Kad novembris bija jau iegriezies otrā pusē, tā vien gribējās aizmukt no drūmās ziemas, vēja lauzītos kokus iemainot pret palmām, bet slapjdraņķi – pret saules pielietu pludmali vai tropu lietusgāzi. Dzīvot bez maksas hostelī, dzīvot vietās, kur pārtika ir lēta un pavisam citādāka, kaut ko padarīt dažas stundas dienā, izbaudīt piedzīvojumus un Āzijas garšu? Par to esmu sapņojis jau gadiem, kopš sāku pētīt brīvprātīgā darba plašās iespējas.
Par autoru
Esmu galdnieks no Ventspils puses, un ilgus gadus mans hobijs ir rakstniecība. No tā biju novērsies, lai attīstītu savu biznesu. Bet arī tas projekts noslēdzās, tādēļ radās iespēja piepildīt ieceri un nomainīt ziemas drūmumu pret tropisku tveici. Lai to izdarītu, šoziem bez atpakaļceļa biļetes un ar pavisam mazu rocību devos uz Āziju. Šajā rakstu sērijā iepazīstināšu ar savu pieredzi darbā bez atlīdzības, pastāstīšu par iespējām, variantiem un dažādiem aspektiem, kā arī par to, kas jāņem vērā. Pastāstīšu arī par ceļojuma piedzīvojumiem – kā nu bez tiem.
Kas ir darbs apmaiņā pret pajumti?
Taupīgie ceļotāji iecienījuši izmantot dažādas vietnes, kur var doties strādāt aptuveni 25 stundas nedēļā apmaiņā pret pajumti, dažreiz – arī ēdināšanu. Savukārt brīvo laiku var atvēlēt tuvākās apkārtnes apceļošanai un padziļinātākai apmeklētās valsts iepazīšanai. Ir dažādi brīvprātīgā darba veidi – studentu apmaiņas programmas, valsts līmeņa brīvprātīgā darba programmas, bet savos rakstos es apskatīšu iespējas, kuras var īstenot gandrīz jebkurš. Ir dažādas platformas, kas piedāvā iespēju atrast palikšanas vietas, bet es apstājos pie platformas “Worldpackers”, lai gan daudz biju papētījis arī resursa “Workaway” piedāvājumu. Ir daudz citu variantu, bet palikšu pie tiem, kurus izmantoju es.
Ko paredz šāds darbs? Tas nozīmē strādāt aptuveni 4 vai 5 stundas dienā ar vienu vai divām brīvdienām nedēļā apmaiņā pret mītnes vietu un dažreiz arī ēdienu vai kādiem citiem labumiem – tas viss atkarīgs no katras vietas nosacījumiem. Mēdz būt arī vietas, kurās brīvprātīgajam pašam ir jāmaksā dalības maksa. Maksas izmēri variē no pāris dolāriem dienā, lai nosegtu izdevumu par pārtiku, līdz pat pāris desmitiem dolāru dienā – tie visbiežāk ir izglītības vai mākslas projekti un dalības maksa sedz materiālu izmaksas. Vietas, kur jāpiemaksā, parasti ir vides ilgtspējas, eko projekti, dažādi mākslas virzieni, sociālo mediju vadība un tā tālāk. Bet ir arī visnotaļ parasti darbi, kur pašam darbiniekam jāpiemaksā par to darīšanu. Kopumā katram interesentam ir visplašākās iespējas pētīt un izvēlēties darbus gan ar piemaksu no savas puses, gan bez piemaksas.
Piedāvājumā ir ļoti dažādas jomas, piemēram, darbs hosteļos un viesnīcās, kas ietver reģistrācijas letes darbu, telpu uzkopšanu, gultu klāšanu, teritorijas uzturēšanu. Ir arī projekti nelieliem būvdarbiem, telpu remontiem, krāsošanai, angļu un citu valodu mācīšanai, jogas pasniegšanai, sociālie projekti, īpašumu pieskatīšana, darbs dzīvnieku patversmēs un ziloņu rezervātos – tas gan par maksu. Aptvere – visa pasaule! Tas ir, gandrīz visa pasaule – demokrātiski un militāri skarbos reģionos vai mazāk apdzīvotās vietās, protams, neko tādu nepiedāvā. Un, ja arī piedāvā, labāk ļoti, ļoti piesardzīgi izvērtēt, vai uz šādu reģionu vajadzētu doties.
