Eksporta un konkurētspējas veicināšana ir tās lietas, uz kurām Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera (LTRK) savā turpmākajā darbā fokusēsies vairāk, to intervijā LSM.lv atzina jaunā LTRK valdes priekšsēdētāja Katrīna Zariņa. Organizācija šajā gadā koncentrēsies arī uz nākamās Saeimas vēlēšanām – jautās un prasīs politiķiem tās lietas, kas ir svarīgas uzņēmējiem, arī valsts un ekonomikas attīstībai.

Zariņa pauda, ka Latvija ekonomikas attīstībā virzās lēnāk nekā kaimiņvalstis Igaunija un Lietuva un viena no problēmām varētu būt tā, ka latvieši atšķirībā, piemēram, no igauņiem neprot pārdot savus veiksmes stāstu. “Mums ir jādefinē, kas ir tas, ko mēs pārdodam. Kaut kādu vienu galveno ziņu vai maksimums divas trīs. Un ka visi arī vienā mēlē un visur par to runā,” klāstīja jaunā LTRK vadītāja. 

ĪSUMĀ no LTRK vadītājas intervijā teiktā: 

Ilze Zālīte: Jānis Endziņš ir beidzis darbu LTRK valdes priekšsēdētāja amatā. Kas ir tās lietas, kas līdz šim ir izdarītas, un ko jūs varētu pārņemt no tā, kas ir uzsākts?

Uzziņai

LTRK ir lielākā uzņēmēju biedrība Latvijā, kurā apvienojušies vairāk kā 8000 biedru (2700 individuālie uzņēmumi un 5500 no uzņēmēju biedrībām) – visu reģionu un nozaru mikro, mazie, vidējie un lielie uzņēmumi, asociācijas, pilsētu uzņēmēju klubi, un citas uzņēmēju apvienības. LTRK biedru kopējais apgrozījums sasniedzis 17,2 miljardus eiro. Salīdzinājumam Latvijas iekšzemes kopprodukts faktiskajās cenās 2024. gadā bija 40,2 miljardi eiro.

Avots: LTRK un Centrālā statistikas pārvalde 

Katrīna Zariņa: Droši vien tas, ko vērtīgi atzīmēt ir tas, ka LTRK 2025. gadā svinēja savu deviņdesmitgadi. Esam organizācija ar senu vēsturi, ar plašu biedru loku. Un droši vien ir svarīgi nodalīt LTRK administratīvo darbu, ko vada valdes priekšsēdētājs, un saimniecības pusi un politisko darbu, ko īsteno LTRK padome un viss biedru kopums. Jo tad, kad LTRK valdes priekšsēdētājs vai jebkurš cits iziet publiskajā telpā ar kādu viedokli, kaut ko saka vai dara, tas viss ir bāzēts tajā, ko LTRK biedri šeit iekšienē jau ir izdiskutējuši, pārrunājuši un vienojušies. (..) Organizācija ir spēcīga, mums ir iekšējie procesi labi sakārtoti, un attiecībā uz šo politisko darbību mēs visdrīzāk turpināsim tādā pašā formā un tur nekādām tādām  milzīgām izmaiņām nevajadzētu būt un tādas netiek arī plānotas. 

Tad ir saimnieciskais darbs, kas ir darbs ar biedriem. Tas ir viss LTRK pakalpojumu bloks, par kuru varbūt publiskajā telpā mazāk dzird un redz, bet tas atkal ir redzamāks, dzirdams mūsu biedriem. Tas ir komercbloks, pakalpojumi biedriem, viņu konkurētspējas celšanai. Teiksim, dažādi semināri, apmācības, praktiskās darbnīcas, veidi, kā nopirkt preces, pakalpojumus par izdevīgākām cenām. Tas ir eksportspējas celšanas bloks, kur mēs organizējam dažādas vizītes, tostarp ārvalstu vizītes, šeit ir arī kontaktbirža. Tāpat organizējam dažādus tīklošanās pasākumus, kontaktēšanos, lai attīstītu jaunas biznesa idejas, jaunus biznesa kontaktus. (..) Tas, kur es redzu lielāku iesaisti vai fokusu nākotnē, ir pakalpojumu bloks, kur mēs komersantiem palīdzam kļūt konkurētspējīgākiem visdažādākajos jomās un blokos. 

