„Who wants to live forever…” – Fredijs Merkurijs to jautāja (vai apšaubīja) jau pirms 40 gadiem. Izrādās, tādu gribētāju tomēr ir daudz, un tos uzmeklējis režisors Dāvis Sīmanis, veidojot dokumentālo filmu „Frankenšteins 2.0”.
“Who wants to live forever?/ There’s no chance for us / It’s all decided for us… / Kurš vēlas dzīvot mūžīgi? / Mums nav nekādu iespēju, / Viss ir izlemts mūsu vietā…” Šīs Fredija Merkurija izdziedātās rindas un filma Kalnietis / Highlander astoņdesmito gadu vidū lauza sirdis un daudziem lika aizdomāties arī par nemirstīgo likteņa ēnas pusēm. Tikpat daudz, ja ne vēl vairāk lakatiņu pieraudāja filmas Intervija ar vampīru / Interview with the Vampire (1994) skatītāji, skumstot par mūžīgai vientulībai un sērām nolemto Breda Pita atveidoto asinssūcēju. Sociālais konteksts – iespēja pārdzīvot savus bērnus, pieredzēt visu savu draugu bēres, dzīvot nostalģijā pēc aizgājušajiem laikmetiem un nespēt atrast domubiedrus… šīs nemirstības blaknes ir dāsni barojušas rakstnieku un režisoru prātus. Bet, kā jau gandrīz vienmēr, īstenība izrādās daudz baisāka nekā gotiska kvīru romantiskā novele vai Kristofers Lamberts ar ilgviļņotiem matiem.
Kā vēsta īru nostāsts, 1895. gadā Margorijai Makkolai sākās drudzis, drīz vien viņa tika uzskatīta par mirušu un apbedīta. Tolaik izplatīta profesija bija kapu zagļi, tie drīz vien atraka svaigo kapu un centās noņemt Margorijai gredzenu. Tas neizdevās, zagļi nolēma pirkstu nocirst, un sieviete no sāpēm atmodās. Kad Margorija bēru drēbēs un ar kapu zemi uz tām ieradās mājās, vīrs, viņu ieraugot, mirklī paģība. Margorija nodzīvoja vēl ilgi, laižot pasaulē vēl vienu bērnu, bet uz viņas kapakmeņa rakstīts: „Margorija Makkola. Dzīvojusi vienreiz, apbedīta divreiz”. Šis bija viens no gadījumiem, kuru dēļ praksē ieviesa zvaniņus pie svaigām kapavietām – pavediens saistīja zvaniņu un apbedītā roku, un,
ja tomēr kāds atmodās zārkā, zvaniņa skaņas par to vēstīja ārpasaulei.
Nāves un dzīves robeža, tāpat kā mūžīgā dzīve, kurai teju vienmēr līdzi nāk mūžīgā jaunība un skaistums, nodarbina sabiedrību arī mūsdienās. 2019. gadā tika ekranizēts Stīvena Kinga romāns Doktors Miegs / Doctor Sleep (2013), filmas Mirdzums / The Shining (1980) turpinājums, kurā jau pieaugušais Denijs (lomā Jūens Makgregors) turpina izzināt savas medija spējas, savu mirdzumu. Filmā darbojas ekscentrisku vampīru grupa, kuri barojas no “tvaika” – esences, kas izdalās, spīdzinot un nogalinot cilvēkus, kuriem piemīt mirdzums. Pēdējos gados viena no populārākajām sazvērestības teorijām, kas skaidro Holivudas seju mūžīgo jaunību, ir saistīta ar adrenohromu, par kuru Hantera S. Tomsona grāmatā Bailes un naids Lasvegasā teikts: “Šai vielai ir tikai viens avots… dzīva cilvēka ķermeņa adrenalīna dziedzeri”. Ainu filmā Fear and Loathing in Las Vegas (1998) ir iekļāvis arī Terijs Giljams, kurš gan vēlāk skaidroja, ka tas bijis pārspīlēts izdomājums. Lai gan adrenohroms tiek ražots organiskās sintēzes ceļā vismaz kopš 1952. gada, Amerikas aktuālās urbānās leģendas vēsta – lai iegūtu šīs vielas organisko versiju, bagātie un ietekmīgie, gluži kā Stīvena Kinga romānā, spīdzina un pat nogalina bērnus.
