Filma nav tikai par TTT komandu un basketbolu, bet arī par mūsu vēsturi, politisko spiedienu, dzelzs priekškaru un grūtībām. Teici jau, ka intervēji spēlētājas, lai saprastu kopainu. Kā vēl notika informācijas vākšana?
Dreibergs: Jārunā ar spēlētājām, treneriem, vēsturniekiem – ļoti daudz izpētes materiālu, ko kurš ir rakstījis. Pirmie pēckara gadi un piecdesmitie ir ļoti slēpti mūsu vēsturē. Tas bija brīdis, kad latvieši iemācījās nedaudz apklust, jo zināji, ka labāk lieku apkārt nerunāt, jo var paņemt uz čeku, izsūtīt, turklāt izsūtīšanas ir bijušas tikko. Līdz ar to mēs paliekam savādāki, viņas pat komandas iekšienē maz viena otrai stāstīja. Piemēram, Helēna Hehta, kas Dzidrai Karamiševai bija viena no labākajiem draugiem, nezina par brāļa eksistenci. Tur ir līdz tādām lietām… Līdz ar to bija jāvāc katrs puzles gabals, lai saprastu, kas toreiz vispār notika. Un pluss, kas man ir ļoti svarīgi, tur mēs stāstām par tādu vēsturi, ko esam par daudz atlikuši un nerunājuši. Tur latviešiem rodas arī kaut kādas bailes, ko mēs vispār drīkstam un nedrīkstam runāt. Tās nebailes un drosme mums bija saglabājusies tikai sportā. Un tur mēs iemācījāmies, ka drīksti droši atbalstīt un par to nekas nebūs. Kamēr pārējās sfērās nē. Un tas ir vilcies uz priekšu nu jau 80 gadus. Tā ir lieta, par kuru ir ļoti svarīgi parunāt…