Vai ar to domājat, ka uzņēmumiem ir jāpalīdz vēl vairāk? 

Vēsturiski LTRK ir trīs darbības bloki: interešu pārstāvība, konkurētspējas celšana un eksportspējas veicināšana. 

Mēs savā darbībā pēdējos gados esam ļoti fokusējamies uz interešu pārstāvību. Bet mēs redzam, ka biedriem ir pieprasījums pēc konkurētspējas celšanas un eksportspējas veicināšanas. 

Tas nozīmē, ka mums tur ir vairāk jānofokusējas. Jāsaprot, kas ir tas unikālākais, ko tikai LTRK ar savu pasaules tīklu vai pieeju un zināšanām var uzņēmējiem iedot. Kā to visu salikt kopā un panākt to, ka mūsu biedriem būšana LTRK ir saimnieciski izdevīga. Nu tāds, es teiktu, ir varbūt tas fokuss nākamajiem gadiem. 

Katrīnas Zariņas CV

LTRK strādājusi 17 gadus.

  • Sākotnēji kā vadības asistente, pēc tam Politikas nodaļas vadītāja vietniece un Politikas nodaļas vadītāja.
  • No 2016. gada līdz 2025. gadam bijusi LTRK valdes locekle, vienlaikus pēdējos pāris gados arī Ārlietu nodaļas vadītāja, pārstāvot Latvijas uzņēmēju intereses gan Eiropas, gan starptautiskajā līmenī.
  • No 2025. gada 1. decembra ir LTRK valdes priekšsēdētāja.

Rīgas Biznesa augstskolā mācās maģistra programmā uzņēmējdarbības vadību (MBA). Vidzemes Augstskolā iegūts bakalaura grāds politikas zinātnē.

Avots: LTRK

Savukārt, ja runā par LTRK interešu pārstāvības un politikas bloku, tad, protams, ka katru gadu tās darbības prioritātes vai fokusi mainās. Un ir pilnīgi skaidrs, ka 2026. gadā mēs domāsim un skatīsimies uz Saeimas vēlēšanu procesu. Strādāsim pie rekomendācijām, ko partijām iekļaut programmās tieši ekonomikas sadaļā. (..) Tāpat notiek darbs pie Eiropas Savienības daudzgadu budžeta. Mēs varbūt šeit, Latvijā, nacionālā līmenī par to runājam mazāk, bet mums ir jārunā un jādomā, kur šie potenciālie līdzekļi Latvijas ekonomikā ir nepieciešami. Mums ir jārunā ar Briseli, jālobē, jārunā ar citu valstu vadītājiem, lai to naudu iegūtu savā aploksnē un kur mēs viņu tērēsim? Tā ir tāda svarīga diskusija, kas ir sākusies un visu gadu arī turpināsies.

Divas lietas, kas vēl noteikti jāpiemin. Mēs turpināsim iesākto darbu, kas ir birokrātijas mazināšanas blokā, jo Jānis Endziņš šo grupu vada un tur ir gan nepieciešamība, gan gaidas. (..) Vēl strādāsim pie tā, kas saistīts ar darbaspēka pieejamību un darbaspēka izmaksām. Tagad plašāk izskata grozījumus Darba likumā saistībā ar virsstundu apmaksu, bet tikpat svarīgs ir arī jautājums par darba nespējas lapām un to izmaksām uzņēmējiem, par tirgus pieprasījumam atbilstoša kvalitatīva darbaspēka pieejamību. Mēs runājam par izglītības jautājumiem, par imigrācijas jautājumiem, ilgstošā bezdarba problemātiku. 

Jūs minējāt nepieciešamību vairāk strādāt pie eksportspējas un konkurētspējas stiprināšanas. Vai jums jau ir kaut kādas konkrētas ieceres, ko plānojat piedāvāt saviem biedriem? 

