Amerikas Savienotās Valstis šobrīd maina pasaules drošības sistēmu – Eiropai ir pēdējais laiks kļūt par stipru spēlētāju arī ģeopolitiski, tā laikā, kad ASV veikusi militāro operāciju Venecuēlā un runā par Grenlandes aneksiju, diskusijā Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” uzsvēra drošības eksperti. Latvijas vēstnieks NATO vienlaikus uzsvēra, ka uz situāciju pašlaik jāraugās ar vēsu prātu un Trampa izteikumi jāvērtē arī ASV iekšpolitikas kontekstā.
Aidis Tomsons: Pēdējie gadi parādījuši, ka starptautiskā kārtība nav akmenī cirsta un atsevišķas lielvaras uzskata, ka starptautiskie likumi tiem nav rakstīti. Kā tas ietekmē mūsu drošību, par to diskusija “Krustpunktā”.
Analizē SIA “NEWT21” valdes priekšsēdētājs Jānis Garisons, atvaļināts vēstnieks, Latvijas Universitātes un Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektors Gints Jegermanis, Ģeopolitikas pētījumu centra vecākais pētnieks Jānis Kažociņš un Latvijas vēstnieks NATO Māris Riekstiņš.
Iznīcināt to, ko paši būvējuši
A. Tomsons: Šodien visi runā par Grenlandi. Nu kā jūs sacītu, kur mēs šobrīd esam? Ja runājam par pasaules drošību un kārtību? Jo pasaules mediji lieto vārdu haoss. Piekrītat Jegermaņa kungs?
G. Jegermanis: Jā un nē. Pirmkārt, šodien aprit gads, kopš Donalds Tramps, atbildot uz žurnālistu jautājumu: “Ko tad jūs darīsiet ar Grenlandi, Kanādu un Panamu? Vai lietosiet militāro spēku?” Viņš teica, ka, ja vajadzēs, lietosim. Ir pagājis gads kopš šī paziņojuma. Eiropas valstu vadītāji un politikas veidotāji centās sev iestāstīt, ka varbūt nav tik traki. Varbūt izdosies ar Trampu kaut ko sarunāt.
Otra lieta ir, ka janvārī apritēja pieci gadi, kopš 2021. gada 6. janvāra notikumiem. Un varētu teikt, ka pagājušā gada 20. janvārī, kad Baltajā namā atgriezās Donalds Tramps, bija turpinājums šī 6. janvāra izraisītajiem notikumiem.
Un trešā lieta ir tā, ka tagad daudzi vēsturnieki un politikas vērtētāji atskatās pagātnē, kur mēģina atrast kaut kādas paralēles. Man liekas, ka
pirmo reizi pasaules vēsturē kāda lielvara metodiski cenšas iznīcināt to, ko viņi ir būvējuši pēdējos 80 gadus. Nekas tāds nav piedzīvots.
Tādā ziņā, protams, ir haoss. Es ceru, ka Eiropas galvaspilsētās šobrīd ir lielāka apjausma, ar ko mums ir darīšana. Mums ir jārēķinās ar pilnīgi jaunu spēlētāju. Tie pamati, uz kuriem tika būvēta un dibināta atjaunotā Latvija, šobrīd Amerikā tiek metodiski iznīcināti. Līdz ar to, ja mums gribētos domāt, ka šī valsts varētu būt mūsu sabiedrotais, es par to ļoti stipri šaubītos. Ir pilnīgi jauna situācija, būs jaunas attiecības, cita veida attiecības. Tās nebūs tādas, kā tās bija iepriekšējās desmitgadēs. Es būšu tajā nometnē, kas teiks, ka mēs vairs neesam viņu sabiedrotie.
