Zemnieku saimniecībā “Baļļas” zum bišu un cilvēku laimes sajūta. Ieva un Helmuts Bergholdi neizvēlējās bites – tās izvēlējās viņus. Sākums nebija viegls, taču šobrīd viņi izveidojuši augošu uzņēmumu un no maza ciemata Latvijā savu medu sūta līdz pat Japānai, vēstīja Latvijas Televīzijas raidījumās “Zemes stāsti”. Saimnieki atklāja, kā sāka ar mazumiņu, un sprieda, ka mūsdienās dzīve un darbs laukos vairs nenozīmē tikai rauties melnu muti.
Vai tad tā ir slikta slimība?
Kuldīgas novada Turlavas pagastā zemnieku saimniecībā “Baļļas” saimnieko Bergholdu ģimene. Ikdienā viņi rūpējas par vairāk nekā 500 bišu saimēm, no kurām ievāc simtiem kilogramus medu un sūta to pa visu pasauli. Vairāk nekā 10 gadu laikā biškopība kļuvusi par viņu dzīvi.
“Es esmu kopā ar bitēm, bites ir mana dzīve. Varbūt tā ir slimība. Bet vai tad tas ir slikti? Ja tu slimo ar to, kas tev pašam patīk, kāpēc gan ne?” pauda Helmuts.
Kad Ieva un Helmuts sāka saimniekot Ievas dzimtas īpašumā, ēka, kurā viņi šobrīd dzīvo, bija pavisam citādāka. No lielās kūts bija palikušas vien mūra sienu fragmenti, jumta vairs nebija, viss bija sagruvis, un pēdējos gados tā tika izmantota kā atkritumu bedre.
“Ar pirmajiem stropiem, ar pirmo medu sākām pelnīt pirmo naudu un sākām atjaunot šo ēku,” atminējās Ieva.
Pirmos gadus gan tas tika darīts, lai ēkas pirmo stāvu izmantotu kā ražotni. Paši tikmēr dzīvoja otrajā. Vien pirms pāris gadiem viņi pirmo stāvu atbrīvoja no medus spiedēm un sāka izmantot paši sev, jo tapa ražotne ārpus mājas.
“Kāda laba sajūta un kāda bauda bija, kad pārcēlām ražotni. To gan es atceros, kad no rīta piecelies, un visa māja ir tavā rīcībā. Labi, pirmais stāvs bija pilnīgi neiekārtots, bet tas klusums un miers, jo darbinieki tagad brauc uz cehu, bet tu tā mierīgi pa savu sētu aizej līdz dīķim iedzert kafiju…” stāstīja Ieva.
Zemes stāsti. Ieva un Helmuts Bergholdi. ZS “Baļļas”
Foto: kadrs no video
Apnikušie tirdziņi
Taču līdz pašiem savai ražotnei un darbiniekiem bija tāls ceļš. Sāka viņa divatā – ar dažām bišu saimēm un maziem bērniem uz rokām.
“Grūta man personīgi kā sievietei šķiet biškopības tieši tā smagā daļa – celšana, velšana, medus sviešana, medus spaiņu nešana. Es to visu esmu darījusi kopš pirmajām dienām, kopš pirmajiem stropiem. No sākuma jau mēs visu darījām paši ar savām rociņām,” stāstīja Ieva.
Strādāt bišu dravā karstā saulē visu dienu pēc negulētas nakts, jo mājās paralēli bišu saimēm aug arī mazi bērni, bija izaicinoši, taču citu variantu nebija. Turklāt paralēli tam vēl bija jādomā, kā iegūto medu notirgot, lai gūtu peļņu.
“Otrs grūtums visā šajā saimniecības ceļā, par ko es pat nevarētu teikt, ka tas ir ļoti grūti, bet tas vienkārši noveda līdz tam, ka es absolūti vairāk negribu to darīt, bija tirdziņi. Mēs, protams, tāpat kā visi, savu mazo uzņēmējdarbību iestartējām ar tirdziņiem – savu saražoto produkciju mēs realizējām tirdziņos. Es biju tajos tirdziņos gan brīvdienās, gan darba dienās, gan svētku reizēs – kamēr citi svin, tikmēr es krāmēju mašīnu un jau piecos no rīta taisos uz tirgu – ziema vai vasara… Kā man apnika!” atklāja Ieva.
Zemes stāsti. Ieva un Helmuts Bergholdi. ZS “Baļļas”
Foto: kadrs no video
Uz tirdziņiem Ieva veda medu aptuveni 10 gadus, bet pēc tam pati sev apsolīja, ka atradīs citu veidu, kā produkciju tirgot, un atrada arī – gan internetveikalu, gan paši savu medus un bišu lietu veikalu Kuldīgā.