Mums jau ir virkne pakalpojumu, ko mēs piedāvājam. Mums katru gadu notiek ap 180 līdz 200 dažādu semināru, apmācību gan šeit, Rīgā, gan reģionos un gan klātienē, gan neklātienē – tiešsaistē. To mēs turpināsim. Tas, kur mēs skatīsimies, – varbūt stratēģiski pārskatīsim to fokusu, kas uzņēmējiem vairāk nepieciešams, kas viņus vairāk interesē. (..) Tāpat turpināsim tīklošanās pasākumus, salīdzināšanās pieredzes apmaiņas braucienus pie uzņēmumiem, kuru ietvaros uzņēmumu pārstāvju grupa brauc pie viena uzņēmuma. Lai viens otru nedaudz motivētu, atbalstītu un gūtu iedvesmu un arī tādu reālu redzējumu, kā lietas notiek. 

Ja runā par eksportspēju, mums ir biznesa vizītes, kuras mēs organizējam gan individuāli, gan grupā, izmantojot attīstīto mūsu pārstāvju tīklu. Manuprāt, [tīklā] tagad ir kādas 70 valstis. Arī, izmantojot globālo Eiropas un pasaules kameru tīklu, mēs turpinām uzturēt ciešas attiecības un slēdzam dažādus sadarbības memorandus, lai šīs attiecības arī institucionalizētu. Mums ir pieredzes apmaiņas pasākumi, eksporta brokastis, apmācības, dažādi semināri, tostarp par ārējiem tirgiem, specifiskiem tirgiem. Tūlīt būs vebinārs par Ruandas tirgu, iedodot tādu ekskluzivitāti savā ziņā. Droši vien visiem ir pieejama informācija par Zviedrijas un Dānijas tirgu, bet par Ruandu ir maz zināms.

Mēs arī šogad plānojam sākt sēriju ar semināriem par dažādu starptautisko institūciju iepirkumiem un Latvijas uzņēmumu iespējām tajos.

Tātad Pasaules Bankas, OECD (Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas) līmenī, kādas ir iespējas arī NATO iepirkumos un kā šis process tiek organizēts. 

Pieminējāt Endziņa kungu, kurš ir kļuvis par galveno birokrātijas apkarotāju. Tālu viņš no LTRK nav aizgājis, jo algu par darbu  birokrātijas apkarošanā viņam maksā kamera. LTRK tad droši vien ir kādas gaidas. Kādas ir tās galvenās lietas, ko jūs cerat primāri risināt birokrātijas apkarošanas jomā? 

Mēs iekšēji sakām, ka Jānis Endziņš ir devies komandējumā vai misijā. Mēs viņu tur esam nosūtījuši, viņš ir uzņēmies šo darbu. Mēs visi saprotam, ka tas nav tik vienkārši, kā varbūt šķiet. Jau pagājušogad, kad darbs sākās, mēs aicinājām biedrus sūtīt savus priekšlikumus un savas pieredzes par slogu, konkrētus piemērus, kur tad šis slogs izpaužas un kā to varētu mazināt. Ko viņi no savas praktiskās pieredzes redz, ka viņi nesaprot, kādēļ tas tiek darīts un vai to tiešām vajag. To mēs turpinām arī šobrīd. Mēs esam tāds kanāls, pa kuru informācija plūst pie Jāņa Endziņa par šo slogu, kur tas ir fiksēts. Viņš tālāk tad attiecīgi tajā mazākajā grupā, kurā viņš ir, papildus tam vēl vāc [informāciju] arī no citām nozaru asociācijām. Strādājot arī ar ministrijām un pakļautības iestādēm, veidojas tāds saraksts, kur ir kaut kādas problēmas un kā tās risināt. 

Mēs neesam pateikuši, ka jābūt rezultātam pēc 100 dienām vai pēc 20 dienām vai 20 mēnešiem. Mēs saprotam, ka tas ir process. 