J. Garisons: Man liekas, ka šis process ir ļoti viegli izskaidrojams no vēstures viedokļa. Jebkura drošības sistēma, kas tiek veidota, vienā brīdī sabrūk. Šāds piemērs ir, teiksim, Romas impērija, kad tā atteicās no savām saistībām un paplašinājās tik daudz, ka vairāk nespēja izturēt militāri. Un tagad, kopš 1990. gadā Amerika miermīlīgi pārņēma pasaules kārtību, tagad mēs esam kārtējā situācija, kad šī sistēma ir sabrukusi, bet nav izveidota jauna. Un man liekas, tas ir svarīgākais.
A. Tomsons: Ko jūs saprotat ar mūsdienu drošības sistēmu, kas ir sabrukusi? Vai tas ir NATO?
J. Garisons: Nē. Eiropas Savienība un NATO ir tikai viena daļa. Es vairāk to domāju starptautiskā kopumā uz pasaules, jo tas tika balstīts uz Potsdamas miera konferences rezultātiem un ANO izveidošanos. Lielvaras faktiski uzņēmās saistības un bija tāds kā uzvedības kodekss, kurš radīja balansu. Tas tagad vairs nestrādā. Amerika negrib šo vadošo lomu spēlēt. Vecā kārtība pati ir sabrukusi. Tagad aktuāls ir jautājums, kurš sēdēs pie galda, jo parasti pie galda sēž uzvarētāji. Ja mēs būsim pietiekami spēcīgi, mēs būsim ASV sabiedrotie, bet, ja mēs būsim tādi kā liela daļa Eiropas, kuri nesaprot, kādi procesi notiek, tad diemžēl mums ir jāsamierinās ar to, ka mēs nebūsim tajā kategorijā. Tas ir atkarīgs no mums pašiem.
J. Kažociņš: Vispirms viss nav atkarīgs no ASV. Es varētu piekrist tam, ka ASV gadsimts iet uz beigām. Tas ir dabīgs process, ko vēsture ir daudzas reizes redzējusi, bet tas tiek pasteidzināts tāpēc, ka šobrīd pie varas ir prezidents, kurš nerēķinās ar vērtībām, bet redz visu caur savu uzņēmēja aci. Tajā pašā laikā pasaules situācija ir mainījusies, jo nav jau vairs ASV vai Padomju Savienība, vai pat ASV Padomju Savienība vai Ķīna, bet ir citi spēlētāji. Brazīlija kļūst par lielu spēlētāju. Nigērija ar laiku kļūst par lielu spēlētāju. Indija tuvākā gada, divu laikā būs tur. Un viņi ļoti strauji pietuvinās Ķīnai IKP jomā. Jautājums ir, vai būsim mēs, Eiropa, kur, salīdzinot ar ASV, mūsu IKP ir apmēram tāds pats, kā viņiem. Daži ekonomisti uzskata, ka jau tagad tie ir vienādi. Pie tam, Eiropā ir apmēram par 150 miljoniem vairāk iedzīvotāju. Mums ir zemāks nabadzības līmenis nekā ASV. Tas nozīmē, ka mēs esam ļoti labs tirgus. Jautājums ir, kas mums būtu jādara, lai šo ekonomisko spēku pārvērstu par politisku un ģeopolitiski ietekmīgu.
A. Tomsons: Bet esošā sistēma ir sajukusi.
J. Kažociņš: Tas nav tik vienkārši. ASV Nacionālās drošības stratēģijas dokuments atspoguļo to, ko mēs pašreiz redzam, un izskaidro daudz no tā, ko Tramps ir sacījis. Mēnesi vēlāk no ASV kongresa nāca nacionālās aizsardzības atļaujas akts, kurš pamatā ir absolūtā pretrunā ar drošības stratēģiju. Tur ir tādas mums svarīgas lietas, kā tas, ka nevar samazināt ASV spēkus Eiropā bez kongresa piekrišanas. Protams, ar to var kaut kā manipulēt.
A. Tomsons: Bet tas, ko jūs sakāt, nozīmē, ka Amerikā nav skaidrības, vai tā būs tik ļoti citādāka, nekā mēs domājam?
J.Kažociņš: Tas, kas notika sestdien (3. janvārī), varētu ASV padarīt ievērojami citādāku, jo Tramps nesaprot, ka ir jāplāno uz priekšu. Tāpat kā kļūdījās Džordžs Bušs 2003. gadā, iebrūkot Irākā. Tad nebija nekāda plāna, ko darīt tālāk.
