Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta apgāds klajā laidis kolektīvo monogrāfiju “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940”. Autoru kopdarbs izgaismo nozīmīgus procesus Latvijas vēsturē, kas līdz šim nav pietiekami pētīti, īpaši attiecībā uz sieviešu lomu sabiedrības un kultūras veidošanā. Pētnieces Ineta Lipša un Liene Dreimane Latvijas Radio raidījumā “Kultūras rondo” stāsta par sieviešu tiesību un citu sabiedrisko aktīvistu darbību starpkaru Latvijā, izceļot to nozīmi tikko dibinātās Latvijas valsts sabiedrības attīstībā.
Sieviešu balotēšanās Saeimas vēlēšanās
Grāmata “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870-1940”
Foto: Publicitātes foto
Pētniece Ineta Lipša vienu no monogrāfijas sadaļām veltījusi tēmai par sieviešu balotēšanos Saeimas vēlēšanās no 1922. līdz 1934. gadam. Viņa norāda, ka šim laikam raksturīgs jēdziens “grozāmie vēlēšanu saraksti”.
“Grozāmie vēlēšanu saraksti ir kaut kas līdzīgs tam, ko Alvis Hermanis tagad iesaka, – tu savā sarakstā vari ierakstīt jebkuru kandidātu no jebkura cita saraksta,” skaidro Lipša, uzsverot, ka noskaidrotais, iedziļinoties šajā jautājumā, liek viņai apšaubīt šādas vēlēšanu sistēmas perspektīvu mūsdienās.
Pirmajā, otrajā un trešajā Saeimā netika ievēlēta neviena sieviete, līdz visbeidzot ceturtajā Saeimā tā bija viena deputāte – Berta Pīpiņa. Politikā viņa iesaistījusies jau pirms Latvijas valsts dibināšanas, bet divdesmito gadu sākumā, piedaloties Rīgas domes vēlēšanās,
Pīpiņa ar savu neatlaidīgo darbu bija izveidojusi sev tādu atpazīstamību, ka popularitātes ziņā pārspēja Jāni Akurateru, Kārli Ulmani un Arvedu Bergu,
kuri starpkaru laika periodā bija ļoti populāri politiķi.
“Tas neatlaidīgais darbs deva rezultātus. 1934. gadā, kad būtu bijusi jāvēl jaunā – piektā – Saeima, kuru mēs ievēlējām tikai 1995. gadā, [..] man šķiet, ka tad Berta Pīpiņa vairs nebija vienīgā [sieviete], kura bija jau izrāvusies politiķu pirmajās rindās. Tie vēlēšanu rezultāti būtu bijuši ļoti, ļoti interesanti, būtu daudz, ko pētīt. Diemžēl Ulmanis mums to iespēju liedza,” spriež Ineta Lipša.
Panāk civiltiesisko līdztiesību
Liene Dreimane pētījumā pievērsusies sievietēm, kas veidojušas starpkaru Latvijas sieviešu tiesību aktīvistu kopumu. Viņas interesi raisījusi civiltiesiskā nevienlīdzība, kas bija jāpiedzīvo tā laika sievietēm. Lai gan divdesmito gadu Latvijā sievietēm bija tiesības piedalīties vēlēšanās, līdz pat 1937. gadam, kad tika pieņemts civillikums, sievietes piedzīvoja civiltiesisku nevienlīdzību, piemēram, nevarēja ņemt kredītus vai slēgt līgumus, skaidro Dreimane.
“Berta Pīpiņa bija arī izcila juriste. Starptautiski viņa bija viena no sešdesmit četrām pasaules ietekmīgākajām sievietēm līdz pat Otrajam pasaules karam.
Viņa bija tā, kas palīdzēja izveidot līdztiesīgu civillikumu, pēc kura mēs dzīvojam vēl šodien,”
uzsver Dreimane.
Berta Pīpiņa, konferences prezidija locekle
Pētniece norāda, ka Bertai Pīpiņai bija daudzas izcilas līdzgaitnieces. Viņa izceļ sešas – Aspaziju, Valēriju Seili, Bertu Vesmani, Apoloniju Laurinoviču, Klāru Kalniņu un Zelmu Cēsinieci-Freidenfeldi – sieviešu tiesību aktīvistes, kuras visas bija arī Latvijas Satversmes sapulces locekles.