No vienas puses, tam ir plašs atbalsts tāpēc, ka birokrātijas apkarošana ir vispārēja un kopējā tendence gan Eiropā, gan šeit nacionālā līmenī. Tāpēc arī Jānis Endziņš ir misijā. Bet tāpat mēs saprotam, ka Jānis Endziņš nepieņem gala lēmumu. To lēmumu jau beigās pieņem Ministru kabinets vai Saeimas komisija atkarībā no tā, kur tas priekšlikums ieguļas. Mēs no savas puses dažādos formātos un arī savā ārējā komunikācijā, iekšējā komunikācijā ar biedriem atbalstām, ka šis process virzās uz priekšu, izdarām arī publisku spiedienu un dažādas aktivitātes, lai tad, kad viņš šos priekšlikumus aiznes, lai politiķi saprot, ka, jā, jāizvērtē, bet tad vai nu jāpasaka jā vai nē. Nu krājam tādu statistiku. Jo beigās tas ir politiķu lēmums kaut ko mainīt vai nemainīt. Mēs esam procesa daļa tajā visā. 

Vai jūs varētu skaidri definēt, kas šobrīd ir tās galvenās lietas, kas satrauc uzņēmumus Latvijā?

Es neatkārtošos par to birokrātijas slogu. Tas, protams, parādās un atkārtojas. Tāpat darbaspēka pieejamība un darbaspēka izmaksas. Tā ir finanšu pieejamība. Tas arī ir koks ar diviem galiem, tas nav tik vienkārši. 

Bankas nedod kredītus uzņēmumiem? 

Saskaņā ar statistiku bankas dod vairāk kredītus nekā pirms tam. Tur, protams, var būt vairāki iemesli, kāpēc tas tā ir. Tur var būt tas, ka bankas dod vairāk [kredītus] vai arī uzņēmēji vienkārši pieprasījuši vairāk. 

Pēdējos piecos gados turbulence uzņēmējdarbības vidē un ekonomikā bijusi diezgan augsta. Kovids, karš Ukrainā, enerģētikas krīze, [ASV prezidenta Donalda] Trampa tarifu kari un zināma nenoteiktība. 

Varbūt tas Trampa tarifu stāsts ne tiešā veidā ietekmē Latvijas uzņēmumus, bet ietekmē tās valstis un to valstu uzņēmumus, kas ir mūsu galvenie eksporta partneri. Tāda sašūpošanās mūsu galvenajos eksporta tirgos arī ir atstājusi zināmu ietekmi.

Tas, kā mēs to redzam, ka, iespējams, vienkārši viss ir līdzsvarojies vai nostabilizējies, arī inflācijas kāpums ir nostabilizējies. Uzņēmumi vienkārši atliktos projektus vai lietas sākuši realizēt, un tam varbūt nav tieša sakara ar to, vai bankas dod [kredītu] vai nedod. Ja runā ar uzņēmējiem, tad, protams, viņi joprojām vērš uzmanību gan uz augstajām kredītu procentu likmēm, gan arī uz nodrošinājuma prasībām, ka tās ir pārmērīgas. Tu ne tikai atbildi ar uzņēmuma mantu ļoti daudzos gadījumos vai ej iekšā ar savu personīgo mantu un ne tikai savu, bet, iespējams, pat vēl plašāku. Tas, pēc uzņēmēju domām, ir nesamērīgi. Tad ir redzams, ka uzņēmums attīstību finansē no uzkrātajiem pašu resursiem, nevis aiziet uz banku un paņem finansējumu, bet viņi krāj, krāj, krāj, sakrāj un tad nofinansē paši no saviem līdzekļiem. 

Latvijas Banka – un ne tikai tā – satraucas, ka Latvijā ir maz attīstīts kapitāla tirgus. Kā jūs domājat, vai uzņēmēji baidās iet biržā, vai ir citi iemesli, kāpēc nav tik daudz uzņēmumu biržā? 

Es domāju, ka tas ir zināšanu jautājums. Daudziem uzņēmumiem nav izpratnes par to, kā tas strādā, kā tas darbojas. Mēs redzam, ka pēdējos gados ir redzams straujš kāpums. Droši vien arī lielā mērā tādēļ, ka “Altum” bija atbalsta programma mazajiem un vidējiem uzņēmumiem ieiešanai kapitāla tirgū, kas droši vien veicināja diskusiju un izpratni par šo procesu. Ja domā par nākotni, tad tāds fonds droši vien ir vērtīgs un ir turpināms. 