Dāvja Sīmaņa filmā Frankenšteins 2.0 ideja par nemirstību un atgriešanos dzīvē pēc nāves ir atbrīvota no iracionālās un mistiskās nots, nonākot gandrīz ekskluzīvi zinātnes lauciņā ar nelielu politikas piedevu. Ekskluzivitāti tāpat var piedēvēt arī intervētajiem cilvēkiem, transhumānisma celmlaužiem, apbrīnojamu tehnoloģiju izgudrotājiem un specifisku biznesu īpašniekiem. Frankenšteins 2.0 ir veidots radniecīgi Sīmaņa iepriekšējai dokumentārajai filmai Mūris (2018), ap izteikti personīgām, subjektīvām pārdomām vērpjot epizodes, kas paskaidro, ilustrē un pagarina režisora teikto. Filmas vizuālais slāņojums līdzinās elpošanai, kur ieelpa ir informatīvi uzlādētas, bet vizuāli diētiskas intervijas, kas estētikā tuvas reportāžai; elpas aizture – režisora komentārs, bet izelpa – skaisti, jēgietilpīgi filmējumi Amerikas tuksnešainajās ainavās ar pārkaltušiem, mūžību pieredzējušiem augiem.
Svārstoties starp personīgu eseju un kvalitatīvu interviju virkni, filma nosliecas tomēr uz pēdējām kā noteicošo filmas asi, intonācijā tās vēršot līdzīgas Latvijas intelektuāļu kulta objektiem – Rīgas Laika intervijām. Un tas arī nav pārsteigums, jo filmas Frankenšteins 2.0 scenārija līdzautors ir šī žurnāla galvenais redaktors Uldis Tīrons. Pieņemu, ka aizkadra teksts rakstīts pēc filmas uzņemšanas – tas šķietami apkalpo (un nevar noliegt, ka dara to eleganti) pāreju no vienas intervijas uz otru, vienlaikus nedodot skatītājam īpaši daudz norāžu par stāsta paredzamo virzību. Tā kā filmu veido skatītājam jau pazīstama superkomanda – Sīmanis, Tīrons un operators Andrejs Rudzāts –, pieļauju, ka daudzi sagaidītu vairāk eksistenciālu pārdomu, mazāk izzinošu faktu par veidiem, kā tieši tiek uzglabāti sasaldētie ķermeņi. Šīm specifiski detalizētajām ainām piemīt raksturs un krēslains humoriņš, par ko, pieņemu, varam pateikties operatoram, kurš notvēris kadrā, piemēram, necilo rūtoto vilnas segu, kam acīmredzot jāpilda termoregulatora funkcija uz kriocisternas ar pārdesmit ķermeņiem kādā Krievijas sādžā.
Arī filmas mūzikai piemītošais viegli ironiskais raksturs, tāpat kā melodiskuma un atonālu akordu apvienojums, jau sākot ar pirmajiem filmas kadriem, kuros redzami fragmenti no renesanses mākslinieka Vitores Karpačo darba Svētceļnieku mocekļa nāve un Svētās Ursulas bēres, piešķir mazliet zobgalīgu jeb apšaubošu lādiņu režisora stāstījumam un secīgi filmai. Filmas Frankenšteins 2.0 mūzikas autors (tāpat kā filmai Mūris) ir čehu komponists Mihals Ratajs, viņa filmogrāfijā ir arī atzinīgi vērtētā Mr. Nobody Against Putin (2025, David Borenstein, Pavel Talankin). Tiesa, mūzikas raksturs filmas gaitā mainās, līdzīgi kā režisora pozīcija, kas sākusies ar skepsi: “Redzot šo cilvēku pārliecību, pat sava veida apsēstību ar to, mans skatījums sāka mainīties.”
Zīmīgi, ka filmas iznākšana notiek paralēli pasaules lielvalstu attiecību eskalācijai, kas filmā ietvertos ASV un Krievijas sabiedrību un ideoloģiju pretmetus liek redzēt vēl asākā kontrastā. Krievijā analogais nāves kults sasniedz kempiskāko formu ikgadējā forumā Nekropole, tajā satiekoties bezgaumībai ar makabro un absurdo. Zelta zārki, BDSM un Nakts portjē iedvesmota bēru tērpu modes skate; bērni, kas aizrāvušies ar spēlītēm telefonā turpat līdzās apbedīšanas biroju grima speciālistu sacensību zonai.
Kaut kādā mērā šī nāves tuvuma bezrūpīgā apzināšanās atgādina Mirušo piemiņas dienu Latīņamerikas kultūrā, tikai šeit, atšķirībā no Meksikas, mirušie netiek godāti, tā ir tikai atrakcija un murgi, ko labi ilustrē kriocisternu sarga sūdzības par cieminiekiem, kuri ķermeņu depozitāriju zākājot par līķu noliktavu, jo tos biedē ideja par sasaldētajiem zombijiem, kas var atdzīvoties un uzbrukt.
