Šī gada 6. janvārī, Kunga Epifānijas svētkos, aizverot Svētā Pētera bazilikas Svētās durvis un noslēdzoties Jubilejas gadam, pāvests Leons XIV pirmoreiz izmantoja jauno pastorālu.
Vatican News
Kopš vēlīnā viduslaiku perioda pāvesti kā savas garīgās un Baznīcas vadības zīmi izmantoja ferulu – “ferula pontificalis”. Tās forma nav skaidri noteikta, iespējams, ka tas bija kāts, kura galā atradās vienkāršs krusts. Šo zīmi pāvesti saņēma pēc ievēlēšanas, kad tie pārņēma Svētā Jāņa Laterāna bazilikas katedru. Taču, ferula nekļuva par pāvesta liturģisko svinību sastāvdaļu, izņemot tikai tādus gadījumus, kā Svēto durvju atvēršana, lai trīsreiz pieklauvētu pie durvju virām, kā arī konsakrējot dievnamus, lai uz grīdas iezīmētu latīņu un grieķu alfabēta burtus, kā to paredzēja rits.
Pirmais pāvests, kurš sāka izmantot pastorālu, bija Pāvils VI. 1965. gada 8. decembrī, Vatikāna II koncila noslēgumā, viņa rokās atradās sudraba pastorāls ar krucifiksu. Savu vārdu Pāvils VI bija izvēlējies, lai sava pontifikāta laikā atdarinātu apustuļa Pāvila sūtību sludināt krustā sisto Kristu (sal. 1 Kor 2,2). Pastorālu pēc viņa pasūtījuma izgatavoja tēlnieks Lello Skorcelli. Pāvests Pāvils VI šo krucifiksu aizvien biežāk izmantoja dažādās liturģiskajās norisēs. Tāpat darīja arī nākamie pāvesti.
Daudzu ticīgo atmiņā ir palicis svētā Jāņa Pāvila II žests, kurš sākot savu Pētera kalpojumu, vēlējās augstu pacelt pastorālo krucifiksu, lai norādītu uz sava maģistērija centru, kas tika pasludināts homīlijā: “Atveriet durvis Kristum!” Pāvests Benedikts XVI, sākot pontifikātu, vēlējās izmantot pastorālu, kura galā bija pāvesta Pija IX savulaik izmantotais zelta krucifikss. Vēlāk Benediktam XVI tika uzdāvināts pastorāls, ko rotāja Lieldienu Jēra attēls un Kristus monogramma, simbolizējot krusta noslēpuma un augšāmcelšanās notikuma vienotību, kas ir apustuliskās kerigmas centrā.
Jaunais pastorāls, ko ir sācis izmantot pāvests Leons XIV, ir kontinuitātē ar tiem, kurus izmantoja viņa priekšteči, vienojot misiju sludināt Kristus mīlestības noslēpumu uz krusta ar Viņa godības pilno augšāmcelšanos. Lieldienu noslēpums, kas ir apustuliskās sludināšanas sirds, tādējādi kļūst par cerības avotu cilvēcei. Nāvei vairs nav nekādas varas pār cilvēku, jo, to, ko Kristus uz sevis uzņēmās, to arī atpestīja.
Leona XIV pastorāls, kurš pēc stila atgādina jau pieminēto Skorcelli veidoto Pāvila VI pastorālu, rāda Kristu, kurš vairs nav piekalts pie krusta ar naglām, bet kura godības pilnais ķermenis ir gatavs pacelties pie Tēva. Tāpat kā savās parādīšanās reizēs, Augšāmcēlušais rāda savējiem krustā sišanas brūces kā mirdzošas uzvaras zīmes, kas, lai arī neatceļ cilvēciskās sāpes, tās pārveido par dievišķās dzīves ausmu.
Ja bīskapa pastorāls simbolizē saikni ar Labo Ganu, rādot ceļu savam ganāmpulkam un iedrošinot avis, un uz kura pats bīskaps balstās un ļauj sevi vadīt, tad pāvesta pastorāls liecina par Pētera uzdevumu stiprināt brāļus Lieldienu kerigmā. Ir zīmīgi, ka pāvests Leons pirmoreiz šo jauno pastorālu izmantoja, aizverot Svētās durvis cerībai veltītās Jubilejas noslēgumā, gandrīz simboliskā veidā sakot, ka nav cita pamata kā krustā sistais un augšāmcēlies Kristus, kurš ir uzkāpis debesīs pie Tēva labās rokas, ietērpies mūsu pagodinātajā cilvēciskumā un līdz pilnībai ir novedis Iemiesošanās noslēpumu.
Ar šo zīmi rokās pāvests simboliskā veidā ir atgādinājis, ka Kristū cilvēciskums jau sēž pie Tēva labās rokas un ir mīlestības attiecībās ar Vissvēto Trīsvienību. Pasaulīgā tumsa nevar uzvarēt gaismu, ko ir nesusi dzīvības uzvara pār nāvi. Ja šo simbolisko vēsti savieno ar pāvesta Leona izvēlēto un pastorālā iegravēto moto “In illo uno unum” – “Viņā vienā vienoti”, tad var saprast viņa maģistērija teoloģisko dimensiju, kas ir balstīts uz vienotību un uz kopību, kas mūs dara par Baznīcu un kas īstenojas katru reizi, kad pieņemam vienu vienīgo lauzto Maizi.
Noslēgumā atliek piebilst, ka, neraugoties uz to, ka pastorāls nesastāda daļu no Romas bīskapa liturģijas, tomēr izvēlē, ko savulaik izdarījis pāvests Pāvils VI, slēpjas dziļa simboliska nozīme. Savā vienreizīgumā, kas to atšķir no bīskapu pastorāla, pāvesta pastorāls izsaka Pētera pēcteča sūtību stiprināt brāļus ticībā un mīlestībā vadīt Baznīcu.
Tekstu tulkoja un publicēšanai sagatavoja Inese Šteinerte