Mēs esam runājuši par to, ka uzņēmumi arī diskusijās ļoti fokusējas uz komercbanku kredītiem. Kaut gan ir kapitāla tirgus, dažādi riska kapitāla fondi, ir dažādi citi finansēšanas rīki un iespējas, kurus uzņēmēji varbūt pat nepārzina. (..) Iespējams, jānāk kopā ar visu finansēšanas bloku, kas ir ne tikai banku kredīti, bet arī riska kapitāls, nebanku finansējums, “fintech”, biznesa eņģeļi, un jāstāsta uzņēmējiem, kādas tad ir tās iespējas. Te gan ir svarīgi nošķirt vidējos un lielos uzņēmumus. 

Lielajiem uzņēmumiem finansējuma problēma ir salīdzinoši minimāla. Tikmēr mazākiem uzņēmumiem tā ir lielāka problēma. Mēs redzam tādu lomu tajā izglītošanas darbā, saprast plašāk un vairāk. 

Bet vēl par kapitāla tirgus attīstību ir aktuāla diskusija par valsts un pašvaldību kapitālsabiedrību kotēšana biržā. Mums par to ir bijušas virkne sarunu un būs vēl, bet mēs sliecamies uzskatīt, ka tas būtu jādara tur, kur tas ir iespējams un kur ir ekonomiskā loģika. Ir jākotē šie valsts un pašvaldību uzņēmumi biržā, jāpiesaista kapitāls, tiem ir jāaug, jāattīstās. Tas veicinātu kopumā to aktivitātes līmeni [kapitāla tirgū], arī investoru uzticību visam šim procesam. Tas ir jādara, tas ir process, uz ko ir pakāpeniski vai pat diezgan strauji jāiet. Mēs redzam, ka Igaunijas pasts kotēsies biržā, kamēr mēs par tādu iespēju pat nerunājam. 

Jūs pie problēmām minējāt darbaspēka pieejamību, birokrātiju. Ir vēl kaut kādas lietas, kas satrauc uzņēmējus? Piemēram, Latvijas Universitātes “Ekonomikas barometrs” parādīja, ka uzņēmējus satrauc arī ģeopolitiskā situācija. 

Drošības jautājums ir aktuāls, protams, ka tas satrauc. Ja runājam par uzņēmumiem reģionos, piemēram, Latgalē, tad viņi to izjūt daudz skaudrāk. Tur jau pieminētā kredītu un jebkādu citu finanšu pieejamība uzņēmumu attīstībai ir sarežģīta, jo tur ir tas robežas tuvuma faktors, kas tomēr ietekmē. (..) 

Bet stāsts laikam ir arī par to, kā mēs rīkojamies? Vai mēs tikai bažījamies, vai mēs skatāmies, kā, piemēram, tagad šie 5 % no iekšzemes kopprodukta (IKP), kas tiek novirzīti aizsardzības spēju stiprināšanai, kā šie resursi var palīdzēt arī Latvijas ekonomikai. 

Nevis tikai iepirkt aizsardzības spējas no kaut kāda ārvalstu piegādātāja, bet skatīties arī, kā mēs varam attīstīt savu rūpniecību un savu industriju šeit uz vietas. 

Tas nav stāsts tikai par munīciju un tankiem, bet arī par divejādas pielietojamības precēm un pakalpojumiem, attīstīt arī inovācijas un dažādus digitālos risinājumus. Izmantot šo naudu gudri Latvijas ekonomikas attīstībai. 

Vēl liela problēma Latvijā ir demogrāfija. Visi uzņēmumi, kas domā par attīstību un nākotni, arī redz tā saucamās demogrāfijas egles un to, ka iedzīvotāju skaits Latvijā pēc 20–50 gadiem būs strauji samazinājies. Jau tagad problēmas ar darbaspēka pieejamību spiež uz darba samaksu. Darba samaksa pieaug, bet darba ražīgums netiek tam līdzi. Produktivitātes rādītājs Latvijā ir 54 % no Eiropas Savienības vidējā rādītāja. 