“Liene pieminēja Bertu Pīpiņu kā juristi, es gribētu teikt, ka viņa bija juriste amatiere. Viņai nebija augstskolas izglītības šajā jomā, bet viņa vadīja “Latvju sieviešu nacionālās līgas” juridisko sekciju un interesējās par šiem jautājumiem.
Viņa noteikti bija zinošāka nekā dažs labs jurists toreiz, un, lai gan juridiskas izglītības viņai nebija, bija vēlēšanās palīdzēt,”
papildina Lipša. Vēsturniece uzsver, ka Berta Pīpiņa bijusi ne tikai pirmā Saeimas deputāte, bet arī viena no līderēm, kas spēja apvienot dažādas sieviešu biedrības un izveidot “Latvijas Sieviešu organizāciju padomi”, kas aktīvi nodarbojās ar tiesiskās līdztiesības īstenošanu.
Izveido obligātās veselības aprūpes sistēmu
Vēl viena nozīmīga tēma, kurai jau Pirmā pasaules kara laikā pievērsās dažādu sieviešu organizāciju aktīvistes, ir veselības aprūpe. Tikko nodibinātajā Latvijas valstī bija ļoti traģiska jaundzimušo mirstības statistika, tāpēc “Latvju sieviešu nacionālā līga” aktīvi darbojās, lai izveidotu obligāto veselības aprūpi un izglītotu jaunās māmiņas.
“Tās nebija vienkārši teorētiskas lekcijas, bet ļoti praktiskas nodarbības par bērnu aprūpi, higiēnu un audzināšanu. [..]
Dažu gadu laikā Berta Pīpiņa kopā ar Zelmu Cēsinieci-Freidenfeldi ieviesa obligāto veselības aprūpi, izskaužot šo nelaimi, ka mazie bērniņi mirst. [..]
Latvija no šī posta tiek izglābta, bet cits posts, ar ko viņas cīnās un kas skar pilnīgi visus cilvēkus Latvijā, ir alkoholisms,” stāsta Dreimane.
Cīnās ar tuberkulozes izplatību Latvijā
Divdesmitā gadsimta sākumā Latvijā ļoti izplatīta ir saslimstība ar tuberkulozi. Ineta Lipša piemin faktu, ka divdesmito gadu beigās Latvijas valsts tuberkulozes apkarošanai vienam pacientam bija spējīga novirzīt tikai vienu santīmu gadā. Par tuberkulozes apkarošanu Latvijā rūpējās dažādas biedrības, kuras bija apvienojusi “Latvijas Sieviešu organizāciju padome”, piemēram, “Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrība”.
Elza Klaustiņa, Latvijas Tuberkulozes apkarošanas biedrības priekšniece – “Tuberkulozes briesmas un sievietes darbi viņas apkarošanā”
Foto: LNA / LVVA
“Šajā biedrībā bija tāda līdere Elza Klaustiņa, kas bija ļoti šerpa un varoša dāma. Visus starpkaru gadus viņa bija šīs biedrības vadībā. [..] Veselības aprūpe divdesmitajos gados un trīsdesmito gadu sākumā lielā mērā bija pašas sabiedrības ziņā. Tā ka mēs varam teikt, ka mūsdienu ziedot.lv un visas labdarības akcijas – [..] tām ir senas saknes.
Mazliet citos veidos, bet cilvēki Latvijā vienmēr ir atbalstījuši [līdzcilvēkus]. Mazie bērni varēja būt veseli, un viņu tēti, mammas varēja atveseļoties no tuberkulozes,
lielā mērā pateicoties līdzcilvēku atbalstam,” norāda viena no pētījuma autorēm Ineta Lipša.
Politiskā aktivitāte un veselības aprūpe iezīmē tikai pāris grāmatā “Perspektīvas. Sievietes Latvijas kultūrā un sabiedrībā 1870–1940” apskatītos virzienus, kuros darbojās sieviešu izveidotās biedrības un organizācijas. Monogrāfija aptver sieviešu līdzdalību mākslā, literatūrā un tulkojumos, vācbaltu preses diskusijās par emancipāciju, kā arī sabiedriskajā un politiskajā darbībā – atturības kustībā, labdarībā un parlamentārajā politikā. Apvienojot biogrāfisku, starpdisciplināru un intersekcionālu skatījumu, monogrāfija rāda, kā dažādu sociālo un etnisko grupu sievietes ietekmēja Latvijas kultūru, publisko telpu un demokrātiskas sabiedrības tapšanu.