A. Tomsons: Es šorīt speciāli klausījos visus starptautiskos ziņu kanālus. Būtībā gandrīz visur skan šī doma. Šķiet, ka tas ir jautājums par starptautisko drošības sistēmu. Vai tāda vairs pastāv? Un ko jūs, Riekstiņa kungs, būdams NATO vēstnieks, par to domājat?
M. Riekstiņš: Tas, ko es vēlos pateikt – man šķiet svarīgi nekrist galējībās un neļauties emocijām, jo mums ir jāatzīst, ka pasaules kārtība, ja mēs par tādu vispār šeit studijā runājam, visu laiku attīstās. Tā visu laiku ir dinamikā, un, ja man konkrēti būtu jārunā par šo organizāciju, kurā es pārstāvu Latviju, tad NATO ir panākumi. Un es neapšaubāmi par panākumiem varu nosaukt šīs organizācijas spēju nodrošināt savu dalībvalstu, iedzīvotāju un teritoriju drošību. To pamatā ir bijusi spēja adaptēties vienā vai otrā situācijā. Man šobrīd nav pamata apšaubīt šīs organizācijas spēju pielāgoties jaunajai situācijai.
Es savos apgalvojumos balstos uz to, ko es dzirdu, atrodoties šeit, Briselē un dažādās NATO sanāksmēs, tai skaitā NATO pēdējā samitā Hāgā, kurā piedalījās ASV prezidents Donalds Tramps. Tajā tika pieņemti fundamentāli svarīgi lēmumi visas alianses drošībai attiecībā uz kolektīviem un papildus investīciju pasākumiem katras dalībvalsts drošības stiprināšanā. Tas, ka ir pietiekami sarežģītas situācijas un sarežģīti jautājumi, piemēram, notikušais Venecuēlā, vai jaunā Amerikas stratēģija, neskatoties uz to, es domāju, ka ir daudzi punkti, kuri ir, manuprāt, ļoti pozitīvi vērtējami. Amerikāņi ir definējuši starp savām dažām vitāli svarīgajām drošības interesēm Eiropas kontinenta drošību. Līdz ar to, ja kāds saka, ka amerikāņiem Eiropas drošība neinteresē, tad es viņu aicinu palasīt šo stratēģiju.
Ne viss šajā stratēģijā ir tā, kā Eiropas valstis to vēlētos redzēt, bet mēs esam demokrātisku valstu organizācijas dalībnieki, kur katrai valstij ir savas intereses.
A. Tomsons: Savukārt Dānijas premjeres teikto un to, kā tas ir atreferēts medijos, sakot, ka, ja Prezidents Tramps kaut ko saka, tad nedrīkst to neuztvert nopietni. Un, ja viņš saka, ka pieļauj arī militāru iespēju iekarot Grenlandi, tad tas nozīmēs NATO sabrukumu. Pēc šī Baltā nama preses sekretārs apstiprināja – jā, prezidents joprojām patur iespēju iekarot NATO un Grenlandi militāri. Tad kā mums to saprast?
M. Riekstiņš: Droši vien daudz labāk par šo specifisko jautājumu un Trampa nostāju būtu izjautāt mūsu vēstnieces Vašingtonā. No pieredzes varētu teikt, ka mums šie izteikumi ir jāvērtē Amerikas iekšpolitiskā kalendāra kontekstā. Amerikāņiem šajā rudenī būs starta vēlēšanas. Mēs redzam, ka šobrīd politiskā konkurence ir tik nežēlīga, kāda tā līdz šim nav bijusi. Sociālie tīkli neapšaubāmi spēlē savu lomu. Iedzīvotāji un mediji vēlas atbildes uz jautājumiem.