Lielais plāns un gandrīz liela kļūda
Mans sākotnējais plāns bija atvēlēt laiku četrām Dienvidaustrumāzijas valstīm – Malaizijai, Taizemei, Kambodžai un Vjetnamai. Varbūt kādā valstī palikt divās vietās, jo kopējais plānotais ceļojuma termiņš bija pieci mēneši. Tomēr, jau esot Āzijā, man līdz galam nav skaidrs, kad īsti beigšu šo avantūru un tieši kādās valstīs un cik ilgu laiku pavadīšu. Atpakaļceļa biļetes vēl nav iegādātas. Viss šāda veida ceļojuma plānošanā ir elastīgs – šeit gan jāpiezīmē, ka elastība ir apstākļu uzspiesta, man pašam patiktu saplānot savlaicīgi un pieturēties pie plāna, bet tā tas nestrādā, jo šis nav tūrisma brauciens ar skaidru grafiku. Kaut kas nobrūk, rodas jaunas idejas, iespējas un mērķi, mainās plāni un ieceres. Es zināju tikai to, ka varu doties prom pēc 19. novembra.
Sākumā biju pieķēries Singapūras virzienam, jo šī valsts ir liels transporta mezgls un vieta, ko gribētos apskatīt, arī Malaizija turpat blakus. Pētīju dažādus variantus, kā tikt uz Singapūru, bet nekas piemērots neparādījās. Paralēli skatījos arī citas lielās Āzijas lidostas.
Tas vēl bija brīdis, kad, neko piemērotu neatrodot, es būtu varējis arī atteikties no šīs avantūras.
Viens no iespaidīgākajiem Kualalumpuras apskates objektiem – Petronas torņi
Kualalumpuras panorāma
Iekāpšana AirAsia lidmašīnā.
Saulriets Marmora jūrā
Selfijs pirms izlidošanas no Stambulas uz Kualalumpuru.
Taču tad pēkšņi atklāju, ka kādas Āzijas lidsabiedrības lidojumu cena no Stambulas uz Kualalumpuru ir 155 eiro. Atklāsmes brīdis sakrita ar pašmāju lidsabiedrības biļešu akcijas beigu posmu, kad lidojums no Rīgas uz Stambulu maksāja vien 40 eiro ierasto 150 eiro vietā. Nebija laika domāt un šaubīties, pirku lidojumus, un nu jau plāns ieguva krietni konkrētākas aprises. Par 200 eiro aizlidot uz Kualalumpuru? Tas jau ir ārkārtīgi lēti, ne tuvu nebiju gaidījis tik izdevīgas cenas! Tiesa gan, ietaupījumu zināmā mērā “apēda” Stambulā pavadītais laiks, jo lidojumi nav katru dienu un man Stambulā bija jāuzkavējas no pirmdienas pēcpusdienas līdz trešdienas pēcpusdienai – tas nozīmē divas naktis viesnīcā, ēšanu, pārvietošanos un mazliet pilsētas apskati. To pilnībā atsvēra tas, ka Stambulā nekad nebiju bijis un ar ļoti lielu interesi to izbaudīju.
Stambula, Sofijas katedrāle.
Stambula, Zilā mošeja
Citējot klasiku – Stambula, kontrastu pilsēta.
Stambula, Sofijas katedrāle.
Ekskursija ar kuģi pa Bosfora šaurumu.
Stambulas kaķi, to ir milzīgs daudzums visās malās un vairums draudzīgi.
Selfijs pirms izlidošanas no Stambulas uz Kualalumpuru.
Šeit jāpiemin liela kļūda, kuru gandrīz pieļāvu un to tikpat labi var pieļaut arī kāds cits – tā kā neko nezinu par Stambulas lidostām un savienojumiem ar Āziju, tad pieņēmu, ka pilsētā ir tikai viena lielā lidosta. Palikt Stambulā divas dienas izvēlējos, jo, pērkot biļetes, paskatījos, ka starp lidojumiem ir tikai divas stundas, kas nesavienotajiem reisiem ir par maz un var nebūt gana, lai veiksmīgi pārsēstos uz nākamo reisu, taču pēc tam atklāju, ka ielidoju vienā lidostā (ar kodu IST), bet izlidoju no citas – SAW. Starp lidostām ir 80 kilometri un ar divām stundām starp reisiem ir nevis vienkārši par maz, bet tas būtu neiespējami. Tikpat labi es būtu varējis to nepamanīt un nopirkt biļetes, ja starp lidojumiem būtu bijušas, piemēram, četras stundas – arī ar to būtu par maz, lai tiktu uz otru lidostu.