Amerikāņu pieejā nāves / pēcnāves / nemirstības idejā ir stipri mazāk mitoloģijas un vairāk biznesa. Nemirstības ideja tiek pārdota kopā ar stipri pārliecinošāku tehnoloģisko risinājumu kā putinzemē, turklāt ir absolūti skaidrs, ka nemirstībai ir daudz naudas un tā ir baltādaina. To pārdod muskuļoti, atlētiski cilvēki ar profesionāli veiktu sejas ādas nostiepšanu un nevainojami nopulētu vēstījumu sabiedrībai. Viena no fascinējošākajām filmas varonēm ir Nataša Vita-Mora, cilvēka uzlabošanas un ilgdzīves stratēģiju aizstāve, turklāt vēl Transhumānisma manifesta autore. 1950. gadā dzimušās amerikāņu stratēģiskās dizaineres izskats jau šobrīd ilustrē pierādījumus ķermeņa spējai ignorēt laika ritumu, bet vēl fascinējošāka ir viņas paustā pārliecība un ticība ilgmūžībai, raksturojot dzīvi kā arhitektūru, kur aiz katra pagrieziena gaida pārsteigums.
Filmas veidotājiem izdevies atrast (un pārliecināt piedalīties filmā) apbrīnojami kolorītus varoņus, kuru idejas, pētījumi un politiskās aktivitātes svārstās no komiskas apmātības līdz revolucionāriem zinātniskiem pētījumiem un tehnoloģiskām vai biotehnoloģiskām uzvarām. Tiesa gan, neko vairāk par šiem cilvēkiem mēs neuzzinām, kā vien to, cik viņi stāsta par savām idejām, bet var jau būt, ka tā būtu cita filma.
Frankenšteins 2.0 piedāvā operāciju galdu, kur savāktas dažnedažādas ķermeņa daļas, atlikusi to savienošana un dzīvības iedvešana.
Pagarinātās dzīvildzes fantasti, teorētiķi un praktiķi ir snieguši ieskatu savā darbā un nākotnes prognozēs; aizkadra vēstījums ir bijis teicams pavadonis visas filmas gaitā, turklāt turpina jau Mūrī iesākto – tās ir pārdomas par vienkāršām, ikvienam pazīstamām bailēm, ar kurām spējīgs identificēties ikviens – par mūsu galīgumu, par nākotni, kuras aprises šobrīd ir visai satumsušas. Filmā iztrūkst katartiskā, kopsavelkošā, analītiskā posma, ja vien par to neuzskatām pašu izziņas procesu. Piemēram, pēc epizodes ar biomedicīnas inženieri Kevinu Voriku režisors turpina zinātnieka aizsākto tēmu, stāstot par transhumānistes Mārtīnas Rotblotas ieteikumu pamest mirstīgo ķermeni un pārcelties virtuālā prāta klonā. Šī ilgdzīves versija līdz ar citām raisa pārdomas par transhumānisma un dzīvības ētikas problemātiku un izaicinājumiem, bet filmas veidotāji šādā virzienā nav devušies. Mārcis Auziņš, LU profesors un kvantu fizikas pētnieks pirms vairākiem gadiem rakstā par transhumānismu atsaucas uz bioloģijas zinātņu doktoru Robertu Lorencu Kūnu: “Kūns saistībā ar transhumānismu aicina aizdomāties par trim, pēc viņa domām, pašiem galvenajiem jautājumiem. Pirmkārt, gadījumā, ja mūsu smadzenes pilnībā tiktu pārkopētas kādā citā vidē ārpus mums, piemēram, datora atmiņā, vai šī kopija saglabās mūsu identitāti un tai piemitīs mūsu “es”?”
Paturot prātā Dāvja Sīmaņa filmogrāfiju, grūti pieļaut domu, ka izvēlētā filmas vizuālā estētika un tās naratīva uzbūve būtu steigas vai nejaušības rezultāts. Iespējams, tā ir stilistiska un jēdzieniska nodeva atziņai, ka “nāves priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi, tā ir būtiska un neizbēgama dzīves pieredze”? Neraugoties uz šo (droši vien daudziem filmas recepcijai neobligāto) komentāru, Frankenšteins 2.0 ir intensīva un (piedodiet par vārdu spēli) elektrizēta audiovizuālā lasāmviela, tā radīs neomulīgu drebuļu sajūtu gar mugurkaulu, vērojot ainas no cilvēka ķermeņa izstādes un dzirdot Bena Gertcela sarunu ar paša radīto humanoīdo robotu. Bet lai jūs mierina biomedicīnas gerontologa Obrija de Greja apsolījums par metuzalitātes laikmetu, kad medicīna nevis palēninās novecošanos, bet atjaunos cilvēkus. Šim rāmajam vīram ar Mozus vai Billija Gibonsa bārdu esmu gatava noticēt.
Un noslēgumā gribu atgādināt, ka kinematogrāfs ir apsteidzis transhumānistus spējā ignorēt laika ritumu – kino ir mums vispieejamākais mūžīgās dzīves ekvivalents.