Es domāju, ka Tramps sevi parādīs kā politiķis, kurš nepieļauj situāciju, ka zem jebkāda spiediena viņš pacels rokas un teiks: “Jā, es tagad maina savu pozīciju.”
Es domāju, ka sākumā mums ir jāmēģina šo visu vērtēt ar pietiekoši vēsu prātu, bez emocijām, saprotot, ka gan amerikāņi, gan dāņi ir Latvijas sabiedrotie. Abas šīs valstis spēlē svarīgu lomu Baltijas drošībā ar saviem karavīriem mūsu teritorijā un Latvijai jāpiemēro pietiekoši pārdomāta un balansēta politika šajos jautājumos.
Vai Eiropa ir pietiekami stipra?
A. Tomsons: Es arī gribētu cerēt, ka, tuvojoties vēlēšanām, Tramps nevar atkāpties no saviem vārdiem. Klausoties preses konferenci pēc Maduro aizturēšanas, visi, kas tajā piedalījās, uzsvēra, ka ir redzams, ka, ja ASV prezidents saka, viņš arī pieturas pie saviem vārdiem – te jūs redzat pierādījumus. Kā tad lai reaģē uz šo?
J. Garisons: Es nepiekritīšu, ka NATO sabruktu brīdī, ja kaut kas notiktu ar Grenlandi. Drīzāk tā būs problēma Eiropas Savienībai un Eiropai, jo tajā brīdī, kad kaut kas notiks ar Grenlandi, Eiropas Savienību, vai kādu Eiropas valsti, tad būs ļoti daudz gribētāju, kuri vienkārši turpinās iesākto. Tā ir lielākā problēma, nevis Amerikas politika, jo Amerika vienkārši īsteno savas intereses. Un tādēļ es arī teicu, ka, ja mēs gribam, lai Amerika būtu stabils partneris drošības jautājumos, mums ir jābūt stipriem. Man šķiet, to arī apliecina ASV, kas grib redzēt stipru Eiropu. Un tā, manuprāt, ir liela problēma, ne pie mums, bet daļā Eiropas, jo īpaši Rietumeiropa. Ja mēs gribam, lai Trampa kungs būtu apmierināts un mēs būtu droši, kādēļ tad mēs nevaram paziņot, ka Eiropas valstis nosūtīs kādu armijas brigādi uz Grenlandi. Tādā veidā mēs sevi aizsargātu un parādītu, ka spējam rīkoties.
J. Kažociņš: Man šķiet, ka tas ir jāvērtē kontekstā ar paziņojumu no Francijas prezidenta un Apvienotās Karalistes premjerministra, kuri teica, ka, ja būs kaut kāds miera līgums Ukrainā, tad Francija, Apvienotā Karaliste un citas valstis nosūtīs tur savu karaspēku kā drošības garantu. Ņemsim vērā, ka Francija nespēj pieņemt budžetu, jo viņam ir pilnīgs haoss. Politikā tas nozīmē, ka paaugstināt aizsardzības izdevumus nav iespējams. Ņemsim vērā, ka Apvienotās Karalistes bruņotie spēki ir apmēram uz pusi mazāki, kā tie bija.
A.Tomsons: Jūs sakāt, ka stipra Eiropa ir utopija?
J. Kažociņš: Nē, tā nav utopija. Pie tā ir jāsāk nopietni strādāt.
Negribam sakaitināt Donaldu Trampu
A. Tomsons: Bet Eiropa ir tik ļoti fragmentēta, un mēs nekad nezinām, kurš katrā gadā tiks ievēlēts un kāda bus katras valsts nostāja.
G. Jegermanis: Es varbūt atgriezīšos pie pēdējo dienu notikumiem, proti, daži saka, ka līdzīgs precedents notika 1989. gadā, Panamā. Problēma ar šo analoģiju ir tāda, ka Panama atradās kara stāvoklī ar ASV. Respektīvi, ASV bija juridisks iemesls nolaupīt Panamas prezidentu. Bet šobrīd notiek diskusijas par to, ko tad ASV izdarīja, nolaupot Maduro? Eiropas Savienība un daudzas citas demokrātisko valstu grupas apgalvo, ka viņš nav leģitīms prezidents, jo viņš ir nozadzis vēlēšanas. Trampa personāla vadītāja vietnieks Stīvens Millers raidījumā CNN uz žurnālista pacietīgiem jautājumiem atbildēja, ka nav tur nekādu starptautisku smalkumu.