Sagatavošanās darbi
Pēc aviobiļešu iegādes ķēros klāt darbavietas meklējumiem Malaizijā. Iespēju daudz, bet daudz arī atsijāju. Pirmkārt, darbības joma – es varu, protams, mācīt ķīniešu valodu, bet tikai tad, ja neviens klātesošais vispār neko nezina no ķīniešu valodas. Tāpat arī atsijājās nost vietas, kur par dalību jāpiemaksā pašām. Arī sociālo mediju joma – lai arī senāk esmu ar to nodarbojies, tagad pats savus profilus esmu pametis novārtā un nejūtos pārliecināts par savām spējām, tāpēc atkrita arī tas. Paliku pie hosteļu un viesnīcu administrēšanas, uzkopšanas un dārza darbiem. Uzrunāju potenciālos darba devējus. Kāds atbildēja, ka viņi tik tālu uz priekšu vēl nedomā, kāds neatbildēja vispār, bet tomēr izdevās tikt pie vietas – viesnīca Lankavi salā, kas atrodas Malaizijas ziemeļos, Kedahas štatā, netālu no Taizemes robežas. Sarakstījāmies, visu sarunājām, kopumā iespaids patīkams. Pat ēst solīja dot trīs reizes dienā. Nopriecājos un ķēros pie citiem ceļojuma sagatavošanas darbiem. Zinot, ka reģionā, uz kuru dodos, var pavisam vienkārši tikt pie nejaukām kaitēm, kārtīgi vakcinējos, tam atvēlot 200 eiro. Sapotējos pret A un B hepatītu, dzelteno drudzi un vēdertīfu. Gribēju arī vakcīnu pret odu pārnēsāto denges drudzi, tomēr šīs potes pasūtīšana uz Latviju būtu pārāk dārga. Tiesa gan, tieši šobrīd, rakstot šīs rindas, man kājās kož sīki odi…
Nākamais darbu sarakstā – ceļojuma apdrošināšana. Mans ierastais ceļojumu apdrošinātājs atteicās kaut ko darīt, kad izdzirdēja par 150 dienu termiņu. Palasīju citu apdrošinātāju noteikumus un neatradu nevienu, kas dotu apdrošināšanu uz tik garu termiņu. Apdrošināt sevi, jau esot ārzemēs, nedrīkst – apdrošināšanas sākuma laikam jāsakrīt ar izceļošanu no Latvijas. Sāku pētīt arī ārzemju piedāvājumus. Tādu ir simtiem, bet kuram var uzticēties? Lasīju noteikumus un bija kompānijas, kuru cena un piedāvājums man likās adekvāti, tomēr tām bija noteikums, ka jāizceļo no Lielbritānijas – tas man nederēja. Galu galā atradu kompāniju Latvijā un konsultācijā noskaidroju, ka varu ņemt apdrošināšanu uz 90 dienām, un tad, kad termiņš ies uz beigām, man atsūtīs rēķinu par atlikušo termiņu. Ceru, ka tā arī būs, un arī ceru, ka apdrošināšana nebūs jāliek lietā. Tomēr apdrošināšanu vajag, un arī daudzās brīvprātīgā darba vietās to prasa kā obligātu.
Tuvojoties izlidošanas laikam, sāku interesēties, kā turp vispār var nokļūt. Var braukt ar autobusu piecas stundas no Kualalumpuras un tad vēl labu brīdi ar prāmi. Kopējās izmaksas virs 30 eiro. Var arī lidot ar lidmašīnu un samaksāt 16 eiro par 1,5 stundu lidojumu.
Izvēle skaidra – lai gan gribu izbaudīt Āzijas sabiedriskā transporta kolorītu un skatus pa logu, tomēr šādas palieku pie lidmašīnas.
Biļete iegādāta, turpinu sagatavošanās darbus. Izvērtēju katru bagāžas sīkumu, jo nododamo bagāžu pirkt netaisos, bet vajag kādas nebūt drēbes, elektroniku, zāles, universālo ceļojuma lādētāju, lai pielāgotos Malaizijas kontaktligzdām. Jāpievērš gan uzmanība, ko tas spēj lādēt. Manējais ļāva lādēt tikai telefonu, tāpēc datoram paņēmu līdzi arī pāreju.
Sakari. Ja telefons atbalsta elektronisko SIM (eSIM) karti, tad ideāli – iepriekšējā valstī aktivizē nākamās valsts eSIM un ceļo bez bēdas. Tā es Rīgā izdarīju ar Turcijas eSIM, bet Stambulā aizmirsu tā izdarīt ar Malaizijas eSIM – rezultātā ierados bez interneta. Protams, internetu ļoti vajadzēja jau pirms drošības kontroles. Vēlāk var kaut vai pirkt vietējo fizisko SIM karti, bet pirms kontroles nopirkt nevar.