“Ar savu šīs dienas prātu, kad es domāju un skatos atpakaļ uz mūsu attīstības stāstu, viena no galvenajām veiksmes atslēgām ir paša cilvēka ticība sev, ka viņam sanāks, viņam izdosies, jo es nezinu no kurienes, varbūt no padomju laikiem, mums ir radusies ilūzija, ka kļūdīties un nesanākt – tā ir kā galējā instance un ļoti slikti. Patiesībā jau tā vispār nav,” sacīja Ieva, spriežot, ka
visi veiksmes stāsti būvējas caur nesanākšanu, izgāšanos, neveiksmēm un veltīgi izšķiestu laiku.
“Mēs sūtām mūsu medu pat uz Japānu. No Turlavas. Jo Japānā ir lieli Latvijas fani. Viņi atbrauc arī pie mums paši, sameklē mūs. Mēs esam arī sveces sūtījuši uz Japānu, medu šobrīd sūtām ik pa kādiem diviem mēnešiem,” atklāja Ieva.
Zemes stāsti. Ieva un Helmuts Bergholdi. ZS “Baļļas”
Foto: kadrs no video
Darbs laukos nav tikai mocības vien
Ievas un Helmuta ikdiena laukos ir raita, jo darba vienmēr ir daudz, bet vienlaikus ir arī jāprot būt pacietīgiem, jo reizēm visu nosaka laikapstākļi aiz loga.
“Māte daba ir tā, kas regulē visu. No rīta piecelies, un māte daba ir izdomājusi, ka šodien tev ir brīvdiena, – tev nav variantu, tu ņem brīvu, jo lietus līst,” atzina Helmuts.
Taču Helmuta prāts arī lietainās dienās ir pie bitēm. Bites ir daļa no viņa. Gribi vai negribi, nākas domāt par to, kā iet jaunajām bišu saimēm un vai bišu mātēm klājas labi.
“Biškopis vispār ir, manuprāt, tāds frīks. Viņš ir nesaprotams cilvēks, jo iet pie bitēm var jebkurš, bet kopt bites nevar jebkurš. Tā ir pavisam citāda domāšana. Jau ātri vien var pateikt pēc cilvēka, vai viņš varēs būt biškopis vai nevarēs būt biškopis – spēj nolasīt bites vai nespēj,” stāstīja Helmuts.
Zemes stāsti. Ieva un Helmuts Bergholdi. ZS “Baļļas”
Foto: kadrs no video
Viņš norādīja, ka darbs ar bitēm nav tikai bizness vien, šajā arodā ir kaut kas vairāk, kaut kas sirdij. Helmuts zināja sacīt, ka arī citiem amata brāļiem tā ir sirdslieta. “Tas jau nav tikai ar izdzīvošu un tādām lietām saistīts,” pauda Helmuts.
Viņi ir pārliecināti, ka lauki nav tikai mocības un līdz sāpēm nostrādāta mugura. Ieva uzsvēra – tas ir stereotips, ka laukos ir tikai un vienīgi smagi jāstrādā.
“Manā galvā ir kaut kā salicies pa šiem gadiem, kāpēc ir radies tāds stereotips, – tāpēc, ka mūsu senči, kuru dēļ mēs varam vispār dzīvot šajos laukos, un paldies viņiem par to, tiešām ļoti smagi strādāja un salīdzinoši maz ieguva. Bet man liekas, ka mūsu laikos tā nav. Cilvēki laukos var ne tikai smagi strādāt melnu muti jeb, kā mana vecmāmiņa teica, – plēsties, bet viņi var arī kārtot dzīvi tā, ka var atpūsties, var ceļot, izmantot iespējas. Jautājums ir, cik kurš sev atļauj, laukos dzīvojot, nedzīvot stereotipos par to, kā būtu jābūt laukos,” sprieda Ieva.
Zemes stāsti. Ieva un Helmuts Bergholdi. ZS “Baļļas”.
Foto: kadrs no video
“Mana sirds noteikti nav nekur citur kā tieši Latvijā un tieši šajā vietā, tāpēc jau es šeit atrodos un tāpēc šeit dzīvoju. Šeit ir manu māju sajūta,” pauda Ieva.
Protams, ikdienā apkopt un rūpēties par vairāk nekā 500 bišu saimēm, kā arī no tām ievākt medu, kura daudzums mērāms vairākos simtos kilogramu, nav viegli, taču Helmuts norādīja, ka viņam 500 saimes neliekas pārāk daudz. Viņa mērķis ir iet līdz tūkstotim.
“Es reāli gūstu kaifu no tā, ka tu ierodies tajā dravā, tur ir nektārs sanests, tev ir tās medus telpas. Bites lido. Daba zied. Tas ir kaifs, kad daba zied,” priecājās biškopis.