ko tieši dara tehnoloģija un ko dara cilvēks. Otrkārt, kvalitatīvai komandai, kas spēj kontrolēt procesu, nevis to tikai novērot. Treškārt, izpratnei, ka katra inovācija nes līdzi atbildību, ne tikai iespējas.
Kāpēc tas ir svarīgi tieši un tagad
Mēs vairs neatrodamies tehnoloģiju gaidīšanas režīmā. Papildinātā realitāte, reāllaika renderēšana un robotizētas sistēmas vairs nav eksotika. Tās jau šodien tiek izmantotas televīzijā, koncertos un tiešraidēs visā pasaulē. Tas nozīmē, ka jautājums vairs nav “vai” šīs tehnoloģijas ienāks pie mums, bet “kā” mēs ar tām strādāsim. Izvēle ir starp diviem scenārijiem. Vienā – cilvēks iet “veco” ceļu, kur tehnoloģija ir kā radošumam bīstams, neaizsniedzams un nevajadzīgs iekārtu kopums, kurš ierobežo vai šķietami aizstāj radošumu. Otrā – cilvēks kļūst par tehnoloģijas un automatizētu sistēmu diriģentu, izmantojot jaunos rīkus, lai radītu vēl pārliecinošāku vizuālo pieredzi. Kurā pusē mēs būsim, atkarīgs tikai no tā, cik drosmīgi un atbildīgi spēsim apvienot realitāti ar tās digitālo atspulgu.
Seko “Delfi” arī Instagram un YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit