Kad janvāra saltums sastopas ar Rīgas ielu akmeņiem, šogad gaiss šķiet citādāks. Tas ir piesātināts ar pateicību, ko vārdos ietērpt ir gandrīz neiespējami. Deviņdesmit gadu. Tas nav tikai skaitlis pasē vai nodzīvoto dienu virkne. Maestro Raimondam Paulam tie ir deviņdesmit gadi pie melnbaltajiem taustiņiem, kas kļuvuši par Latvijas sirdspukstiem.
Iedomājieties ar skatītājiem pilnu koncertzāli.
Gaismas nodziest, un, aplausiem skanot, uz skatuves lēnām iziet viņš – nedaudz salīcis, ar tikai sev vien raksturīgo, pašironisko smaidu lūpu kaktiņā. Viņš apsēžas pie klavierēm. Tajā brīdī visa zāle aiztur elpu. Viņa pirksti vēl nepieskaras taustiņiem, bet mēs jau dzirdam to īpašo “Paula skaņu”. Tā ir dzidra, viegla un vienlaikus smaga kā vēstures nasta, ko viņš nesis cauri gadu desmitiem, nezaudējot savu stāju. Ir grūti atrast mājokli Latvijā, kurā neskanētu viņa mūzika. Tostarp arī manējā, arī es esmu izaugusi ar Paula dziesmām. Viņa dziesmu klāsts ir milzīgs – vairāk nekā 2000 melodiju. Maestro ir “izvedis saulītē” tik daudz jauno solistu, tā iedodot arī balsi mūsu ilgām, skumjām un priekam. “Mēmā dziesma”, “Kurzeme”, “Teic, kur zeme tā”, “Cielaviņa”, “Laternu stundā” un vēl, un vēl… No džeza improvizācijām, kas atgādināja par brīvību padomju pelēcībā, līdz kora dziesmām, kas Dziesmu svētku estrādē liek asarām saskriet acīs pat visstiprākajiem vīriem. Kad skan “Manai Dzimtenei”, mēs ne tikai dziedam, mēs atceramies, kas mēs esam. Maestro mūzika visos laikos ir bijusi mūsu patvērums, jo viņa radītās mūzikas smalkajā elegancē ir bijis apslēpts viņa patriotisms.
Aiz spožajām prožektoru gaismām un milzīgajiem ziedu klēpjiem vienmēr ir bijis Cilvēks. Cilvēks, kurš ar savu leģendāro humoru spēj atbruņot jebkuru, taču savā mūzikā bieži paliek skumji vientuļš. Šajos 90 gados viņš ir pavadījis mūžībā draugus, dzejniekus un laikabiedrus, savu mīļoto sievu Lanu, taču viņa klavieres nekad nav apklusušas. Tās runā par mīlestību, kas nebeidzas, un par laiku, kas neizbēgami rit uz priekšu, bet klausītājam viņa mūzikā apstājas.
Šī jubileja nav tikai atskats pagātnē. Tas ir apliecinājums tam, ka talants, darba tikums un uzticība savai tautai padara cilvēku nemirstīgu jau dzīves laikā. Pauls nav tikai komponists, viņš ir mūsu kultūras simbols, mūsu dzīvais piemineklis un, kā dzirdēts sarunās, savulaik vismīļākais “restorānu muzikants”, kurš izaudzis līdz pasaules mērogam, bet sirdī palicis uzticīgs savai Rīgai.
Šodien, kad Maestro pirksti atkal skar klavieres, mēs neskaitīsim gadus. Mēs skaitīsim tos brīžus, kad ar viņa mūziku turpināsim dzīvot. Mēs teiksim paldies par katru takti, par katru ironisko joku un par to milzīgo mīlestību, ko viņš, pats it kā paliekot ēnā, ir dāvājis mums visiem. Veselību, dzīvesprieku un vēl daudzus dzidrus akordus, Maestro!