Ja tā darbaspēka pieejamība, izmaksas un tas spiediens uz algām pieaug un investīcijas produktivitātē netiek līdzi samaksas pieaugumam, nu tur veidojas tāda ļoti negatīva nākotnes fotogrāfija. Lai arī tā ir nākotne, jau šodien ir jādomā un jāskatās tie risinājumi, lai to atrisinātu. Un imigrācijas politika ir viena no risinājumiem. 

Tanī pašā laikā Latvijā ir samērā augsts bezdarba līmenis. Daļas darbaspēka prasmju neatbilst uzņēmēju prasībām. Ko uzņēmēji dara, lai šo brīvo darbaspēku pielāgotu savām vajadzībām?

6 %–7 % nav augsts bezdarbs. 

Bet, piemēram, Vācijā ir daudz zemāks. 

Tas ir fakts par izglītības sistēmu un tas, kā tās darbaspēka prasmes neatbilst tam, kas ir nepieciešams darba tirgum. Tur, protams, tā plaisa pastāv. Un par to mēs arī kā LTRK daudz esam runājuši. Droši vien jāskatās un jāmodelē, kas tad ir tās prasmes vai izglītības programmas, kas ir nepieciešamas darba tirgū un kā šīs programmas var straujāk pielāgot šim pieprasījumam. (..) Mēs no savas puses esam aicinājuši profesionālajā izglītībā palielināt to laiku, ko jaunietis praksē pavada uzņēmumā. 

Katrā ziņā pie tā izglītības stāsta, izglītības kvalitātes un darbaspēka atbilstības pieprasījumam noteikti ir jāturpina strādāt. Un uzņēmumi patiesībā iegulda gan savus līdzekļus, gan izmanto dažādas fondu finansētas programmas tieši darbinieku prasmju celšanai vai esošo darbinieku pārkvalificēšanai. 

Arī industrijas mainās, mainās pieprasījums industrijās. Spēja mācīties un adaptēties ir mūsdienu tendence, un uzņēmumi to labi saprot. 

Es teiktu, ka tie, kas grib un var strādāt, tie arī vairāk vai mazāk strādā. 

Igaunija un Lietuva ekonomikas attīstībā ir apsteigušas Latviju. Kas ir jādara, lai Latvija tuvinātos kaimiņvalstu līmenim? 

No mūsu kaimiņiem droši vien jāmācās tas labākais, ko viņi dara. Par Igauniju man tieši nesen bija saruna, ka viņi ir ļoti slaveni ar savu digitālo stāstu un viņi ļoti veiksmīgi pārdod savu “e-rezidences” stāstu. Un es nezinu, cik tas ir zināms, bet Latvijā arī ir tāda eID karte ārzemniekam, kas būtībā ir tā pati igauņu “e-rezidence”. Nu tā atšķirība ir mārketingā. 

Latviešiem ir jāiemācās sevi pārdot? 

Es tā teiktu, jā. Pirmām kārtām, mums ir jādefinē, kas ir tas, ko mēs pārdodam. Kaut kādu vienu galveno ziņu vai maksimums divas trīs. Un ka visi arī vienā mēlē un visur par to runā, kad brauc uz ārzemēm vai iet kaut kur. Es nerunāju tikai par valsts augstākajām amatpersonām, bet par visiem, ka mēs kā nācija zinām, kas ir tas, ko mēs visi kopā pārdodam, lai šī valsts un šīs valsts ekonomika augtu, attīstītos, un tā mūsu labbūtība un labklājība pieaugtu. Jo igauņi māk pārdot, viņi ir iemācījušies mārketēt, pastāstīt to stāstu. Un, ja kādreiz kaut kur sanāk runāt ar citu valstu pārstāvjiem, viņi saka – Igaunijai jau tie digitālie risinājumi. Bet mums arī ir un mums daudzos gadījumos pat ir labāki. Ja mēs skatāmies digitālajos rādītājos, tad mums publiskais sektors vispār ir ļoti tālu priekšā ar visiem tiem publiskajiem pakalpojumiem, kas mums ir pieejami digitālajā vidē. 

