Talsu novada Sabilē dzīvo Ina Valtere. Viņa jau 28 gadus ir Amatniecības kameras meistare, vada lietišķās mākslas pulciņus Sabilē un Stendē. 2024. gadā viņa saņēma Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko piešķir reizi cilvēka mūžā. Viņasprāt, pats galvenais ir neturēt sveci zem pūra, bet ar savām zināšanām dalīties, tāpēc viņa izaudzinājusi astoņus meistarus, vēstīja Latvijas Radio raidījums “Stiprie stāsti”.
Pirmā Inas rokdarbu skolotāja bija viņas vecmamma, kura likusi adīt zeķes, lai arī mazmeita spurojās pretī, – kam viņai tās, var taču nopirkt veikalā.
“Vecāmamma bija ļoti prasīga. Ja spītējos, bija arī žagars rokā, kad viņa teica – tu man sēdi un adi, tas tev būs vajadzīgs,” stāstīja Ina.
Inas vecmamma strādāja pie Kandavas barona, mācēja izšūt un brudierēt. Arī Inas mamma šuva, adīja un darīja citus rokdarbus. Līdz ar to Inai nekas cits neatlika, kā sekot viņu piemēram.
Ina Valtere.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ina pati dzimusi Murjāņos, bet uzaugusi pie vecmāmiņas Sabilē. Tur arī viņa aizvadījusi visu savu dzīvi.
“1944. gadā, kad bija lielās kaujas, no Pleskavas nāca uz Rīgu visi tanki un viss pārējais, tur bija diezgan bīstami, tāpēc mamma mani atveda uz šejieni, pie vecāsmammas, jo te jau faktiski nebija kara. Tā no 1944. gada augusta es esmu sabilniece. Visus 82 gadus dzīvojusi vienā mājā, vienā vietā – Sabilē,” stāstīja Ina.
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Dažādus rokdarbus Ina darināja arī vēlāk skolas gados, mācoties Saulaines tehnikumā, kur apguva agronoma un zootehniķa profesiju.
“Saulaine ir bijusī Kaucminde. Mums vēl bija vecā Kaucmindes darbmācības skolotāja. Viņa arī bija ļoti stingra un prasīga, bet kaut kā mācēja mums ielikt to, ka tas dzīvē tiešām ir vajadzīgs,” atzina Ina.
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Mācības tehnikumā tolaik nebija vieglas. Topošajiem zootehniķiem ne tikai vajadzēja no rīta celties un doties uz kūti, bet piedalīties arī jaunā skolas korpusa celtniecībā.
“Kā mēs strādājām… Es nezinu, ja tagad bērniem liktu tā strādāt, tad visi tiesībsargu orgāni būtu gaisā. Zootehniķiem, saprotiet, četros no rīta bija kūtī jābūt, astoņos atpakaļ uz lekcijām, tās ilga līdz diviem, pēc diviem bija sports un pašdarbība, kur bija obligāti jāpiedalās, un ap pieciem atkal uz kūti – uz vakara slaukšanām, barošanām. Tikai ap pulksten 22–23 tikām mājās, bet tad vēl bija arī jāmācās, tā kā nopietni tas bija,” atmiņās dalījās Ina.
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Ciemos pie Inas Valteres.
Mācīties par zootehniķi Ina izlēma, jo viņai patika dzīvnieki, taču pēc skolas pabeigšanas savā profesijā viņa tā arī ne vienu dienu nenostrādāja.
“Tad, kad pabeidzu, tad vecāmāte bija jau gados, un bija jāuztur māja. Tā nu es apprecējos un atnācu uz šejieni,” atklāja Ina.
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Inas vīrs bija jūrnieks, bet viņa pati dzīves laikā darījusi dažādus darbus – “Daiļradē” adījusi cimdus, strādājusi bibliotēkā, bijusi sekretāre konservu rūpnīcā, vēlāk – sekretāre izpildkomitejā. Pēdējais algotais darbs viņai bija Kabiles muižā, kad tā vēl piederēja pašvaldībai.
“Biju vadītāja, pils saimniece. Tā bija nolaista vispār un neapsaimniekota, tāpēc es taisīju dažādus projektus. (..) Es uztaisīju arī rokdarbu muzeju tur, uzņēmu tūristus,” stāstīja Ina.
Ciemos pie Inas Valteres.
Foto: Daina Zalamane/ Latvijas Radio
Jau 28 gadus Ina ir Latvijas Amatniecības kameras meistare, un Sabilē ir izveidota viņas meistardarbnīca “Cimdiņi”.
“Amatniecības kamerā, saņemot diplomu, tas ir ļoti nopietni, ir jādod svinīgais zvērests, un zvēresta pēdējā daļa ir, ka es apsolos augstu turēt sava amata godu un nodot savas zināšanas tālāk.
Tas ir pats galvenais – neturēt sveci zem pūra, bet arī nodot zināšanas tālāk,” pauda Ina.
Ina ir viena no pirmajām Amatniecības kameras meistarēm pēc tam, kad tā tika atjaunota. Viņa pielika roku arī pie tās atjaunošanas.
“Mēs bijām pirmie dibinātāji un bijām arī pirmie meistari. Tad jau nebija nekā vēl, tad mēs vienkārši paši taisījām programmas, paši tās gudrojām. Es jau nekādas rokdarbu skolas neesmu gājusi – ko es zinu, to es ieguvusi pašmācības ceļā pamazām, vienkārši tāpēc, ka tas interesē,” skaidroja Ina.
2024. gadā viņa saņēma Tradicionālās kultūras izcilības balvu, ko piešķir reizi cilvēka mūžā un kas ir īpašs pagodinājums.
Saņemot Tradicionālās kultūras izcilības balvu.
Foto: Kaspars Teilāns/ LNKC
82 gadu vecumā viņa joprojām vada lietišķās mākslas pulciņus Sabilē un Stendē un ir izaudzinājusi astoņu meistarus. Inai ļoti patīk arī ceļot un doties uz citām valstīm, lai apgūtu citu tautu pieredzi amatniecībā un rokdarbos. Nesen viņa aplēsusi, ka bijusi 32 lidostās.
Vēl pirms pāris gadiem Ina devās uz Gruziju, kur apmeklēja šūšanas, tautastērpu, keramikas un citas meistaru darbnīcas, skatījās, kā top dzija no zīdtārpiņiem, un arī izstaigāja kalnus.
“Nekad nedrīkst apstāties, ir jāiet tikai uz priekšu.
Ļoti daudzi saka, un tagad arī daktere brīnījās, ka man ir 82 gadi, un viņa man prasīja, kas man kait. Es teicu – nekas! Viņa jautāja, ar ko es slimoju, es teicu, ka neslimoju. Jautāja, kādas zāles dzeru, bet, nē, es nekādas zāles nedzeru. Tas esot apbrīnojami – 82 gados neko nelietot un neslimot… Laikam jau tas ir tas, kas uztur cilvēku, ka esi spiests kustēties un pelēkās šūnas kustināt. Es nedrīkstu apstāties, man ir jāiet… Kad meitenēm saku – viss, esmu piekususi, es gribu iet pensijā, tad visi smejas – tā nu tu nosēdēsi četrās sienās… Tāpēc, kamēr varu, tikmēr daru,” pauda Ina Valtere.