Šeit mēs nonākam pie nākamās lietas, kas jāievēro ceļotājam – kārtīgi jāizpēta imigrācijas informācija. Kas ir nepieciešams, lai iebrauktu valstī? Šī vairs nav Eiropas Savienība, kur kārtīga ceļojuma laikā var ne reizi neuzrādīt dokumentus. Malaizijā ieceļojot, vajag atpakaļceļa biļeti, kurā var redzēt, kad izceļosi no valsts. Šim nolūkam par 11 eiro biju nopircis biļeti no Kualalumpuras uz Singapūru, kurp nemaz netaisījos doties.
Lidostā, tuvojoties pārbaudei, uz informācijas plakātiem bija uzskaitīts viss, kas nepieciešams robežkontrolei, tostarp – arī viesnīca, kurā apmetīsies. Tā man nebija saglabāta telefonā un viesnīcas adrese atradās “Booking” portālā… tāpēc steidzami, steidzami vajadzīgs internets, eSIM nav aktivizēta, pie lidostas interneta tikt neizdevās, tāpēc attapos, ka esmu bez sakariem, tāpēc nācās pieslēgties viesabonēšanai, lai uz dažām sekundēm ieietu eSIM aplikācijā un aktivizētu Malaizijas karti. Tas man izmaksāja apaļus 19,99 eiro, kuri vēlāk tika pieskaitīti telefona rēķinam. Ar neparedzētiem izdevumiem ceļojumos jārēķinās, it īpaši, ja pats nolaid muļķi, bet sajūta, protams, sāja.
Tomēr sājāka sajūta bija vēl priekšā – visa lielā sagatavošanās izrādījās mērkaķim zem astes, jo ne biļete uz Singapūru, ne viesnīcas adrese, ne līdzi ņemamo medikamentu pavadvēstule nevienu neinteresēja.
Pie imigrācijas kontroles Eiropas Savienības valstu pilsoņi tika novirzīti uz citu koridoru, kura galā bija automāti, kas skenē pases, fotografē sejas un ielaiž valstī. Viss. Nekādu jautājumu un pārbaužu. Jutos gan atvieglots, gan vīlies – gauži jau nu labi biju sagatavojies imigrācijas pārbaudei. Vēlāk, pētot vietējās ziņas internetā, izlasīju uzslavas jaunajai imigrācijas kontrolei Kualalumpuras lidostā, kas ļoti samazina rindas. Secinājums? Viena no lietām, ko vērts darīt, ja apmeties uz dzīvi kādā svešā nostūrī, ir vietējo ziņu lasīšana, protams – angļu valodā. Interesanti un noderīgi.
Dažas nianses pirms nonākšanas mērķī
Kualalumpura izrādījās ļoti iespaidīga un kolorīta, bija arī pa kādam piedzīvojumam, pavadīju dažas dienas tur, izbaudot un piedzīvojot, tad devos tālāk uz Lankavi salu – tūristu iecienītu vietu ar daudzām viesnīcām un hosteļiem, kur atrast vietu brīvprātīgā darbam. Arī šeit ne bez pārbaudījumiem, kas radīja stresu un lika mainīt ceļojuma plānus.
Divas nedēļas, pirms pametu Latviju, saņēmu nepatīkamu ziņu. Viesnīca, kas bija pieņēmusi manu pieteikumu, tomēr atteica. Ļoti atvainojās – viņiem esot lielas problēmas, izvācas no ēkām. No vēstules toņa nojautu, ka ir vai nu bankrots vai tamlīdzīgas problēmas. Ko nu? Esmu uz sēkļa, man jau ir biļete uz Lankavi – lai arī tikai 16 eiro vērta, tomēr, pētot informāciju par šo salu, jau alku turp nonākt. Uzrakstīju citai viesnīcai, bet tā atteica. Ideālu vietu uz salas vairs nebija, ēdienu neviens nepiedāvāja, tikai naktsmītni. Nosūtīju vēl vienu pieteikumu un, nepacietīgi gaidot atbildi, pieteicos arī kādai vietai netālu no Kualalumpuras gadījumam, ja uz salas neko neizdosies atrast, tomēr izdevās! Ēst gan šeit nedos, bet atrašanās vieta ir daudz labāka. Ja pati pirmā viesnīca bija ārpus salas vidienē, ārpus pilsētām, 10 kilometru attālumā no jūras, tad šī vieta ir pašā tūrisma pilsētas sirdī!
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Jalan Alor, eksotiskās Āzijas virtuves iela.
Nākamajā rakstā pastāstīšu par praktisko darbu manā pirmajā brīvprātīgā darba vietā. Par īpašībām, kādām jāpiemīt brīvprātīgā darba darītājam, par dažnedažādām situācijām, ar kurām nākas saskarties un kuras jāatrisina, dažiem piedzīvojumiem, kā arī par nākamās brīvprātīgā darba vietas meklēšanu jau citā valstī.