Tās lietas nestrādā. Vēsturiski ir izveidojušies dzelzs principi, kur darbojas spēks un vara. Tagad tas arī būs. Tur ir nafta, un mēs gribam ar šo naftu darboties. Princips ir diezgan skaidrs. Ja šajā kontekstā paskatāmies uz Grenlandi, kura juridiski ir Dānijas teritorija, tad Dānija ir NATO sabiedrotais un dāņiem ir līgums ar Amerikas Savienotajām Valstīm. Kopš 1951. gada Grenlandē ir bijušas ASV militārās bāzes. Šobrīd viena no tām joprojām tur atrodas. Dāņi piedāvā sarunas ar amerikāņiem par iespēju paplašināt Amerikas Savienoto Valstu klātbūtni reģionā. Vācijas, Francijas, Lielbritānijas, Spānijas, Itālijas, Polijas valstu valdību vadītāji kopā ar Dānijas premjerministri ir nosodījuši ASV izteikumus par iespējamo militāra spēka pielietojumu. Viņiem pievienojās Ziemeļvalstu ārlietu ministri, vēlāk arī Nīderlandes premjerministrs, Grieķijas premjerministrs un Kanādas premjerministrs. Latvijas oficiālo amatpersonu paziņojumi ir ar nogaidošu raksturu, jo kā nekā Latvijā atrodas Dānijas karavīri. Mēs ieturam šo ļoti bailīgo politiku, jo ASV ir lielisks sabiedrotais mums. Viss pagājušais gads ir pagājis šajā zīmē, jo
mēs, kā mazā Latvija, negribam sakaitināt Donaldu Trampu. Mēs sakām, ka ASV ir mūsu partneris un mēs viņam uzticamies. Tā ir mūsu oficiālā retorika.
Vairākās Eiropas galvaspilsētās atskan balsis, ka ir notikušas izmaiņas un pie agrākās situācijas mēs neatgriezīsimies.
A. Tomsons: Vai es pareizi saprotu, ka Latvijai būs jāizšķiras Tramps vai Eiropa?
G. Jegermanis: Nē. Vienkārši būs cits dialogs ar amerikāņiem. Viņi ir skaidri definējuši savus principus. Viņi rēķinās tikai ar spēku. Ja Eiropai nav spēka, tad Tramps ar Eiropu var nerēķināties. Nav nozīmes visu laiku slānīt veco Eiropu ar brīdinājumiem un tā tālāk. Mums ir jāatrod kopīgs dialogs, lai mēs būtu stipri un vienoti.
J. Garisons: Man liekas, ka Latvijai ir svarīgi nekaitināt Amerikas Savienotās Valstis, kamēr mēs neesam izveidojuši scenāriju B un C. Mēs nevaram raustīt lauvu aiz ūsām. Mums jāsaprot, kur mēs atrodamies un kāda ir mūsu patiesā situācija. Oficiālajā līmenī ir jāīsteno šāda politika, bet paralēli jāgatavojas ļaunākajam scenārijam. Jau tagad ir iespējas militārās divīzijas veidot reģionāli, tāpat kā Ziemeļu divīzija, kas ir Ādažos. Šīs divīzijas valstis var pieņemt lēmumu un aktivizēt to bez kopēja NATO lēmuma.
Mums jādomā scenāriji. Jāveido reģionālas armijas vienības, kas būs gatavas uzreiz aizstāvēties, nevis gaidīt, ko pateiks Berlīne vai Parīze.
Mēs esam pavadījuši gadu, un joprojām nav stabilu Eiropas spēku.