Piemiņas gadsimts un aktuālā mantojuma izpēte
Janvārī aprit 100 gadi kopš dzimis izcilais Latvijas dokumentālā poētiskā kino režisors, scenārists un teorētiķis Hercs Franks (1926-2013). Viņa nozīmīgais devums Latvijas un pasaules kino tiek pieminēts ne tikai ar dažādām filmām veltītām kolekcijām un retrospekcijām, bet arī ar jaunām kino projekta idejām. Kā informē Latvijas Sabiedriskie Mediji, topoša filma “Hercs Franks. Dzīve pēc nāves”, kuras scenārija līdzautore ir Zane Balčus, un dokumentālā filma “Laika tilti” par Baltijas dokumentālo kino, ko veidojusi Kristīne Briede, apliecina režisora daiļrades nepārejošo nozīmi.
Herca Franka simtgadi atzīmē gan Latvijā, gan starptautiski, piemēram, Pompidū centrā Parīzē. Viņa filmas, kas bieži vien ir vairāk nekā tikai dokumentāls atainojums, bet gan dziļi filozofiski un mākslinieciski darbi, joprojām spēj aizraut un rosināt diskusijas par cilvēka eksistenci un pasauli. Franks uzskatīja, ka dokumentālā kino galvenais uzdevums ir publicistisku saturu iemiesot mākslinieciskā formā, paceļot cilvēka tēlu līdz filozofiskam vispārinājumam.
Poētiskais kino un latviešu identitāte
Hercs Franks, būdams viens no latviešu poētiskā dokumentālā kino tradīcijas radītājiem, savos darbos spēja saskatīt un attēlot dziļāku saturu, ne tikai fiksējot notiekošo. Viņš kopā ar laikabiedriem, piemēram, Uldi Braunu, Aivaru Freimani un Ivaru Selecki, 20. gadsimta 60. gadu sākumā virzīja Latvijas dokumentālo kino jaunos, cilvēciskākos un laikmetīgākos virzienos. Neraugoties uz padomju okupācijas apstākļiem, kas bieži lika filmēt krievu valodā, Franka darbi vienmēr ir bijuši dziļi saistīti ar latvisko identitāti un vērtībām.
Viņa filmas, kā “Sāļā maize” (1965), “Vecāks par 10 minūtēm” (1978), kas iekļauta Latvijas kultūras kanonā, un citas, joprojām tiek augstu novērtētas gan Latvijā, gan starptautiski. Pats Franks daudzus gadus dzīvoja Izraēlā, bet regulāri uzturējās un strādāja arī Latvijā, vienmēr saglabājot ciešu saikni ar dzimteni.
Mācībstunda mūsdienām: intuitīvā pasaules izzināšana
Ko mūsdienās varam mācīties no Herca Franka? Kinozinātniece Zane Balčus un režisore Kristīne Briede uzsver viņa spēju atklāt jaunas dokumentālās pasaules. Briede, atsaucoties uz Franka metaforu par Ptolemaja karti, skaidro, ka dokumentālajam kino, tāpat kā senajām kartēm, ir jānorāda pamatvirzieni un nosacījumi, bet skatītājam jāļauj pašam atklāt jaunu pasauli. Šī intuitīvā pieeja pasaules izzināšanai un dziļās, nevis virspusējās patiesības meklēšana ir vērtīga arī mūsdienās.
Franka pieeja, uzsverot intuīcijas nozīmi un spēju pamanīt un iemūžināt negaidītus, bet mākslinieciski vērtīgus kadrus, atgādina par vajadzību būt atvērtiem un vērīgiem pret apkārtējo pasauli. Viņa darbi pierāda, ka pat sarežģītās tēmās, piemēram, par noziegumiem vai nāvi, var atrast līdzsvaru un veidot dzīvi apliecinošus darbus.
Mantojums un pieejamība
Herca Franka ieguldījums kinomākslā ir ārkārtīgi plašs – vairāk nekā 80 uzņemti kinodarbi, grāmatas un simtiem publicētu rakstu. Viņa filmas joprojām ir pieejamas un tiek demonstrētas festivālos, bet Nacionālā kino centra portāls filmas.lv sadarbībā ar Valsts Kinofotofonodokumentu arhīvu ir izveidojis Herca Franka jubilejas kolekciju, kurā iekļautas 10 dokumentālās filmas (1963–2002). Vairākas no tām pirmo reizi pieejamas pilnībā latviski, kas ir nozīmīgs solis šī kultūras mantojuma saglabāšanā un popularizēšanā.
Šī kolekcija ļauj jaunajai paaudzei iepazīt ne tikai izcilā režisora daiļradi, bet arī gūt ieskatu Latvijas kino vēsturē un tā attīstības ceļos, īpaši laikā, kad daudzas filmas tika veidotas vairākās valodās, lai nodrošinātu izplatīšanu visā Padomju Savienībā.