2011. gada 28. maija vakarā toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers paziņoja, ka ierosina Saeimas atlaišanu ar lēmumu NR.2. Tā bija pirmā reize Latvijas vēsturē, kad prezidents izmantoja Satversmē noteiktās tiesības rosināt parlamenta atlaišanu.
Īsi pēc tam Centrālā vēlēšanu komisija izsludināja tautas nobalsošanu, kurā balsstiesīgajiem pilsoņiem bija jāatbild uz jautājumu: “Vai jūs esat par 10. Saeimas atlaišanu?” 2011. gada 23. jūlijā par 10. Saeimas atlaišanu nobalsoja 650 518 cilvēki jeb 94,3% referenduma dalībnieku; Saeima tika atlaista, un 2011. gada 17. septembrī notika ārkārtas Saeimas vēlēšanas.
Formāli kā iemeslu rosināt parlamenta atlaišanu Zatlers minēja Saeimas balsojumu neļaut KNAB veikt kratīšanu toreizējā deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā.
Taču šis balsojums bija tikai pēdējais piliens Latvijas tiesiskuma aizstāvju un tā pretinieku ilggadējam konfliktam: sabiedrībā un Zatlera argumentācijā tas bija izšķirošs brīdis, jo parlaments publiski demonstrēja gribu un spēju piesegt politiski ietekmīgos un bremzēt tiesiskumu, ko Valsts prezidents Zatlers formulēja kā mēģinājumu “privatizēt demokrātiju” un šauras personu grupas interešu patvaļu. Un šī “šaurā grupa” tajā laikā sabiedriskajā telpā nebija abstrakcija – tā bija “oligarhu trijotne”: Aivars Lembergs, Andris Šķēle un Ainārs Šlesers.
LR Valsts presidents Valdis Zatlers šo soli spēra dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām Saeimā, tādejādi riskējot ar politisku pašnāvību. Bet tautas balsojums (94,3% “par Saeimas atlaišanu”) faktiski kļuva par referendumu pret oligarhu trijotnes un viņu vasaļu radīto “valsts nozagšanas” sistēmu.