Romantiķis Bellarte par grupas pretiniecēm un sastāva izvēli
“Tiksimies ar trim izlasēm no FIFA ranga labāko piecpadsmitnieka. Būs sarežģītas spēles, un tās visas ir dažāda stila izlases. Piemēram, Francijai ir ļoti labi individuāli spēlētāji, Horvātija ir ļoti labi taktiski apmācīta komanda, bet Gruzija ir ļoti laba arī pēc brazīliešu ēras. Gruzijā viņus jau uzvarējām [2:2; 6:2], taču tā bija pārbaudes spēle – te būs pilnīgi cita spēle,” sacīja bijušais Itālijas izlases vadītājs, kurš pie Latvijas stūres stājās 2024. gada vasarā.
“Nezinu, kas ir reālais mērķis un kas ir lielais sapnis. Es esmu romantiķis, sekoju savām emocijām un saviem sapņiem un allaž ceru, ka mani sapņi saskanēs ar realitāti. Mums ir jātic, ka kaut kas ārkārtējs ir iespējams, citādi nespēsim būt konkurētspējīgi,” teica Bellarte, kura vadībā izlases bilance ir 11-4-7 un kurš novembra izskaņā jau pagarināja līgumu. “Šā pusotra gada laikā esam rādījuši ļoti labu spēli un sasnieguši ļoti labus rezultātus pret rangā augstāk esošām komandām, kas mums pašiem ļāvis pakāpties par 35 vietām [no 87. uz 52. – A.S.]. Skaidrs, ka finālturnīrā būs pilnīgi cita skatuve, taču gatavošanās posmā esam paveikuši labu darbu un esam uz pareizā ceļa, lai uz kaut ko varētu pretendēt arī čempionātā.”
Pat paplašinātajā kandidātu sarakstā nav 2001. gadā dzimušā, 2023. gada Latvijas labākā futzālista Artjoma Kozlovska, kurš ar 14 vārtiem dala “Riga” labākā vārtu guvēja godu un ļoti rezultatīvi sāka arī Bellartes vadībā, un 2005. gadā dzimušā Daniila Fogela, kurš 2023. un 2024. gadā tika atzīts par labāko jauno spēlētāju, arī labi sāka Bellartes vadībā un nu īrē devies uz Bundeslīgu, kur nupat debitēja ar vārtiem. Bellarte par sastāva izvēli runāja izvairīgi: “Gribu koncentrēties uz tiem, kuri ir komandā, un necenšos izsaukt visus labākos spēlētājus, bet gan izveidot labāko komandu. Savu darbu pildu pēc labākās sirdsapziņas, un šā darba vienīgais mīnuss ir kādam pateikt, ka viņš nespēlēs.”
Matjušenko grib izkļūt no grupas un sarindo pretinieces
Kandidātu sarakstā vecākie spēlētāji ir Igors Labuts (1990.) un Vlads Rimkus (1993.), taču pieredzējušākais spēlētājs ir kapteinis Germans Matjušenko (1994.), kurš valstsvienībā aizvadījis 83 spēles un guvis 33 vārtus. “Visi, kuri seko līdzi telpu futbolam, redz mūsu progresu. Dažu gadu laikā mums ir daudz uzvaru, esam uzvarējuši arī turnīros. Progress noteikti ir. Ja runājam par Eiropas čempionātu, domāju, ka mēs visi esam izvirzījuši mērķi tikt ārā no grupas. Tālāk jau seko izslēgšanas spēles, kur vienā spēlē var notikt viss – var paveikties, var nepaveikties. Visiem, kuri nodarbojas ar jebkādu sporta veidu, tāds finālturnīrs savās mājās ir visas karjeras sapnis un ļoti svarīgs brīdis – ne visiem izdodas tādu pieredzēt. Visi to gaidām, vēl palikusi pēdējā finiša taisne, lai sagatavotos un būtu gataviem par 100%.”