Mēs esam ļoti labi attīstīti, un tā ir kaut kāda lieta, ko pārdot arī mūsu partneriem. Tai pašai Vācijai, kas patiesībā pamatīgi atpaliek tajā stāstā. 

Es teiktu, ka no igauņiem mums vajadzētu pamācīties prasmi pārdot un reklamēt, izstāstīt stāstu. 

Lietuva tā pa kluso aizgāja mums garām, neviens pat nepamanīja līdz brīdim “X”. Man ir bijušas sarunas arī Lietuvas kolēģiem. Viņi ir sajūsmā par Latviju, un mēs esam sajūsmā par Lietuvu. (..) Viņi kaut kā prot tās investīcijas piesaistīt. Un, ja mēs paskatāmies uz ekonomikas struktūru, tad gan Igaunijā, gan Lietuvā ir lielāks skaits ar lieliem uzņēmumiem nekā Latvijā. Un vēl igauņiem ir viss tas “starp-up”, inovatīvais un jaunuzņēmumu bums. (..) Mēs kaut kā lēnām skrienam. Būtībā visas trīs Baltijas valstis skrien vienā virzienā, bet mēs to lēnāk darām. Un tad viens uz otru skatāmies un salīdzināmies. Vajadzētu vairāk kopā darīt. 

Tuvojās Saeimas vēlēšanas. Jūs jau tam pieskārāties. Varbūt varat pateikt, kas būs tās lietas, ko LTRK vērtēs politiķu solījumos un kādas lietas prasīs risināt. 

Mēs pie tā strādājam. Mums vēl nav konkrēta saraksta. Uz iepriekšējām vēlēšanām mums bija 25 punkti. Tas bija saraksts kopā ar Latvijas Darba devēju konfederāciju. Mēs paņemsim to 25 punktu sarakstu un pavērtēsim, kas tur politiķiem ir un kas nav sanācis, un droši vien lemsim, ko un kā pārlikt uz jauno sarakstu. 

Bet mūsu mērķis ir tomēr nodefinēt trīs četrus galvenos punktus, ko mēs redzam, ko vajadzētu darīt. Mums būs iekšējās diskusijas. 

Mums būs šie priekšlikumi partiju programmām. Strādāsim ar politiskajām partijām, lai pirmām kārtām viņi izmanto tos mūsu ieteikumus un liek savās programmās. Tas ir mērķis viens. Pēc tam organizēsim droši vien dažādas diskusijas ar premjera amata kandidātiem, tad ar nozaru ministru amata kandidātiem visā mūsu viedokļu veidošanas sistēmā, kur mums ir dažādas nozaru interešu padomes un komitejas. Tad nu vētīsim tos kandidātus vienu pēc otra, smuki cauri diskutēsim. Nu tā posmu pa posmam. (..) 

Mūsu darbs šinī stāstā ir izglītojošs. Parādīt uzņēmējiem, par ko balsot. Katram pašam jāpieņem lēmums individuāli. Mūsu uzdevums šeit ir vienkārši parādīt, kā partijas domā par ekonomiku vai valsts attīstību, kādā virzienā tās iet, cik tās ir gatavas sadarboties ar LTRK un paņemt mūsu idejas un priekšlikumus un ielikt tos savā savās programmās, un cik viņi ir arī atsaucīgi piedalīties dažādās diskusijās un kā viņi vispār spēj katrs kā kandidāts atbildēt uz jautājumiem vai izklāstīt domu. Un tad jau uzņēmēji to visu redz, un tad viņi var pieņemt tādu izglītotu lēmumu, ka nav tikai sēžot mājās, pārlasot programmu vai vēl kaut ko. Arī ir iespēja visā procesā uzdot tādus āķīgus jautājumus, specifiskus jautājumus, kas daudziem varētu būt nozīmīgi. Un tad, kad būs jau jaunā Saeima ievēlēta un diskusijas par jauno parlamentu, tad, protams, mēs skatīsimies, kā mūsu priekšlikumi tiek ielikti valdības deklarācijā un rīcības plānā.