“Ļoti svarīga būs tieši pirmā spēle pret Gruziju – tajā noteikti ir jāuzvar. Otra komanda, kura mums būtu pa spēkam, domāju, ir Horvātija. Visi redz, ka Francija ir grupas favorīte, taču arī tas ir tikai pēc ranga, uz papīra – spēle sāksies ar 0:0, mums būs mājas priekšrocības, atnāks līdzjutēji un mums palīdzēs. Taču teiktu, ka visreālāk uzvarēt būtu Gruziju un Horvātiju – tas būtu mūsu visu mērķis,” uzskata Matjušenko, kurš savulaik “Petrow” rindās spēlēja ar vienu no Gruzijas līderiem Arčilu Sebiskveradzi, kurš regulāri manāms atlases ciklu labāko snaiperu augšdaļā. “Arčils varbūt neizcēlās ar iespaidīgu driblu vai apspēlēšanu, bet sita vārtus no visurienes – pat tādām pozīcijām, no kurām šķita, ka iesist nav iespējams. Jā, gruzīnu Maksims Seņs – precīzi!”
Ilgu laiku Eiropas čempionāts savā ziņā bija brazīliešu čempionāts, virknei valstsvienību sastāvus balstot uz naturalizētiem brazīliešiem – nereti pat tādiem, kuri attiecīgajās valstīs nekad nebija spēlējuši. Iepriekšējā ciklā UEFA beidzot ķērās pie neatļauti naturalizēto spēlētāju diskvalifikācijas, kas ļoti dārgi maksāja arī iepriekšējā Eiropas čempionāta 1/4 finālistei Gruzijai. Tomēr arī ar vietējo spēlētāju sastāvu Gruzija ir kvalificējusies finālturnīram. “Bez brazīliešiem mums noteikti izredžu uzvarēt būs daudz vairāk. Atceros, ka pret viņiem spēlējām arī tad, kad viņiem vēl bija brazīlieši [2018. gadā Jelgavā 2:5, 2022. gadā Jelgavā 2:4, Matjušenko vieni vārti – A.S.]. Kad iznāca brazīļu maiņa, mēs tikai atsitāmies, bet pret gruzīnu maiņu jau varējām spēlēt līdzvērtīgi.”
Matjušenko valstsvienībā debitēja 20 gadu vecumā, kad tajā vēl spēlēja Maksims Seņs, Aigars Bondars, Andrejs Aleksejevs un daudzi citi iepriekšējās paaudzes līderi. “Mūsu paaudzei, var teikt, vairāk paveicās, jo ir profesionālas komandas, kamēr tajā laikā visi bija amatieri un paralēli strādāja, uz izlases sabraukumiem mēģināja kaut kā tikt, sarunājot ar darbu. Tagad tas viss ir citā līmenī, trenējas tikai telpu futbolā, ir arī daudz vairāk iespēju aizbraukt uz ārzemēm.” Matjušenko par Latvijas labāko telpu futbolistu atzīts trīs reizes – 2018., 2019. un 2021. gadā.
Trešo gadu pēc kārtas samierinoties ar sudrabu, pēc iepriekšējās sezonas tika izformēta “Nikara” pēctece RFS. Edgars Tarakanovs, Miks Babris, Andrejs Baklanovs un Artjoms Troickis devās uz ārzemēm, bet Matjušenko palika Latvijā un sezonas pirmo daļu pavadīja “Riga” satelītklubā “Beitar”, bet nu pārgājis uz līdervienību. “Man laikam uzreiz bija skaidrs, ka palikšu Latvijā. Simtprocentīga piedāvājuma nebija, pats neko nemeklēju, un arī lielas vēlmes laikam nebija – esmu vecāks, ir ģimene, gribas stabilitāti. Gribēju “Riga” būt jau no sezonas sākuma, taču nevienojāmies. Tagad pārgāju, jo gribu vēl paspēlēt augstā, profesionālā līmenī – nevar zināt, cik ilgi tāda iespēja Latvijā vēl būs, jo paši redzam, ka arī RFS bija, bet vienu dienu vairs nebija. Kamēr tāda iespēja vēl ir, tā ir jāizmanto.”
Latvijas izlase Eiropas čempionātā debitēs 21. janvārī, kad “Arēnā Rīga” uzņems Gruziju (plkst. 20.00). 25. janvārī pretī stāsies Francija (plkst. 17.00), bet 28. janvārī – Horvātija (plkst. 17.30). No apakšgrupas izkļūs divas stiprākās komandas.
Latvijas izlases kandidāti